Prezidentūra bija notikums, kam Latvija gatavojās vairākus gadus un kam vienlaikus tika veltīta liela skepse, vairāk uzdodot nevis jautājumu, kā Latvija novadīs prezidentūru, bet – ko no tās iegūsim?
Jāteic, tieši pirms prezidentūras socioloģiskās aptaujas atspoguļoja vēsturiski visaugstāko atbalstu Eiropas Savienībai. Tas liecina, ka diskusijas, kas bija veltītas šai tēmai, informācija par tās darbību, sekmēja pozitīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Cilvēki vienmēr vairāk atbalsta to, ko pazīst un zina.
Otrkārt, jautājums par prezidentūru ir arī jautājums par valsts dalību Eiropas Savienībā. Sešus mēnešus uzņemoties šo pienākumu, valstis principā īsteno savu dalību šajā organizācijā. Tādējādi var sacīt, ka ieguvums no prezidentūras ir viss, ko iegūstam ne tikai šajos sešos mēnešos, bet kopumā – no darbības Eiropas Savienībā ilgtermiņā. Struktūrfondu, finanšu, drošības, ietekmes un cita veida ieguvumus, ko sniedz dalība Eiropas Savienībā, valstis saņem, uzņemoties arī noteiktus panākumus, ieskaitot prezidentūru. Tālāk jau varam vērtēt, kādi ir tiešie ieguvumi, kuri izriet no iepriekšminētajiem.
Sabiedrību pirmkārt interesē tieši šie ieguvumi. Kādi tie būtu?
Pirmkārt, tie izriet no Latvijas prezidentūrā paveiktā darba – redzam, ka ļoti ir pieaudzis mūsu valsts novērtējums starptautiskajā līmenī – gan Eiropas Savienības mērogā, gan plašāk. Tas, ka Latvija sevi ir apliecinājusi kā patīkamu un atbildīgu sadarbības partneri, noteikti turpmāk palīdzēs mums labāk ietekmēt Eiropas Savienībā pieņemamos lēmumus. Latvijas ministri ir kļuvuši pazīstamāki, partnervalstu kolēģi viņus ir novērtējuši. Pieredze, ko mūsu valsts pārvaldē strādājošie un diplomāti ir ieguvuši prezidentūras laikā, dos neatsveramas, ne par kādu naudu nenopērkamas zināšanas tālākā ikdienas darbā. Tam būs milzīga atdeve nākotnē. Galvenais ir šos cilvēkus saglabāt, ieinteresēt palikt darbā valsts pārvaldē.
Otrs ieguvumu bloks ir tie konkrētie lēmumi, prioritātes, kuras esam izvirzījuši cauri prezidentūrai. Pirmkārt, tas ir Eiropas Stratēģiskā investīciju fonda iedibināšana, kas pavērs plašākas iespējas mūsu uzņēmējiem. Otrkārt, Enerģētikas savienība, kas Latvijai ir ļoti svarīga gan no neatkarības, gan elektrības un gāzes piegāžu drošības viedokļa. Treškārt, digitālā ekonomika, kurai ir labas perspektīvas no Latvijas specifikas viedokļa – mums ir ātrs internets, zems apdzīvotības blīvums, interese pēc labi apmaksātām darbavietām. Digitālais tirgus pavērs iespējas lielam skaitam šādu darbavietu. Ceturtkārt, drošības jautājums, kas mums ir īpaši aktuāls. Ir pieņemts lēmums par Eiropas drošības stratēģijas pārskatīšanu, ir pieņemts Stratēģiskās komunikācijas plāns, uzdots izstrādāt īpašu plānu, kā pretoties hibrīdkara draudiem – Krievijas īstenotajām propagandas kampaņām, zaļajiem vīriņiem, ja tādi parādīsies, enerģētikas cenu raustīšanai u.tml. Atsevišķi var izcelt sociālo jomu, nodarbinātības kontekstā – jauniešu garantiju, kurai būs pieejams vairāk naudas. Tāpat – bioloģisko lauksaimniecību, kura ir Latvijai specifiski svarīga joma. Esam panākuši konkrētus lēmumus tās atbalstam un stiprināšanai.
