No morāles viedokļa grūti gan ir iedomāties, ka lielveikali, kuri, ilgstoši diktējot noteikumus pārtikas mazumtirdzniecībā, gūst iespaidīgu peļņu, piedevām atļaujas nopelnīt, arī krāpjot un indējot pircējus. Aina, ko droši vien šajā sakarā varētu iztēloties pircējs, ir gana šķērma: kamēr lielveikala PR pārstāvis ar labi trenētu godīgi iejūtīgu sejas izteiksmi TV kamerām skaidro kārtējo neizskaidrojamo cenu kāpuma iemeslu, viņa kolēģi turpat blakus telpā renovē vecas desas, salātus un gaļiņu. Taču no biznesa viedokļa, kā tas Latvijā diemžēl iegājies, viss ir normāli, jo princips "peļņa pāri visam" joprojām ir primārā vērtība.
Par ko gan ir šis stāsts? Par neizmērojamu alkatību un patērētāju neaizsargātību. Pirmā problēma lielā mērā pastāv, pateicoties otrajai - valsts nespēj nodrošināt pienācīgu tirgoņu kontroli. Savukārt tirgoņi, to apzinoties, nevairās no cūcībām, bet tauta, lai gan to zina vai vismaz apjauš, vienalga dodas uz lielveikalu, jo bieži vien citu alternatīvu nesaskata. Esot "tuvāk sirdij, tuvāk mājām" un "par savējiem", lielveikals ir savulaik arī "par visu padomājis".
Droši vien šī būtu interesanta tēma ne tikai tiesībsargiem, bet arī sociālantropologiem - sabiedrība kā lielveikala ķīlniece. Iespējams, šo situāciju var salīdzināt ar bijušo PSRS - telpā, kurā atrasties tu esi spiests, izvēle ir visai nosacīts jēdziens. Pat tad, ja kaut kādā ziņā valda pārpilnība. Saukļi par izvēles daudzveidību, lieliskumu un rūpēm par tavām interesēm būtībā daudz neatšķiras no savulaik acīmredzami neadekvātajiem lozungiem par darbaļaužu varu. Lielveikals, pretendējot uz ļaužu brīvā laika pavadīšanas mekas statusu, vienlaikus, īpaši to neslēpjot, atļaujas būt totalitārs. Taču te ir kāda atšķirība - padomju Latvijas pilsonis izrādījās spējīgs dzīvot arī bez padomju valsts, taču patērētājsabiedrības indivīds bez lielveikala - laikam gan nē. Diemžēl šo bēdīgo patiesību lielveikals apzinās labāk nekā valsts institūcijas, kurām jārūpējas par iedzīvotāju interešu aizstāvību.
"Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima (no latīņu val. - pamatlikums) vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu," teica Kants. Kamēr Latvijas valstij un tās likumdošanai maksima ir drīzāk Maxima, nevis cilvēks, tikmēr arī Maximai valsts un cilvēks noteikti nebūs maksima.
Par ko gan ir šis stāsts? Par neizmērojamu alkatību un patērētāju neaizsargātību. Pirmā problēma lielā mērā pastāv, pateicoties otrajai - valsts nespēj nodrošināt pienācīgu tirgoņu kontroli. Savukārt tirgoņi, to apzinoties, nevairās no cūcībām, bet tauta, lai gan to zina vai vismaz apjauš, vienalga dodas uz lielveikalu, jo bieži vien citu alternatīvu nesaskata. Esot "tuvāk sirdij, tuvāk mājām" un "par savējiem", lielveikals ir savulaik arī "par visu padomājis".
Droši vien šī būtu interesanta tēma ne tikai tiesībsargiem, bet arī sociālantropologiem - sabiedrība kā lielveikala ķīlniece. Iespējams, šo situāciju var salīdzināt ar bijušo PSRS - telpā, kurā atrasties tu esi spiests, izvēle ir visai nosacīts jēdziens. Pat tad, ja kaut kādā ziņā valda pārpilnība. Saukļi par izvēles daudzveidību, lieliskumu un rūpēm par tavām interesēm būtībā daudz neatšķiras no savulaik acīmredzami neadekvātajiem lozungiem par darbaļaužu varu. Lielveikals, pretendējot uz ļaužu brīvā laika pavadīšanas mekas statusu, vienlaikus, īpaši to neslēpjot, atļaujas būt totalitārs. Taču te ir kāda atšķirība - padomju Latvijas pilsonis izrādījās spējīgs dzīvot arī bez padomju valsts, taču patērētājsabiedrības indivīds bez lielveikala - laikam gan nē. Diemžēl šo bēdīgo patiesību lielveikals apzinās labāk nekā valsts institūcijas, kurām jārūpējas par iedzīvotāju interešu aizstāvību.
"Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima (no latīņu val. - pamatlikums) vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu," teica Kants. Kamēr Latvijas valstij un tās likumdošanai maksima ir drīzāk Maxima, nevis cilvēks, tikmēr arī Maximai valsts un cilvēks noteikti nebūs maksima.
