Konferences laikā dalībnieki apmainījās ar informāciju un pieredzi par zagto mākslas priekšmetu kontrabandas problemātiku, tika identificētas aktuālās problēmas un kopīgi meklēti to risinājumi, novērtēta pašreizējā situācija un izvirzīti jauni uzdevumi.
Arī Latvijā ir aktuāls jautājums par zagtajiem mākslas priekšmetiem. Ik gadu tiek nozagti vērtīgi kultūras objekti: ikonas, gleznas un citi mākslas priekšmeti. Atgūt izdodas tikai daļu, pārējo mākslas vērtību atrašanās vieta nav zināma, iespējams, daudzas jau atrodas ārpus Latvijas.
LV portāls jautā: Kur saredzat cēloņus, kāpēc izdodas mākslas priekšmetus nozagt un izvest ārpus Latvijas?
Jurijs Vasiļjevs, Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieks:
Komentējot par Latgales piemēriem, kad no dievnamiem tika nozagtas svētbildes, vairāki apzagtie dievnami nebija aprīkoti pat ar elementāru signalizāciju. Apzagtie dievnami pārsvarā atrodas neapdzīvotās vietās, bieži vien tajos esošie mākslas priekšmeti nav uzskaitīti, nav izveidoti apraksti un izdarīti fotouzņēmumi, kas apgrūtina meklēšanu.
Zināmā mērā priekšmetu transportēšanu ārpus Latvijas veicina atceltā robežkontrole starp Eiropas Savienības valstīm.
Dace Čoldere, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kustamā mantojuma un restaurācijas metodikas daļas vadītāja:
Latvijā bieži vien tiek apzagtas baznīcas un dievnami, kuriem ir neliela draudze, maz cilvēkresursu, turklāt liela daļa no tiem ir cienījamā vecumā. Šīs ēkas atrodas tālu no apdzīvotām vietām, un tās praktiski ir neapsargātas.
Pastāv Iekšlietu ministrijas Informācijas centra izveidotais elektroniskais pakalpojums "Kultūras objekta apraksta veidošana". Pakalpojums pēc būtības ir labs, jo īpašnieks var izveidot savā īpašumā esošā mākslas priekšmeta aprakstu un tā pazušanas vai nozagšanas gadījumā iesniegt informāciju attiecīgajām iestādēm.
Šobrīd starptautiskajā meklēšanā mākslas priekšmetu nevar izsludināt, ja nav priekšmeta apraksta un fotogrāfijas. Vienīgi daudziem mākslas priekšmetu īpašniekiem nepietiek zināšanu un prasmju aprakstu izveidošanai, tāpēc noderētu palīdzības sniegšana. Turklāt daudzi baidās veidot aprakstus, jo domā, ka mākslas priekšmetu atrašanās vietu var uzzināt zagļi.
Ja nozagtajam priekšmetam ir kultūras pieminekļa statuss, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā ir gan šī priekšmeta apraksts, gan fotogrāfija un visu nepieciešamo informāciju nododam tiesību sargājošajām iestādēm.
Liela daļa pieminekļu jau ir izzagta. Informācija līdz policijai nonāk pēc liela laika perioda un īsti nevar pateikt, kad nodarījums ir noticis – mēneša sākumā vai beigās.
Attiecībā uz zagļiem un pārdevējiem, ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums, dažreiz var būt arī pasūtījums nozagt konkrētu priekšmetu.
Šengenas zona atvieglo mākslas priekšmetu transportēšanu, un līdz ar to no valsts izvest ir samērā vienkārši.
Dr. art. Elita Grosmane, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece:
Cēloņi mākslas priekšmetu zagšanai visdrīzāk meklējami cilvēku iekārē gūt vieglu peļņu bez īpašas piepūles. Šādi gadījumi sastopami visā pasaulē. Tās var būt atsevišķas avantūristiskas un skandalozas zādzības no ne pārāk labi apsargātiem muzejiem, kas pievērš uzmanību ar labi izkalkulētu īpaši vērtīgu artefaktu nolaupīšanu. No tā visvairāk cieš mākslas darbs, jo ir viegli atpazīstams, tas jātur slepenībā un nereti tiek iznīcināts, lai slēptu pēdas. Kulturālā sabiedrībā, kurā tiek respektētas kolektīvā un privātā īpašuma tiesības, zādzības notiek retāk.
Latvijā un Austrumeiropā to daudzums strauji pieauga, sabrūkot totalitārai sistēmai. To veicināja līdzšinējā naidīgā attieksme pret privātīpašumu un arī mākslas mantojumu, jo īpaši reliģisko mākslu, kas bija palikusi visvairāk neaizsargāta un tādēļ viegli pieejama. Mākslas priekšmetu noieta tirgu paplašināja arī atvērtās robežas un nepilnīgā uzskaite.
Padomju un arī pēc tam Latvijas neatkarības gados daudzas arhitektūras un mākslas vērtības tika iznīcinātas nevērības dēļ, un postīto celtņu un mākslas darbu daudzums ir tik liels, ka uz šī fona krimināla rakstura visatļautība ņemt jebko, kas nav piesiets, joprojām saglabājas. Pasaules antikvariāti ir piepildīti ar neskaidras izcelsmes priekšmetiem. Slikti aizsargāts, nepietiekami pētīts un popularizēts kultūras mantojums kļūst par kolektīvās neieinteresētības upuri, bet mākslas darbs, zaudējis garīgo un materiālo saikni ar izcelsmes vietu, kļūst par nereti lēta tirgus preci.
