Jāpilnveido ģeologu apmācību sistēma
Latvijā šobrīd katastrofāli trūkst profesionālu ģeoloģijas speciālistu, tai skaitā arī valsts pārvaldes un kontroles sistēmā. Tajā pašā laikā no darba tiek atbrīvoti pieredzes bagātākie profesionāļi. Ar ko skaidrojat šādu situāciju?
 |
| Foto: Boriss Koļesņikovs, LV |
Inga Gavena: Ģeoloģijas speciālisti Latvijā netika gatavoti kopš 1954. gada. Pirmais izlaidums pēc 40 gadu pārtraukuma bija deviņdesmito gadu sākumā. Latvijā ir ļoti maz vidējās paaudzes ģeologu, bet ģeoloģija, līdzīgi kā, piemēram, medicīna, ir daudznozaru disciplīna, kurā bez vispārējās akadēmiskās ģeoloģiskās pamatizglītības nepieciešams iegūt specializētas teorētiskās un praktiskās zināšanas, lai varētu sekmīgi darboties kādā no daudzajām specifiskajām nozarēm (piemēram, hidroģeoloģija, kalnrūpniecība, derīgo izrakteņu izpēte, ģeofizika, inženierģeoloģija u.c.). Šīs zināšanas nav iegūstamas īsā laikā, un to apgūšanai nepieciešamas mācību iestādes ar attīstītu materiāli tehnisko bāzi, lielu intelektuālo potenciālu un plašām praktisko darbu un studentu prakses iespējām.
Varbūt tieši speciālistu un zināšanu trūkuma dēļ “klibo” arī zemes dzīļu valsts pārvalde. Valsts ģeoloģijas dienestu izveidoja tikai 1995. gadā. Līdz 2004. gadam, kamēr darbojās šis dienests, lai arī trūka finansējuma, viens no dienesta pamatuzdevumiem bija zināšanu un informācijas par zemes dzīlēm izplatīšana un popularizēšana, tai skaitā ierēdņu, pašvaldību darbinieku un zemes īpašnieku vidū. Tagad jau piecus gadus šis darbs ir pārtraukts.
Diemžēl arī Eiropas Savienībai pagaidām ir ļoti maz prasību direktīvu vai regulu veidā, kas tieši saistītas ar zemes dzīļu apsaimniekošanu. Ar to saistīto jautājumu risināšana galvenokārt ir katras valsts ziņā.
 |
|
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
|
Atis Mūrnieks: Padomju Savienībā tika uzskatīts, ka Latvija negatavo pietiekami kvalificētus speciālistus. Speciālistu jautājums joprojām ir ļoti smags, jo augstskolā ģeoloģijas specialitātē ir jāpieņem visi, kas beiguši vidusskolu ar normālām atzīmēm, vienalga, humanitārajā vai eksaktajā novirzienā. Līdz ar to universitātē ir jāpaplašina fizikas, ķīmijas un pat matemātikas kurss, lai cilvēks varētu saprast un apgūt zinātni par zemes dzīlēs notiekošajiem procesiem. Turklāt studenti iegūst akadēmisko izglītību, bet ne profesionālo, viņiem ir tikai mācību, bet nav ražošanas prakses.
Kāds te, jūsuprāt, būtu risinājums?
I.G.: Ir jādomā par mācību sistēmas pilnveidošanu, studentiem jādod iespēja stažēties konkrētā specialitātē, jo mūsu valstī neapmāca ģeofiziķus, hidroģeoloģijas speciālistus, inženierģeologus u.c. Trūkst gan finansējuma, gan pasniedzēju. Ja salīdzina to izglītības līmeni, ko mūsdienās iegūst bakalaurs vai maģistrs ģeologs, ar to, ko savulaik ieguvām mēs, diemžēl jāatzīst, ka šobrīd jaunie speciālisti iegūst daudz mazāk. Ģeoloģijā vairs neeksistē viduslīmeņa, koledžas izglītība. Piemēram, Latvijā nemāca urbšanas meistarus. No viņiem ļoti daudz kas ir atkarīgs, jo, ierīkojot urbumu, var ļoti daudz ko izdarīt nepareizi, nodarīt kaitējumu videi, ko nekad vairs nevarēs vērst par labu. Būtu nepieciešams kādā no esošajiem tehniska novirziena tehnikumiem, koledžām vai profesionāli tehniskās apmācības iestādēm periodiski veidot apmācības grupas arī atsevišķu ģeoloģijas jomu speciālistiem.