Tātad Latvija ir spējusi panākt lēmumu pieņemšanu tieši mums nozīmīgās jomās. Stratēģiskā komunikācija ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Skaidrs, ka Eiropas dienvidu valstis neizjūt mums zināmo Krievijas propagandas spiedienu, šīm valstīm ir savas specifiskas ekonomikas, migrācijas, terorisma draudu problēmas, tomēr Latvijai izdevās panākt vienprātīgu lēmumu, ka Eiropas Savienības augstajai pārstāvei ārlietās Federikai Mogerīni tika uzdots izstrādāt šo plānu, kurš ir atzīts par labu esam.
Kā Latvija kopumā spējusi realizēt savu politisko ietekmi, ko tai deva prezidējošās valsts statuss?
Es to redzu kā vienu no reāli īstenotiem prezidentūras ieguvumiem – gan Eiropas Savienības ietvaros, (pateicoties Latvijas labajai reputācijai, mums tagad ir daudz spēcīgākas sarunu pozīcijas turpmākajā darbā gan ar tādām lielvalstīm kā Vācija un Francija, gan Eiropas Komisiju), gan uz ārpusi – seši prezidentūras mēneši Latviju vairāk nekā līdz šim izcēla starptautiskajā arēnā. Mūsu ārlietu ministram bija veiksmīgas ārvalstu vizītes, tajā skaitā Vašingtonā.
Ja līdz šim ASV Latviju lielā mērā uzlūkoja kā pabalstāmu valsti, tad tagad sevi apliecinājām kā ļoti veiksmīgu Eiropas Savienības pārstāvi. Prezidentūras laikā esam panākuši Latvijai nozīmīgās sadarbības stratēģijas atjaunošanu ar Centrālāzijas valstīm.
Ir izskanējis, ka Latvijas Valsts prezidents mūsu valsts prezidentūras ietvaros varēja būt aktīvāks. Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir pamats šādai kritikai?
Prezidents var izvēlēties būt aktīvāks, sevi pozicionēt, iesaistoties plašākās diskusijās, veidot viedokļus, taču Latvijā pastāvošā institucionālā struktūra neparedz Valsts prezidenta tiešu iesaistīšanos Eiropas Savienības darbā. Tajā valsti visaugstākajā līmenī pārstāv Ministru prezidents. Taču atbilstoši, piemēram, Lietuvas institucionālajai sistēmai šo lomu pilda Valsts prezidente.
Kā lielākais Latvijas prezidentūras panākums tiek minēta tā dēvētā Junkera plāna jeb Eiropas Stratēģisko investīciju fonda iedibināšana, kas iecerēts ar mērķi atdzīvināt kreditēšanu Eiropā. Taču ir izskanējusi kritika, ka vairumu projektu šī plāna ietvaros īstenos valstīs ar lielāku ekonomiku un iedzīvotāju skaitu. Līdz ar to, piemēram, ienākumu atšķirības starp lielajām Rietumeiropas valstīm un mazākajām varētu pieaugt, nevis izlīdzināties, tādējādi sekmējot arī arvien jaunu iedzīvotāju aizplūšanu uz bagātākajām Eiropas valstīm. Tāpēc jājautā – vai šis plāns Latvijai patiesībā nenozīmē zaudējumu?
Šī investīciju plāna mērķis ir dot iespēju Eiropas ekonomikai. Ir jāpārtrauc sūroties, ka esam mazi, švaki, nevarīgi un ka varam izdzīvot tikai no palīdzības, kuru mums pasniedz uz paplātes, bet paši sevi uzturēt nespējam! Ir jābeidz baidīties no visa lielā, no pašiniciatīvas. Junkera plāns ir iespēja. Mums, protams, to neviens neielies ar karoti mutē. Taču jebkurš Latvijas uzņēmējs, kurš ir līdzvērtīgs ar Itālijas, Francijas, Vācijas uzņēmēju, var izdomāt savu projektu, aiziet, uzvarēt konkursā un dabūt naudu. Vajag tikai labas idejas un apņēmību.
Tomēr jautājums ir par iespēju vienlīdzīgumu. Lielu investīciju projektu īstenošana mazākā valstī objektīvi ir apgrūtinātāka nekā lielā. Tātad, vai šajā gadījumā Latvija nenonāks sliktākā situācijā nekā, piemēram, Francija vai Vācija?
