Studentu gados gan Kurzemi, gan Latgali izbraucu ar divriteni. Toreiz vēl kempingu un citu smalku vietu nebija un nācās paļauties uz cilvēkiem. Turklāt valdīja talonu laiks, un cilvēki vairumā gadījumu ar mums dalījās pārtikā. Cilvēki bija visādi – vienā Kurzemes sētā mūs slapjus ielaida šķūnī pārlaist pamatīgu negaisu, bet visu laiku vaktēja, lai ko pussabrukušajam šķūnim nenodarītu. Toties turpat blakus veikalā mums kā “nabaga bērniņiem” iedeva sviestu bez talona, kas mums pēc tā laika noteikumiem nepienācās. Latgalē vienmēr aicināja mājās un ūdens vietā cienāja ar pienu un naudu neparko neņēma. Toreiz gan naudai, gan cilvēkam, gan Latvijas valsts nākotnei bija cita vērtība un cilvēki ļoti cerēja uz labu.
Tagad labos cilvēkus grūtāk pamanīt aiz nevaļas un rūpju maskas. Nu jau otru gadu Latgales amatnieku projekts “Zalta rūku ceļš Latgalī” manai ģimenei kalpo kā ieejas karte brīnišķīgu cilvēku mājās. Projekta karte Latgali saraibinājusi ar ciparotiem aplīšiem, kuri katrs pārstāv kādu amatnieku darbnīcu. Projekta ideja ir ļaut ceļotājiem izmēģināt amatu tradīcijas. Akcijas kartiņā atzīmējot vismaz piecu darbnīcu apmeklējumu, dalībnieki saņem ielūgumu uz noslēguma pasākumu un piedalās amatnieku darbu izlozē. Kartē ir visu amatnieku telefona numuri, tādējādi laikus abpusēji salāgojot plānus, var tikt pie brīnišķīgām brīvdienām.
Pagājušo gadu mūsu brauciens ievilkās, mašīna no iekšpuses bija noķēpāta ar māliem, jo no katras podnieka darbnīcas tika paņemts līdzi pa saujai māla – citādi bērnus no darbnīcām ārā dabūt nevarēja. No Latgales arī neviens prom braukt negribēja. Svarīgākais pat nebija pati darbošanās, bet veids, kā meistari ar mums visiem runāja un darbojās. Podnieks Voldemārs Vogulis Lenčos pēc darbošanās darbnīcā cienāja mūs ar tēju un cepumiem un lasīja savu dzeju. Šogad mani mazie bērni no diska bija iemācījušies latgaliešu tautas dziesmu un pie galda varēja ar meistaru uzdziedāt. Dziesma ienāca reālajā dzīvē un no skaņu kopas kļuva par saziņas līdzekli.
Pagājušo gadu ciemošanās pie metālmākslinieka jeb pēc projekta lapas – kalēja Jāņa Lupkes - beidzās ar kartupeļu rakšanu. Mans četrgadīgais puika ar sajūsmu pa visu lauku bļāva, ka zemē atradis kartupeli. Bērni nekad nebija redzējuši, kā aug kartupeļi, bet man tas vienkārši nebija ienācis prātā. Arī šogad kalēja ģimene no mums viegli vaļā netika – pēc saimnieku laipna aicinājuma uzcēlām viņu pagalmā telti un visu vakaru runājāmies, nelaižot mājiniekus gulēt.
Man lielu gandarījumu un prieku sagādā tikšanās ar tik gaišiem cilvēkiem. Ar apbrīnu skatos uz jaunu pāri, kāda nesen uzcelta kempinga īpašniekiem. Katra detaļa un stūrītis ir veidots ar pašu rokām un mīlestību. Šogad uzņēmējdarbība ir iestrēgusi. Saimniekam skolotāja darbs mūzikas skolā vairs nebūs un nevar zināt, cik ilgi noturēsies Makašānu amatniecības vidusskola, kur saimniece strādā par skolotāju. Būšot jābrauc projām, saimnieks mierīgā balsī nosaka, un es nezinu, ko lai atbildu.
Sarkaņu baznīcā mūs ielaiž pagalam aizņemts vīrs, kurš ar atslēgām atskrējis no siena talkas. Viņš mudina mūs pasteigties, viņam rokās kniešas nepadarītais darbs. Un tad pie Sarkaņu Dievmātes svētbildes viņš pārvēršas un pastāsta par sevi un Dievmāti. Puika būdams, viņš Dievmātei lūdzis dziedināšanu, apsoloties ar lūgšanām Dievmātei kalpot. Dievmāte viņu dziedinājusi, un viņš jau vairāk par pusgadsimtu pilda savu solījumu. Viņš stāsta, ka Dievmāte viņam ir līdzās, arī tad, kad mēs runājamies. Varavīkšņu drēbēs, daudz skaistāka kā altārī, viņa stāv uz pusmēness, pa labi roku viņai pils ar torņiem un duravām, bet virs galvas kronis ar divpadsmit zvaigznēm. Tajā brīdī es redzu, ka šajā vīrā ir daudz vairāk brīnuma nekā visās Ēģiptes piramīdās kopā.
