Par ko Latvija var runāt
Sociālās politikas eksperte Ināra Bite:
“Šī mēneša pirmajās dienās biju Briselē sanāksmē par krīzes iespaidu valstīs. Jārunā bija tām valstīm, kuras krīze skārusi visvairāk. Runāja kolēģis no Īslandes – par piemaksām pie pensijas, par minimālo pensiju paaugstināšanu, lai kompensētu krīzes radīto iespaidu uz cilvēku. Par ko runāt varēju es? Par to, ka mums ir iesaldētas pensijas, pieticīgāka indeksācijas kārtība, kad tā notiks? Par to, ka daļai pašvaldību budžetos ieplānoto līdzekļu pietiks tikai līdz vēlēšanām? Šo pēdējo piebildi es, protams, neteicu, jo man tāpat bija gana kauns par to, kas man bija jāsaka. Rakstus par pašvaldību budžeta problēmām regulāri redzam arī avīzēs, piemēram, Jēkabpilī jau 40% no ieplānotā budžeta pabalstiem jau ir iztērēti un naudas pietiks vien pāris mēnešiem – tātad, līdz vēlēšanām. Šodien pabalsti pašvaldībās tiek dalīti dāsni, pat neievērojot tos kritērijus, ko nosaka pašvaldību saistošie noteikumi. Es saprotu – tuvojas vēlēšanas, bet kas būs pēc tam?
"Šodien pabalsti pašvaldībās tiek dalīti dāsni, pat neievērojot tos kritērijus, ko nosaka pašvaldību saistošie noteikumi. Es saprotu – vēlēšanas tuvojas –, bet kas būs pēc tam?"
Tāpat, runājot par veselības sistēmu – viens no Eiropas Komisijas kopējiem ziņojumiem par Eiropas valstīm (ne tikai ES dalībvalstīm) “Joint report in social protection” 2007. gadā ieteica Latvijai palielināt valsts finansējumu veselības aprūpei. Šogad, apzinoties krīzes situāciju Latvijā, ziņojums, kas ir publicēts šā gada martā, iesaka finansējumu nesamazināt. Bet tās ir tikai rekomendācijas. Katra valsts veido savu nacionālo sociālo politiku neatkarīgi no šīm rekomendācijām. Taču katru gadu Latvija tās saņem.”
Jāceļ trauksme
Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas "Attīstība" docente un “Sorosa fonda” pārstāve Liesma Ose:
“Minēšu piemēru: konkrēts cilvēks – ģimenes māte. 51 gads, pēc izglītības pārtikas tehnoloģe. Iepriekš bija strādājusi par sekretāri lietvedi zviedru apstrādes uzņēmumā, kurš bankrotēja 1990. gados. Ar 2000. gadu to pārpirka zviedru investori, lai uzņēmumā modernizētu un uzsāktu datoru detaļu ražošanu. Jaunie uzņēmuma vadītāji veica rūpīgu personāla atlasi, tikmēr daži iepriekš nodarbinātie varēja turpināt strādāt. Arī šī sieviete. Zviedru uzņēmēji nākotnē darbiniekiem izvirza šādas prasības: prasme strādāt ar datoru, rīkoties ar biroja tehniku, svešvalodu zināšanas, obligātas angļu valodas prasmes, vēlamas arī zināšanas zviedru valodā, atsevišķās amata pozīcijās vēlamas arī iemaņas uzņēmējdarbībā. Šī sieviete saņem minimālo darba algu, no kuras tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet viņa drīzumā var kļūt par bezdarbnieci. Un, jā, viens no situācijas variantiem ir – viņa tiešām kļūst par bezdarbnieci. Nodarbinātības valsts aģentūra viņai piedāvā angļu valodas kursus, stipendiju; nevalstiskām organizācijām, dalot mikrograntus aktīvām uzņēmējdarbībā ieinteresētām sievietēm, viņa to iegūst un pēc apmācības un pieredzes apmaiņas brauciena uz Somiju – redzot, kā viņai līdzīgas sievietes dibina uzņēmumus, – nodibina savu uzņēmumu. Tas ir viens no veiksmes stāstiem.
Sociālo pakalpojumu un dažāda veida apmācības ir integrēts pakalpojums – izglītības un sociālās politikas robežpakalpojums. Taču krīzes situācijā nekur neredz šos pakalpojumus kā prioritāti.
"Latviju neglābs valdība vai Saeima. Latviju izglābs veiksmīga uzņēmējdarbība, ekonomikas attīstība un sociālā solidaritāte."