Ja paši tā uzskatām – tad jā. Prezidentūru taču novadījām labāk nekā daudzas lielās valstis pirms mums. Te arī varēja teikt: Latvijā taču ir daudz mazāka un vājāka valsts pārvalde. Taču mēs saņēmāmies.
Latvija nav mazākā Eiropas Savienības valsts. Piemēram, Luksemburga – mikrovalstiņa, viena pilsēta. Nīderlande teritorijas ziņā ir mazāka par Latviju. Eiropas Savienībā ir daudzas par Latviju gan teritoriāli, gan pēc iedzīvotāju skaita mazākas valstis. Vai varat iedomāties igauņus sūdzamies: mēs tagad nesaņemsim naudu no šī Junkera investīciju plāna, jo esam mazi un nevarīgi? Nē! Mēs igauņus bieži vien apbrīnojam, taču šī valsts ir mazāka par Latviju. Tās ekonomika ir mazāka nekā Latvijai, bet viņi iet un dara. Tā jārīkojas arī Latvijai.
Turklāt jāatgādina, ka lielās ražotnes nav pamats, uz ko bāzēt ekonomiku, it īpaši Eiropas Savienībā. Šādas rūpnīcas darbojas tālu prom – Ķīnā. Eiropā lielākas perspektīvas ir inovatīviem uzņēmumiem. Un tā ir Latvijas priekšrocība – mēs redzam, ka Latvijas uzņēmējiem jau ir lieliskas idejas un projekti, un šī ir iespēja tiem piesaistīt papildu finansējumu.
Junkera investīciju plānā ir paredzēts finansējums mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, tai skaitā īpaša padomdevēju institūcija, kura palīdzēs sagatavot un attīstīt projektus. Šim plānam ir trīs pīlāri: fonds kā naudas avots, minētais konsultatīvais centrs un birokrātijas mazināšana, vienkāršojot likumdošanu Eiropas Savienībā. Valstiska mēroga projektus Latvijai šī plāna ietvaros var pieteikt valdība, kurai uz to būtu jāsaņemas.
Par Latvijas prezidentūras laika lielāko pasākumu un izaicinājumu uzskata Austrumu partnerības samitu Rīgā, kura novērtējums ir bijis ļoti pretrunīgs. Viens no secinājumiem - Eiropai jāmeklē jaunas stratēģijas, jauna ģeopolitiska un filozofiska pieeja Austrumu partnerībai. Kādas, jūsuprāt, ir šīs partnerības perspektīvas?
Novērtēt to, kas īsti ir sasniegts, var tikai, novērtējot to, kas vispār bija plānots. Un varu sacīt: kas bija plānots, tas šajā Austrumu partnerības samitā tika sasniegts. Šeit gribētu citēt, ko teicis Gruzijas - Austrumu partnerības valsts – parlamenta ārlietu komisijas priekšsēdētājs pirms divām nedēļām tieši šīs partnerības izvērtējumam veltītā konferencē: "Mēs sasniedzām maksimumu no tā, ko bija paredzēts sasniegt."
Nekad nebija domāts, ka šis samits kļūs par Eiropas Savienības paplašināšanas samitu. Tā mērķis bija virzīties uz priekšu vīzu liberalizācijas jautājumā. Attiecībā uz Gruziju un Ukrainu, izdarot lielu spiedienu uz Eiropas Komisiju, arī Latvija ir panākusi, ka tiek fiksēta esošā situācija, un Komisijai uzdots gada beigās vēlreiz sagatavot tehnisko izvērtējumu par vīzu režīma atvieglošanas iespējām šajās valstīs. Jāatzīmē, tās nebija izdarījušas visus mājasdarbus, lai vispār varētu sākt vīzu liberalizācijas procesu. Šīs valstis labi zina, kas tām vēl ir jāpaveic, lai to sasniegtu. Attiecībā uz Ukrainu – Latvijas sabiedrībā bieži vērojama sūrošanās, ka Eiropas Savienība šai valstij liedz bezvīzu režīmu. Taču Ukraina pašlaik vispār nespēj kontrolēt savu austrumu robežu ar Krieviju.
