Šogad uz Jāņiem iekritušas piecas brīvas dienas un lielpilsētas ielas bija kā izslaucītas jau sestdienas pusdienas laikā. Tautai ir iespējas vairāk vai mazāk pieticīgi līksmot visas šīs dienas. Daži jau dūšīgi sāka piektdienas vakarā, jo viens jauneklis izkrita no jauniešu grupas uz ielas pārdesmit metrus no automašīnas deguna. Atkal ceļu policijas solījumi tvarstīt neapzinīgos braucējus, kuri kunga prātā, pārņēmuši medijus. Skan arī it kā tautisku šlāgeru mūzika un pie dažādu izmēru un satura glāzītēm notiek runas arī par to, kas notiek valstī un kas mūs visus sagaida.
Runas paliek tikai runas, ja tām neseko darbs, un ko gan tautieši varētu darīt, lai ietekmētu valstī notiekošo. Lūk, demokrātiskas vēlēšanas esot lielisks tautas pašpārvaldes instruments. Pirms desmit dienām tās notika pie mums. Bija gaidīti un negaidīti uzvarētāji un zaudētāji. Uzvarētājiem būs iespēja rādīt, kā viņiem izdosies tikt galā ar saviem solījumiem. Zaudētājiem savukārt būs pāris gadu laika, lai pārdomātu, kā neatkārtot savas kļūdas, jo vēlēšanas jau nebeidzas.
Bet par ko pārdomāju es? Vai tiešām tie 48% balsstiesīgo, kuri nedevās pie vēlēšanu urnām, ir tā pārņemti ar lozungiem „nav par ko balsot” un „mana balss jau neko nemainīs”? Vai tiešām viņus visus brīdi, ka ir iespējas ņemt varu, ir pārņēmis tik biedējošs dzīves nogurums, apnikums un vienaldzība? Kaut kas šeit nav kārtībā! Var jau aizbildināties, ka visur civilizētajās demokrātijās vēlētāju aktivitāte ir mazāka nekā 99% totalitārajos režīmos. Vai prasībai obligāti pildīt pilsoņa pienākumus un piedalīties vēlēšanās, lai uzzinātu klusējošo viedokli, arī būtu brīvību apspiešana? Vai piespiešana mazliet padomāt par savu izvēli, nevis gausties par nekam nederīgo valsti un tās ierēdņiem, mainītu, kurš ir uzvarētājs un kurš zaudētājs?
Vēlēšanās piedalījās mazliet vairāk par pusi no balsstiesīgajiem. Kāda desmitā daļa balsu palika „aiz borta”, jo izvēlējās zaudētājus vai jaunizceptas sīkpartijas. Un izrādās, ka partiju saraksti, aiz kuriem stāv tikai nedaudzi tūkstoši biedri, ar sesto daļu nodoto balsu vai desmito daļu no visu balsstiesīgo balsīm nokļuva pie teikšanas. Vai to varētu saukt par demokrātiju, kad tautas vairākums valda pār mazākumu? Kaut kas nav kārtībā arī šeit!
Ja tauta vēlētos patiesi ņemt savu varu, ne tikai pa brīdim pakurnēt pie glāzītes vai kausa saulgriežos, laiks padomāt, kā pie vēlēšanu urnām aiziet visiem, kā sadzirdēt klusējošo viedokli, lai kārtību noteiktu tik tiešām vairākums, un kā izvirzīšana vai pieteikšanās par tautas priekšstāvi nebūtu tikai partiju privilēģija.
Lustīgi nolīgot un sagaidīt Jāņus!
Runas paliek tikai runas, ja tām neseko darbs, un ko gan tautieši varētu darīt, lai ietekmētu valstī notiekošo. Lūk, demokrātiskas vēlēšanas esot lielisks tautas pašpārvaldes instruments. Pirms desmit dienām tās notika pie mums. Bija gaidīti un negaidīti uzvarētāji un zaudētāji. Uzvarētājiem būs iespēja rādīt, kā viņiem izdosies tikt galā ar saviem solījumiem. Zaudētājiem savukārt būs pāris gadu laika, lai pārdomātu, kā neatkārtot savas kļūdas, jo vēlēšanas jau nebeidzas.
Bet par ko pārdomāju es? Vai tiešām tie 48% balsstiesīgo, kuri nedevās pie vēlēšanu urnām, ir tā pārņemti ar lozungiem „nav par ko balsot” un „mana balss jau neko nemainīs”? Vai tiešām viņus visus brīdi, ka ir iespējas ņemt varu, ir pārņēmis tik biedējošs dzīves nogurums, apnikums un vienaldzība? Kaut kas šeit nav kārtībā! Var jau aizbildināties, ka visur civilizētajās demokrātijās vēlētāju aktivitāte ir mazāka nekā 99% totalitārajos režīmos. Vai prasībai obligāti pildīt pilsoņa pienākumus un piedalīties vēlēšanās, lai uzzinātu klusējošo viedokli, arī būtu brīvību apspiešana? Vai piespiešana mazliet padomāt par savu izvēli, nevis gausties par nekam nederīgo valsti un tās ierēdņiem, mainītu, kurš ir uzvarētājs un kurš zaudētājs?
Vēlēšanās piedalījās mazliet vairāk par pusi no balsstiesīgajiem. Kāda desmitā daļa balsu palika „aiz borta”, jo izvēlējās zaudētājus vai jaunizceptas sīkpartijas. Un izrādās, ka partiju saraksti, aiz kuriem stāv tikai nedaudzi tūkstoši biedri, ar sesto daļu nodoto balsu vai desmito daļu no visu balsstiesīgo balsīm nokļuva pie teikšanas. Vai to varētu saukt par demokrātiju, kad tautas vairākums valda pār mazākumu? Kaut kas nav kārtībā arī šeit!
Ja tauta vēlētos patiesi ņemt savu varu, ne tikai pa brīdim pakurnēt pie glāzītes vai kausa saulgriežos, laiks padomāt, kā pie vēlēšanu urnām aiziet visiem, kā sadzirdēt klusējošo viedokli, lai kārtību noteiktu tik tiešām vairākums, un kā izvirzīšana vai pieteikšanās par tautas priekšstāvi nebūtu tikai partiju privilēģija.
Lustīgi nolīgot un sagaidīt Jāņus!
