Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Lai gan iesniegumā, izsakot vēlmi naturalizēties, nepilsoņiem nav jānorāda lēmuma motivācija, nereti sarunās ar Naturalizācijas pārvaldes reģionālo nodaļu darbiniekiem viņi ir vaļsirdīgi. Iemesli kļūt par pilsoņiem ir dažādi. Sākot ar vārdiem: “Valstij ir grūti, jāiet palīgā!”, beidzot ar atzīšanos, ka Latvijas un līdz ar to arī Eiropas Savienības pilsonība viņiem vajadzīga tikai tādēļ, lai meklētu darbu ārzemēs. Februārī augusi pilsonības iegūšanas intensitāte. Par ko tas liecina, intervija ar Naturalizācijas pārvaldes priekšnieci Eiženiju Aldermani.
Divi uzplūdi
Kāda Latvijā ir bijusi naturalizācijas procesa dinamika?
Naturalizācijas pārvaldes darbības līkne varētu būt labs līdzeklis valstī notiekošo ekonomisko un politisko procesu analīzei.
Naturalizācijas procesu sākām 1995. gada 1. februārī, Latvijā tad dzīvoja 735 tūkstoši nepilsoņu. Pirmajos trīs darbības gados uz Latvijas pilsonības iegūšanu pretendēja tikai divi līdz četri tūkstoši iedzīvotāju. Tādēļ 1998. gadā tika izdarīti grozījumi Pilsonības likumā, kas paredzēja tā saucamo naturalizācijas logu atcelšanu. Tas veicināja naturalizācijas procesa lēcienu un cilvēku pieplūdumu.
No 1999. gada sākām nodarboties ar visiem trim pilsonības iegūšanas un zaudēšanas veidiem. Pirmkārt, naturalizāciju. Otrkārt, pilsoņu reģistrēšanu Pilsonības likuma 2. panta kārtībā. Šādi pilsonību var reģistrēt, piemēram, personas, kas beigušas izglītības iestādes ar latviešu mācību valodu. Treškārt, par pilsoņiem normatīvie akti ļauj atzīt bērnus, kuri dzimuši Latvijā nepilsoņu vai bezvalstnieku ģimenēs pēc 1991. gada 21. augusta. Paši vecāki var palikt nepilsoņi un bezvalstnieki, bet viņiem ir tiesības bērnus reģistrēt kā Latvijas pilsoņus. Procedūra ir ļoti viegla, un nav jāmaksā valsts nodeva.
Mūsu kompetencē ir arī divi pilsonības zaudēšanas veidi – gan atteikšanās no Latvijas pilsonības, gan Latvijas pilsonības atņemšana, kas abi divi ir ļoti darbietilpīgi procesi.
"Daži cilvēki atzina, ka tieši gaidāmās vēlēšanas viņus pamudinājušies iegūt pilsonību."
Nākamais pacēlums nāca pēc Latvijas uzņemšanas ES un NATO. Cilvēku pieplūduma dēļ bijām spiesti prasīt papildu štata vienības un finansējumu, lai varētu iekļauties Pilsonības likumā noteiktajā termiņā – gada laikā vai nu pieņemt lēmumu par pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā, vai sniegt motivētu atteikumu.
Pēc šiem trauksmainajiem gadiem atkal atgriezāmies iepriekšējā darba ritmā. Par 2008. gadu prognozējām, ka varētu saņemt 4000 iesniegumu pilsonības iegūšanai, un šo rādītāju izpildījām. Apmēram tādu skaitli minējām arī šogad, bet šā brīža situācija ļauj domāt, ka to varētu pārsniegt. Ja salīdzinām pagājušā gada pēdējo ceturksni un šā gada pirmos divus mēnešus, redzam, ka iesniegumu intensitāte pilsonības iegūšanai ir augusi divkārt, un tas nav maz.
Vai iesniegumu skaits sakrīt ar cilvēku skaitu, kas kļūst par pilsoņiem?
Tas ir dinamisks process, kas atkarīgs no trīs nosacījumiem. Pirmkārt, kā nepilsoņi kārto pārbaudes. Daļa no viņiem tās nenokārto ne pirmajā, ne otrajā, ne arī trešajā reizē. Tad viņu naturalizācijas lieta tiek izbeigta. Vai arī otrādi – atkārtoti pārbaudījumu nokārto visi tie, kas pirmajā reizē izkrituši. Līdz ar to var būt, ka cilvēku skaits, kuri saņem pilsonību, ir lielāks par iesniedzēju skaitu. Otrs nosacījums, vai cilvēks spēj laikā atteikties no citas valsts pilsonības, jo Pilsonības likums nepieļauj dubultpilsonību. Reizumis atteikšanās process ir ilgstošs – atsevišķās valstīs pat pusotru gadu. Treškārt, no četrām iestādēm par katru personu saņemam informāciju. Tā var būt arī negatīva, kas personai liedz tupināt naturalizācijas procesu.
Cik cilvēku vidēji mēnesī iegūst Latvijas pilsonību?
Ja pērn Latvijas pilsonību ieguva aptuveni 4000 cilvēku, tad, izdalot ar 12 mēnešiem, vidēji mēnesī Latvijas pilsoņu skaits pieaug par 333 cilvēkiem.
Valstij jāiet palīgā
Ko var nozīmēt tas, ka šā gada pirmajos divos mēnešos ir pieaudzis iesniegumu skaits naturalizācijai?