Runājot par jaunu pieeju, tā jau faktiski ir fiksēta Austrumu partnerības samita lēmumos. Pirmkārt, šī partnerība paliek kā kopīga politika Eiropas Savienības darba kārtībā. Otrkārt, ir pieņemts lēmums par šīs politikas diferenciāciju attiecībā uz partnerības valstīm, tātad – par individuālu pieeju katrai no tām. Tas, ka šāda prakse nebija ieviesta līdz šim, ir kļūda, ar kuras novēršanu Rīgas samits var lepoties. Treškārt, ir panākta vienošanās par ciešāku sadarbību konkrētās nozarēs - transportā, ekonomikā, enerģētikā. Rīgas samitā pirmo reizi notika konference par mediju telpas stiprināšanu Austrumu partnerības valstīs, kas tām ir ļoti svarīgs sekmīgas attīstības priekšnosacījums.
Bieži minēts pārmetums attiecībā uz Eiropas Austrumu partnerības politiku situācijā, kad atzīti analītiķi norāda, ka Eiropai daudz svarīgāka par neskaitāmos miljardos eiro mērāmo Grieķijas glābšanu patlaban būtu jūtamāka Ukrainas atbalstīšana, ir, vienkārši skatot, skopulība. Proti, Austrumu partnerības valstīm, lai tās izrautos no postpadomju telpas, ir nepieciešams stiprināt demokrātisku pārvaldību un izjust Eiropas vilinājumu, ko varētu nodrošināt sava veida jauns Māršala plāns.
Eiropa nav tikai naudas maks, pret kuru pastiept lūdzošu roku. Taču Austrumu partnerības valstis arī nekad nav skatījušās uz Eiropas Savienību tikai kā uz naudas maku. Pirmkārt, Eiropas pievilcība, kuru jūs pieminējāt, ir tās vērtībās, tās demokrātijā, valstu attīstības un sadarbības modelī, pārvaldībā, kura nodrošina šo labklājību. Austrumu partnerības valstīm pievilcīgas ir šīs vērtības. Tās vēlas attīstīties pretēji tām vērtībām, kuras pašlaik demonstrē Krievija. Ekonomiskais ieguvums, ko Austrumu partnerības valstīm piedāvā sadarbība ar Eiropu, nav tikai nauda. Eiropa ir lielākais kopējais tirgus pasaulē. Ar trim Austrumu partnerības valstīm jau ir noslēgti asociācijas līgumi, kuri paver atvieglotas tirdzniecības iespējas ar Eiropas Savienību. Pārdodot savas preces Eiropas Savienībai, šīs valstis iegūst milzīgas eksporta iespējas.
Austrumu partnerībā ir vajadzīga diferencēta pieeja. Ukrainai tā ir ļoti specifiska. Šī ir faktiski kara situācijā funkcionējoša valsts ar lielām problēmām ekonomikā. Ukrainai šo iemeslu dēļ, nevis kā Austrumu partnerības valstij tieši Latvijas prezidentūras laikā ir pieņemts lēmums piešķirt naudu no Eiropas Savienības. Nākamais – jautājums par tās daudzumu. Jā, arī es priecātos, ja Eiropa Ukrainai varētu iedot vairāk. Pieļauju, ka, pēc kāda laika veicot pētījumus, vēsturnieki tiešām brīnīsies par to, cik daudz līdzekļu ir piešķirts Grieķijai un cik salīdzinoši maz Ukrainai. Taču tai ir piešķirts tik, cik šobrīd ir atrodams Eiropas Savienības budžetā. Grieķijas problēmas – tā vispār ir ekstrēma pieredze, izņēmuma situācija, kam pēdējās nedēļās iet cauri Eiropas Savienība.
Kāda perspektīva šajā ģeopolitiskajā situācijā ir sadarbībai ar Centrālāzijas valstīm, kuru diezgan konsekventi uzturēja prezidents Bērziņš?
Liela un svarīga - ekonomika, enerģētika. Plašākā tvērumā - reģiona attīstība un drošība. Tā ir Latvijas prioritāte. Panācām, ka Latvijas prezidentūras laikā atjaunota Centrālāzijas stratēģija – tas, ka Eiropas Savienība gatava sadarboties ar šīm valstīm. Taču nelolosim arī ilūzijas, ka visām Savienības valstīm tas ir vienlīdz svarīgi. Tas ir tuvāk un saprotamāk mums. Šis ir virziens, kurš Latvijai ir svarīgs tranzīta jomā un nes peļņu mūsu valstij. Perspektīva ir sadarbība enerģētikas jomā. Arī tas ir uzskatāms piemērs Latvijas politiskās ietekmes apliecināšanai.