Jāceļ trauksme, jo labi zinām, ka bezdarbs, pret kuru valdība ir noskaņota cīnīties, nes līdzi virkni dažādu sociālo problēmu – bezdarbs, dažāda veida atkarības, vardarbība ģimenē, bērnu pamešana novārtā – ainu varētu zīmēt vēl bēdīgāku. Bet vai alga atrisina šīs problēmas? Vai bezdarbnieka pabalsts tās atrisina? Vai ģimenes valsts pabalsts – pāris lati par bērnu – atrisina šīs problēmas? Nē! To atrisina profesionāla, organizēta vietējā kopiena. Bet Latvijā sociālo pakalpojumu pārvalde nav vajadzīga.
Es gribētu piedāvāt nedaudz citu diskursu, kā paskatīties uz sociālo kohēziju un sociālās iekļaušanas jautājumiem. Izpratne kopumā valstī par šiem jautājumiem būtu vēl pilnveidojama. Sociālā kohēzija nav atkarīga no valsts. Valsts var veicināt šo procesu, iesaistīt daudzus sociālos aģentus, pašvaldības, kas ir izšķirošas sociālās politikas spēlētājs, bet arī tām ar budžeta rīkiem tiek apcirpti spārni. Nevalstiskais sektors varētu attīstīt lietas, kuras šobrīd nedara valsts. Sociālā kohēzija – sociālo partneru dialoģiskas attiecības, kas orientētas uz praksi un cilvēkiem. Sociālā politika nav abstrakta, tā ir ļoti konkrēta. Turklāt pilsoniskās līdzdalības un pretdiskriminācijas politika kopējā Eiropas Savienības dienaskārtībā ir ļoti aktuāla, un tas ir saistīts ar šo sociālās kohēzijas izpratni. Runājot par sociālo stabilitāti, protams, Latviju neglābs valdība vai Saeima. Latviju izglābs veiksmīga uzņēmējdarbība, ekonomikas attīstība un sociālā solidaritāte. Man šķiet, ka šīs lietas ir ārkārtīgi būtiskas. Negaidīsim visu no valsts, bet bakstīsim valsti, lai tā rada vairāk iespējas uzlabot mums mūsu dzīvi.
Griesti „māmiņu algām”
Man bija iespēja salīdzināt dažādu valstu – Zviedrijas, Dānijas, ASV un Gvatemalas – pieredzi, kā krīzes laikā mainās sociālie risinājumi. Šoreiz runāšu tikai par Zviedriju. Manuprāt, tur ir brīnišķīga prakse, ko varam pārņemt, – krīzes apstākļos varam noteikt griestus “māmiņu algām”. Patlaban tām nav noteikti griesti, līdz ar to – tas ir ļoti grūti vadāms instruments. Varu atzīties, ka savā laikā biju pret “māmiņu algām”, neraugoties uz savu diezgan kuplo ģimeni. Bet, runājot par pabalstu griestiem, jāpiemin arī pabalstu samazināšana.
"Prakse, ko varam pārņemt no Zviedrijas, – krīzes apstākļos varam noteikt griestus “māmiņu algām”."
Latvijā arī bezdarbnieku pabalsti ir atkarīgi no algas lieluma. Mūsu valsts politiskajā dienaskārtībā jebkas sociālistisks šķiet nedemokrātisks un piedauzīgs. Tāpat politikas veidotājiem ir ļoti grūti pārkāpt pāri principam būtiski samazināt lielās algas, bet mazās algas atstāt iepriekšējā apmērā. Liela loma ir arī pašvaldībām, taču funkcijas tām deleģē, bet naudu nē!”
Atvadas ziemeļvalstu labklājības modelim?
9. Saeimas deputāte, Sociālo un darba lietu komisijas locekle Silva Bendrāte:
“Nesen biju Dānijā, kur tika spriests arī par to, kas notiks ar ziemeļvalstu labklājības modeli. Jautājums pavisam retorisks – vai varam teikt ardievu ziemeļvalstu jaukajam labklājības modelim? Nemaz nav tā, kā mums šķiet, ka tur viss ir kārtībā. Arī viņiem ir maz skaidrības, kā vajadzētu rīkoties šajā krīzes situācijā, jo arī ziemeļvalstīs šie krīzes apstākļi ir jauni, bet vajadzības cilvēki vēlas uzturēt tādas pašas, viņi nevēlas atteikties no savām “ekstrām”, iespējām un ērtībām. Tāpēc valstīm ir ļoti grūti izdomāt, ko ņemt nost, lai cilvēkus nesatracinātu un viņi nedotos uz ārzemēm.
Viņi pēc skolas absolvēšanas vēlu sāk strādāt, jo grib padzīvot sev, mūža ilgums pagarinās, bet sociālā budžeta slodze, salīdzinot ar darba dzīves ilgumu, arvien palielinās. Piemēram, ir divu bērnu māmiņa, bezdarbniece. Saņem pabalstu 400 000 kronu gadā, kamēr vidēji viens strādājošais saņem 360 000 kronu. Kāpēc viņai būtu jāstrādā? Tāpēc arī ziemeļvalstu labklājības modelis šobrīd vairs nav uzskatāms par ideālu.”