Man ir ļoti bail, ka šī cilvēciskā pasaule sagrūs, mazās mākslas un mūzikas skolu, amatnieku darbnīcas saliņas, un pārpludinās īslaicīgās šodienas iztikšanas vajadzības. Radošums pirmām kārtām ir spēja pasaulē un cilvēkos saskatīt ko būtisku un īpašu. Tas vēl elpo tepat blakus rokas stiepiena attālumā, un vasara ir tikai pusē. Ņemiet līdzi bērnus, mazbērnus, vecākus un vecvecākus un aizbrauciet uz Latgali! Tur ir ļoti daudz "cyši lobu cylvāku", un tas labums vismaz uz kādu laiku pielīp un sniedz veldzi dvēselei.
Tagad labos cilvēkus grūtāk pamanīt aiz nevaļas un rūpju maskas. Nu jau otru gadu Latgales amatnieku projekts “Zalta rūku ceļš Latgalī” manai ģimenei kalpo kā ieejas karte brīnišķīgu cilvēku mājās. Projekta karte Latgali saraibinājusi ar ciparotiem aplīšiem, kuri katrs pārstāv kādu amatnieku darbnīcu. Projekta ideja ir ļaut ceļotājiem izmēģināt amatu tradīcijas. Akcijas kartiņā atzīmējot vismaz piecu darbnīcu apmeklējumu, dalībnieki saņem ielūgumu uz noslēguma pasākumu un piedalās amatnieku darbu izlozē. Kartē ir visu amatnieku telefona numuri, tādējādi laikus abpusēji salāgojot plānus, var tikt pie brīnišķīgām brīvdienām.
Pagājušo gadu mūsu brauciens ievilkās, mašīna no iekšpuses bija noķēpāta ar māliem, jo no katras podnieka darbnīcas tika paņemts līdzi pa saujai māla – citādi bērnus no darbnīcām ārā dabūt nevarēja. No Latgales arī neviens prom braukt negribēja. Svarīgākais pat nebija pati darbošanās, bet veids, kā meistari ar mums visiem runāja un darbojās. Podnieks Voldemārs Vogulis Lenčos pēc darbošanās darbnīcā cienāja mūs ar tēju un cepumiem un lasīja savu dzeju. Šogad mani mazie bērni no diska bija iemācījušies latgaliešu tautas dziesmu un pie galda varēja ar meistaru uzdziedāt. Dziesma ienāca reālajā dzīvē un no skaņu kopas kļuva par saziņas līdzekli.
Pagājušo gadu ciemošanās pie metālmākslinieka jeb pēc projekta lapas – kalēja Jāņa Lupkes - beidzās ar kartupeļu rakšanu. Mans četrgadīgais puika ar sajūsmu pa visu lauku bļāva, ka zemē atradis kartupeli. Bērni nekad nebija redzējuši, kā aug kartupeļi, bet man tas vienkārši nebija ienācis prātā. Arī šogad kalēja ģimene no mums viegli vaļā netika – pēc saimnieku laipna aicinājuma uzcēlām viņu pagalmā telti un visu vakaru runājāmies, nelaižot mājiniekus gulēt.
Man lielu gandarījumu un prieku sagādā tikšanās ar tik gaišiem cilvēkiem. Ar apbrīnu skatos uz jaunu pāri, kāda nesen uzcelta kempinga īpašniekiem. Katra detaļa un stūrītis ir veidots ar pašu rokām un mīlestību. Šogad uzņēmējdarbība ir iestrēgusi. Saimniekam skolotāja darbs mūzikas skolā vairs nebūs un nevar zināt, cik ilgi noturēsies Makašānu amatniecības vidusskola, kur saimniece strādā par skolotāju. Būšot jābrauc projām, saimnieks mierīgā balsī nosaka, un es nezinu, ko lai atbildu.
Sarkaņu baznīcā mūs ielaiž pagalam aizņemts vīrs, kurš ar atslēgām atskrējis no siena talkas. Viņš mudina mūs pasteigties, viņam rokās kniešas nepadarītais darbs. Un tad pie Sarkaņu Dievmātes svētbildes viņš pārvēršas un pastāsta par sevi un Dievmāti. Puika būdams, viņš Dievmātei lūdzis dziedināšanu, apsoloties ar lūgšanām Dievmātei kalpot. Dievmāte viņu dziedinājusi, un viņš jau vairāk par pusgadsimtu pilda savu solījumu. Viņš stāsta, ka Dievmāte viņam ir līdzās, arī tad, kad mēs runājamies. Varavīkšņu drēbēs, daudz skaistāka kā altārī, viņa stāv uz pusmēness, pa labi roku viņai pils ar torņiem un duravām, bet virs galvas kronis ar divpadsmit zvaigznēm. Tajā brīdī es redzu, ka šajā vīrā ir daudz vairāk brīnuma nekā visās Ēģiptes piramīdās kopā.
Man ir ļoti bail, ka šī cilvēciskā pasaule sagrūs, mazās mākslas un mūzikas skolu, amatnieku darbnīcas saliņas, un pārpludinās īslaicīgās šodienas iztikšanas vajadzības. Radošums pirmām kārtām ir spēja pasaulē un cilvēkos saskatīt ko būtisku un īpašu. Tas vēl elpo tepat blakus rokas stiepiena attālumā, un vasara ir tikai pusē. Ņemiet līdzi bērnus, mazbērnus, vecākus un vecvecākus un aizbrauciet uz Latgali! Tur ir ļoti daudz "cyši lobu cylvāku", un tas labums vismaz uz kādu laiku pielīp un sniedz veldzi dvēselei.
