Solidaritātes vajadzības saikne ar tās īstenošanu nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Posmu no idejas vai vajadzības līdz tās īstenošanai bruģē cilvēku prasmes, spējas un zināšanas, kā arī sabiedrībā iedibinātās sociālās solidaritātes formas. Tradicionāli mēs skatāmies uz inteliģenci kā sabiedrības ideju nesējiem. Atceroties Tautas frontes laikus, mēs sagaidām ideju un tās iemiesošanos dzīves telpas uzlabojumos. Vienlaikus, izpildot tieši tās pašas Atmodas laika darbības, rezultāts neseko.
Pirmkārt, nedarbojas tie politiski ekonomiskie faktori, kas stāvēja aiz inteliģences idejām. Otrkārt, mainījusies ir sabiedrības organizācija. Latvijas iedzīvotājs ir ieguvis balsi, kas darbojas teorētiski, bet nedarbojas praktiski. Atmodas laikā iedzīvotāju sapulces pārstāvēja šo balsi.
Mēs kā Latvijas iedzīvotāju kopiena esam kļuvuši dabiski un objektīvi, bet ikdienā iztrūkst agrāk piedzīvotās kopienas pleca izjūtas. Trūkst lielu lietu, par kuru cīnoties mēs kļūstam vienoti. Vienotību tagad organizē valsts un kopības sajūtu iedzīvotāji gūst 11. novembra svecīšu nolikšanā pie Rīgas pils vai 18. novembra uguņošanā. Ne visi pasākumi rada kopības sajūtu un 13. janvāra pasākumu daudzi tā dalībnieki atstāja ar vilšanos.
Tomēr nesenie notikumi rāda, ka šis laiks solās būt ne mazāk aizraujošs kā Atmoda, jo rodas jaunas solidaritātes formas. Bauskas gadījums ir viena no spilgtākajām liecībām. Ja mēs skatāmies tikai uz ideju – Bauskas slimnīcas un tās sniegto pakalpojumu pieejamību - otrajā plānā paliek iedzīvotāju solidaritāte. Tas atšķir 13. janvāra Rīgas notikumus no 31. augusta Bauskas notikumiem. Linda Mūrniece, velkot paralēles starp abiem notikumiem, iedzīvotāju dalību nesaskatīja kā leģitīmu solidaritātes formu. Iedzīvotāju musināšana internetā nav ticams šīs akcijas iemesls, jo, vērojot akcijas ierakstus, ir redzams, ka tajā piedalījās arī tās iedzīvotāju grupas, kas datoru nelieto. Acīmredzot idejas un informācija ir cirkulējusi arī aci pret aci saziņā. Akcijas veiksme ir ne tikai Bauskas slimnīcas jautājuma tālākā virzībā, bet arī solidaritātes piedzīvošanā.
Otra daudzsološa kopību radoša ideja ir Latvijas Radošo savienību padomes uzsāktā akcija “Es par kultūru!”. Kopības sajūta mazāk atrodama pašā parakstu vākšanas lapā – tā tradicionāli tiek uzskatīta par pirmo soli kādas idejas apstiprināšanā tālāk, bet praktiski bieži nonāk atvilktnē. Galvenais iemesls parakstu vākšanas zemajai efektivitātei lēmumu ietekmēšanā ir apstāklis, ka aiz parakstiem nestāv reāls un organizēts spēks. Paraksti jau ir sociālās pašorganizācijas virsotne. Radošo savienību akcija ir daudzsološa parakstu formai pievienotās instrukcijas dēļ. Tā paredz, ka akcijas dalībnieki ne tikai parakstās un aizmirst, bet aktīvi iesaistās akcijā, jebkuras publiskas sanākšanas sākumā nolasot šādu uzsaukumu:
“ Es par kultūru! Latvijas valsts sākas ar cilvēku, kurš runā un raksta latviešu valodā. Latvijas valsts sākas ar dzeju un mūziku, ar „Dievs svētī Latviju!”. Latvija sākas ar Kultūru. Latvijas kultūra ir dzīva, bagāta un atvērta, bez tās nebūs Latvijas.
Kultūra ir mana maize un sāls, mani svētki un ikdiena, tā ir manas dzīves daļa. Kultūra man ir nepieciešama tagad un turpmāk.”
un aicinot līdzcilvēkus tam pievienoties.
Jāatzīst, ka šodien to izdarīt ir grūtāk nekā pirms 22 gadiem, kad pilsētas sabiedriskajā transportā aicināju cilvēkus parakstīties pret metro būvniecības ieceri. Laiks un situācija ir mainījušies, bet paliek tā brīža cilvēciskā komunikācija, kas ļauj piedzīvot, ka es neesmu viena.
Aicinu arī jūs visus pievienoties akcijai aktīvi un radīt kopības pieredzi. Uz mirkli aizmirsīsim bremzes, kas mūsos iekšā čukst par akcijas nepilnībām, par situācijas nepiemērotību un bailēm, vai mūs sapratīs. Tajā brīdī, kad šo bremžu nebūs, mēs arī kļūstam par reālu spēku, ne tikai ierakstu iedzīvotāju datubāzē. Iesākumam pievienoju citātu no jau pieminētās instrukcijas: "Atbildes uz neskaidriem jautājumiem sniegs akcijas „Es par kultūru!” projekta koordinatore Inga Vasiļjeva – tel. 29276111, vinga@ml.lv . "