Kādas vispār ir nacionālo valstu prezidentūru Eiropas Padomē perspektīvas, ņemot vērā virzību uz arvien ciešāku Savienības kopējo pārvaldību, federalizācijas tendencēm?
Šī ir ļoti vērtīga tēma. Tad, kad jautā par prezidentūras jēgu, ļoti labi ir pavaicāt: vai mēs ļoti vēlētos, lai šīs funkcijas pilda kāda uz ilgu laiku iecelta amatpersona – kāds komisārs vai Padomes prezidents? Institucionāli, organizatoriski vieglāk un arī lētāk būtu rīkoties šādi. Taču uzskatu, ir ļoti vērtīgi, ka šo pienākumu rotējošā kārtā pilda nacionālās valstis, ka katru pusgadu Eiropas Savienībai ir sava galvaspilsēta, jo tas, kā apliecināja Latvijas prezidentūras piemērs, šīm valstīm dod daudz lielāku ietekmi arī savu interešu īstenošanai.
Otrkārt, tas sekmē dalībvalstu sadarbību, ko nevarētu teikt par situāciju, ja tās koncentrētos uz vienu prezidējošo amatpersonu. Treškārt, nacionālo valstu prezidentūras, kuru īstenošanai šajās valstīs tiek veltītas plašas diskusijas, paver gan labākas iespējas valstiskās norisēs iesaistīt sabiedrību, nevalstiskās organizācijas, biznesa struktūras, gan vairo izpratni par Eiropas Savienības darbību un pamatiem.
Jūs maijā bijāt darba vizītē ASV, kur kā Eiropas Savienības prezidējošas valsts pārstāve ar Valsts departamenta un pētniecisko institūciju pārstāvjiem pārrunājāt transatlantiskās sadarbības jautājumus, ieskaitot aktualitātes starptautiskās drošības jomā. Kā ASV tiek novērtēta problemātika, ko raisa Krievijas politika Eiropā? Cik tālu ASV ir gatavas iesaistīties Eiropas drošības problēmu risināšanā?
Savienotajās Valstīs ir ļoti lielas bažas par drošību Eiropā, tādēļ amerikāņi ir gatavi nākt palīgā, sevišķi Austrumeiropai. Mēs to jau redzam konkrētā rīcībā, piemēram, kā ASV karavīrus Ādažu militārajā bāzē Latvijā. ASV iesaistās Eiropas drošības stiprināšanā gan plānošanas jomā, gan reaģēšanas spēju jomā, gan izvietojot Eiropas valstīs savus militāros spēkus. Mēs ļoti augstu novērtējam šo amerikāņu gatavību atkal nākt mums palīgā, lai arī cik negaidīti tas būtu 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas un 10 gadus pēc Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Taču mums arī pašiem vairāk jāaktivizē sava darbība gan transatlantiskajos, gan NATO ietvaros.
Jūnija beigās ES valstu vadītāji pieņēma lēmumu pārskatīt Eiropas drošības stratēģiju. Vai līdztekus citām aktualitātēm tiek apspriesta arī ideja par kopēju Eiropas bruņoto spēku izveidi, uz ko martā aicināja Eiropas Komisijas vadītājs Junkers, tiesa, uzsverot to kā vairāk simbolisku žestu laikā, kad pieaug spriedze attiecībās ar Krieviju?
Tas pagaidām ir jāuztver vairāk kā spilgts politiķu izteiciens. Panākums jau ir tas, ka Eiropā vairs neizliekas, ka viss ir kārtībā, un reaģē uz jauno situāciju, ka esam vienojušies par drošības spēju pastiprināšanu, par aktivitātēm pret netradicionālajiem hibrīddraudiem, sabiedriskās domas ietekmēšanu ar propagandas paņēmieniem. Līdzšinējā Eiropas drošības stratēģija ir apstiprināta pirms vairāk nekā 10 gadiem, un tās pirmais teikums vēsta: Eiropa nekad nav bijusi tik droša un labklājīga kā tagad.