A.M.: Speciālistu apmācība izmaksā ļoti dārgi, turklāt Latvijā nav pasniedzēju, kas varētu kvalitatīvi pasniegt vairākus minētos mācību priekšmetus. Atsevišķos gadījumos mūsdienu bakalaurs ir pat vājāks speciālists nekā padomju laika tehnikuma beidzējs. Bakalauriem būtu jānodrošina iespēja stažēties.
"Tas, ka mums ir ģeotermālā enerģija, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir daudzkārt izdevīgāka nekā saules enerģija, vispār ir aizmirsts."
Šobrīd visvairāk pieredzējušie speciālisti tiek atlaisti tāpēc, ka viņi ir sasnieguši pensijas vecumu. Reāli Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrā (LVĢMA) paliek desmit speciālisti, turklāt tie nav tie profesionālākie, jo neviens jau nevērtē profesionalitāti, piemērotību, nepieciešamību pēc konkrētās specialitātes, lai gan automātiski viens otru aizstāt nevar, piemēram, hidroģeologs nevar izvērtēt derīgo izrakteņu ieguves tehnoloģijas. Latvijā ir gandrīz izzuduši ģeofizikas speciālisti, un jau nākas aicināt talkā ārzemju speciālistus. Tas draud ar daudz lielākām izmaksām un būtisku izpētes darbu kvalitātes pazemināšanos, jo ģeofizikālā izpēte netiks veikta.
Vajadzīgas licences un sertifikāti
Kā cīnīties pret derīgo izrakteņu nelikumīgu un neprofesionālu ieguvi?
I.G.: Likumdošana paredz šo mehānismu – licencēšanu katrā objektā, tikai šobrīd tas strādā ļoti vāji un ir reāli draudi, ka nestrādās vispār, galvenokārt speciālistu trūkuma dēļ un tādēļ, ka atbildīgajā institūcijā šis darbs ir formalizēts, bet kontroles sistēma faktiski nedarbojas.
Piemēram, pašlaik notiek intensīva ģeotermālās enerģijas jeb zemes dzīļu siltuma izmantošana, taču tā notiek haotiski, valsts to neuzskata par alternatīvu enerģijas avotu. Te vajadzētu veikt valsts līmeņa izpēti, jānosaka atbilstošas prasības, jānodrošina uzņēmējiem informācija un darbu veikšanas metodika, jo citādi tas draud ar lielām briesmām dzeramā ūdens krājumiem, tā kvalitātei.
Latvijā zemes slāņi veido slāņainu torti. Ierīkojot urbumu, šie slāņi cits no cita jāizolē, tajos esošo pazemes ūdeni nedrīkst sajaukt kopā. Taču, ierīkojot urbumus ģeotermālā siltuma ieguvei, pārsvarā tieši tā notiek. Un mēs nekad neatradīsim to zondi, kuras dēļ kādā citā urbumā vairs nav dzeramā ūdens, bet gan iesāļūdens, neviens jau neatzīsies, ka tieši viņš ir sagandējis dzeramo ūdeni. Bet LVĢMA paziņo, ka tai nav atbilstošu speciālistu, kas varētu šo problēmu vērtēt vai piedalīties tās risināšanā, lai gan aģentūrai atbilstoši likumam ir jāizsniedz licences šādu urbumu ierīkošanai.
"Zemes dzīļu bagātības, reiz izniekotas, vairs nevarēs atjaunot."
A.M.: Šobrīd gan Eiropas valstīs, gan arī Latvijā daudzas firmas nodarbojas ar siltumsūkņu uzlikšanu mājas apkurei. Viens no paņēmieniem ir izurbt 100–200 metru dziļu urbumu. Līdz šim tikai viena firma ir griezusies LVĢMA, lai saņemtu licenci darbu veikšanai, pārējās to dara bez licencēm, bez reģistrācijas.
Domāju, ka drīz Latvijā aktuāls kļūs speciālistu un firmu sertifikācijas jautājums, ko vajadzētu risināt profesionālai apvienībai.
I.G.: Pašlaik visā valsts sistēmā notiek reorganizācija. Mūsuprāt, šis ir pēdējais brīdis, kad mēs vēl varam ielikt kāju durvju spraugā, kamēr tās nav pavisam aizcirtušās, un mēģināt panākt, lai mūs saprot. Līdz šim LVĢMA bija vienīgā vieta, kurā vēl bija speciālisti, kas var izvērtēt ģeoloģiskās izpētes darbu kvalitāti vai sniegt profesionālu informāciju, jo nereti privātfirmu veiktā darba kvalitāte ir ārkārtīgi zema. Bet šobrīd redzam, ka speciālistu vairs nebūs arī tur.
Jāmaina valsts attieksme
Kāpēc ir šāda attieksme no valsts puses?
A.M.: Ko nepazīstam un nesaprotam, to atmetam, ignorējam, svītrojam. Diemžēl Latvijā ir tikai aptuveni simt praktizējošu ģeologu, un viņu balsi neviens nedzird, it sevišķi augstos un tālos varas gaiteņos.
Tātad šobrīd valsts līmenī netiek domāts par zemes dzīļu ilgtspējīgu apsaimniekošanu?
I.G.: Jā. Attiecībā uz zemes dzīlēm nekas netiek darīts, un tas ir tiklab neekonomiski, kā arī neapdomīgi. Piemēram, tas, ka mums ir ģeotermālā enerģija, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir daudzkārt izdevīgāka nekā saules enerģija, vispār ir aizmirsts. Ir izstrādāta tūrisma attīstības programma, kurā ir pieminēts dabas tūrisms un veselības tūrisms, bet to, ka šajā tūrismā vajadzētu izmantot zemes dzīļu resursus, nav ne vārda.
Kas reāli būtu darāms, lai situāciju vērstu uz labo pusi?
I.G.: Ir jāmaina valsts attieksme. Atbildīgajā ministrijā – vai tā būtu Vides ministrija, vai Ekonomikas ministrija – nepieciešami ļoti augstas klases profesionāļi, kuri pārzina situāciju nozarē un saprot, ka zemes dzīļu bagātības, reiz izniekotas, vairs nevarēs atjaunot, un zina, kā tās var ilglaicīgi un efektīvi izmantot tautsaimniecības attīstībā.
"Latvijā zemes dzīles pilnībā pieder zemes īpašniekiem, tādēļ neviens investors nav ieinteresēts ilgtermiņā ieguldīt līdzekļus zemes dzīļu izpētē."
A.M.: Valstī trūkst perspektīvo virzienu, jaunu derīgo izrakteņu veidu izpētes. Man, piemēram, ir ideja par dimantiem. Netālu no Sanktpēterburgas, Lugas upes baseinā, ir saskaloti ne viens vien desmits dimantu. Arī mums vajadzētu veikt izpētes darbus Gaujas baseinā, kas ir tieši tāds pats kā Lugas baseins. Taču šie darbi varētu ilgt gadus desmit vai ilgāk. Protams, es nevaru apgalvot, ka Gaujas baseinā dimanti simtprocentīgi būs. Vairākas ārzemju firmas ir interesējušās par iespēju meklēt Latvijā dimantus, bet, uzzinot, kādas te ir zemes dzīļu īpašuma tiesības, ārzemnieki pazūd. Jo ar katru zemes īpašnieku ir jāslēdz līgums, jāsaskaņo visas darbības. Īpašniekam mūsu valstī pieder gan zemes dzīles tādā dziļumā, līdz kādam vien tas spēj aizrakties, gan gaiss.
Kā ir citās valstīs?
A.M.: Dažās Eiropas Savienības valstīs zemes dzīles pilnībā pieder valstij. Daudzas valstis savā īpašumā atstājušas galvenos derīgos izrakteņus. Pārsvarā ir tā, ka valsts veic priekšizpēti un pēc tam atdod dzīles firmām koncesijā. Latvijā zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi tajās pilnībā pieder zemes īpašniekiem, tādēļ neviens investors nav ieinteresēts ilgtermiņā ieguldīt līdzekļus zemes dzīļu izpētē. Pieņemsim, ka investoram izdodas atrast derīgos izrakteņus. Bet zemes īpašnieks uzskrūvēs tādu cenu, ka ieguldītājs izputēs. Tādēļ arī nav interesentu.
I.G.: Mums trūkst arī elementāras ģeoloģiskās informācijas – 1:50 000 mēroga ģeoloģisko karšu, kas ir visā Eiropā, arī mūsu kaimiņiem. Šobrīd Latvijā ģeoloģiskā kartēšana vispār nenotiek. Un drīz vairs nebūs arī speciālistu, kas to varētu veikt.
Ģeoloģiskā informācija – nacionālā bagātība
Kas šobrīd notiek ar urbumu seržu glabātavu?
A.M.: Urbumu serdes ir jāuztur, tām nemitīgi jāseko līdzi, pretējā gadījumā tās var aiziet zudumā. Katlakalnā ir angāri, kas ir pilni ar urbumu seržu paraugu kastēm, bet daudzas kastes ar urbumu serdēm stāv nojumē, kur bojājas. Tagad tur vairs nav neviena cilvēka, kas uzturētu un sistematizētu urbumu serdes. Tajā pašā laikā Lietuvā viss darbs urbumu seržu glabātavā ir mehanizēts, tur ierīkoti gaisa kondicionētāji un ir apkalpojošais personāls. Arī Igaunijā urbumu serdes tiek rūpīgi glabātas. Nebūtu pieļaujama visas unikālās ģeoloģiskās informācijas, kas uzkrāta valsts ģeoloģijas fondā, arhīvā, datu bāzēs un bibliotēkā, nonākšana kādas uzņēmējsabiedrības īpašumā vai pārvaldībā.
I.G.: Valsts neko nemēģina attīstīt, tiek domāts tikai par to, kā samazināt izdevumus, bet neviens nedomā par to, kā strādāt, lai gūtu ienākumus. Tiek atlaisti speciālisti, kas varētu plānot, domāt, iniciēt attīstību. Tā ir vienas dienas saimnieka domāšana. Mūsu valstī diemžēl netiek cienīti profesionāļi un profesionāla informācija. Piemēram, Vides ministrijā kādreiz bija aptuveni simts cilvēku, tagad viņu skaits, manuprāt, ir vismaz trīskāršojies, bet tajā pašā laikā tur nav speciālistu, kas spētu sagatavot kvalitatīvu darba uzdevumu.
Anekdotiska ir situācija ar Inčukalna gāzes krātuvi, kas atrodas aptuveni 700–800 metru dziļumā. Saskaņā ar Latvijas likumiem zemes dzīles pieder zemes īpašniekam. Gāzes krātuve iegādājusies savā īpašumā zemi desmit metru platībā ap urbumiem. Visa pārējā zeme, kuras dzīlēs ir iesūknēta gāze, ir zemes īpašnieku īpašumā. Viņiem nav nekādu oficiālu apgrūtinājumu. Teorētiski jebkurš īpašnieks var savā zemē ierīkot urbumu un “atklāt” gāzes atradni. Un likumā nav ietvertas normas, kas zemes īpašniekam to aizliegtu. Tātad būtu tiklab jāizstrādā nozares attīstības plāni, kā arī jāmēģina pilnveidot normatīvos aktus, bet, lai tie darbotos, ir jāizveido atbilstoša, kompetenta, plānot un lemt spējīga valsts pārvaldes sistēma, kas var būt skaitliski neliela, bet kvalitatīva, un tai jābūt tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā.