Cilvēkam nav pienākuma atklāt savu motivāciju kļūt par Latvijas valsts pilsoni, viņš to var paturēt pie sevis. Bet cilvēki ir diezgan atvērti, un zināma daļa no tiem, kas šobrīd iesniedz iesniegumus, atklāta saka, ka viņiem tas ir svarīgi, lai atrastu darbu ārzemēs. Tāpēc svarīgāka par Latvijas pilsonību viņiem šķiet Eiropas Savienības pilsonība, jo ar to saistās cerības atrast labu darbu, atalgojumu, sociālās garantijas valstī, uz kuru cilvēks iecerējis braukt.
Šeit jāmin divas nepilsoņu grupas – izglītoti cilvēki, kas labi zina valodu un, apzinoties, ka Latvijā darbu neatradīs, dodas projām. Naturalizācijas pārbaudījumus viņi nokārto labi. Bet ir arī otrs iespējamo aizbraucēju loks – cilvēki ar sliktām latviešu valodas zināšanām, kas nāk uz pārbaudījumiem ar domu, ka varbūt tos nokārtos. Parasti viņiem tas neizdodas.
Šajā ekonomiskajā situācijā neesam tiesīgi vainot cilvēkus, kas izbrauc no valsts meklēt darbu. Turklāt ne vienmēr fakts, ka cilvēks dodas strādāt uz ārzemēm, nozīmē, ka viņš nav Latvijas patriots. No valsts izbraukušo latviešu īpatsvars ir lielāks nekā citu tautību pārstāvjiem. No Latvijas pilsonības arī atsakās apmēram puse uz pusi latviešu un cittautiešu, kuri citās valstīs nodibinājuši ģimenes un ierīkojuši mājsaimniecības. Cilvēki izbrauc, jo jāuztur pašam sevi un savu ģimeni, un mēs neesam tiesīgi viņiem to pārmest.
Bet starp nepilsoņiem, kas vēlas naturalizēties, ir arī atsevišķa cilvēku grupa, kas saka, ka nekur negatavojas braukt, bet viņiem ir ļoti svarīgi būt par Latvijas pilsoņiem. Lai gan tas skaļi skan, daži nepilsoņi vēlmi iegūt pilsonību ir pamatojuši tā: “Valstij ir grūti laiki, jāiet palīgā!” Pozitīvi, ka iezīmējas pilsoniskās līdzdalības aizmetņi.
"Svinīgajos pasākumos, kuros izsniedz izrakstu par uzņemšanu pilsonībā, esam redzējuši cilvēkus, kuri ar asarām acīs saka, ka šī diena ir viena no laimīgākajām viņu mūžā."
Visticamāk, kāds no lasītājiem tagad iedomāsies: “Viņi grib balsot par partijām, kurās vairākumā ir krievvalodīgie iedzīvotāji. Kāpēc mums vispār šādus pilsoņus vajag?” Nereti arī politiķi izsakās un masu mediji atspoguļo viņu teikto, cik valstij ir bīstami krievi, kas ir naturalizējušies. Padomājiet, kā tas aizvaino gan šos iedzīvotājus, gan cilvēkus, kas naturalizējas un pārstāv citas tautības! Latvijā ir 150 tautību. Mēs esam naturalizējuši vairāk nekā 100 visdažādāko tautību pārstāvju. Gudri politiķi spēj uzrunāt sabiedrību tā, lai neveidotos šāds negatīvisms.
Vai bija vērojams cilvēku skaita pieplūdums, kas vēlējās iegūt pilsonību pirms vasarā gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām?
Lai uz šo laiku iegūtu pilsonību, iesniegums bija jāiesniedz ātrāk, jo naturalizācijas process ilgst vismaz četrus mēnešus. Jā, daži cilvēki atzina, ka tieši gaidāmās vēlēšanas viņus pamudinājušas iegūt pilsonību. Bet tas nepavisam nav negatīvi vērtējams, ka pilsonības pretendents vēlas kļūt aktīvs un piedalīties vēlēšanās.
Ne visi deputāti zināja atbildes
Vai 100 testa jautājumi par Latvijas vēsturi un Satversmi laika gaitā ir mainījušies?
Tie tiek atjaunoti ik pēc diviem gadiem. Gan vēsturē, gan Satversmē notiek izmaiņas. Testa jautājumi ir pieejami publiski. Pilsonības pretendentam bez kļūdām jāuzraksta vai jānorunā arī Latvijas valsts himna. Parasti ir tā, ka vairums nepilsoņu, kuri nokārto latviešu valodu, arī jautājumus par vēsturi un Satversmi atbild bez problēmām. Lielākais klupšanas akmens ir latviešu valoda.
Vai šo jautājumu publiskā pieejamība neveicina to mehānisku iemācīšanos, bet pārējais, kas saistās ar Latviju, nepilsonim tik un tā ir vienaldzīgs?
Pirmkārt, tā ir pasaules prakse, ka šie jautājumi netiek turēti slepenībā. Otrkārt, ja nav akceptēti jautājumi (metodiskos materiālus saskaņojam arī ar Izglītības un zinātnes ministriju), iestāde var sākt individuālas darbības – orientēties uz jautājumiem, kas varbūt nav nemaz galvenie Latvijas vēsturē.
Bet es novēlētu katram Latvijas pilsonim un latvietim zināt atbildes uz šiem 100 jautājumiem. Ir bijuši dažādi savdabīgi pētījumi – pirms četriem pieciem gadiem žurnālisti organizēja eksāmenu iepriekšējā sasaukuma Saeimas deputātiem. Atklājās, ka diezgan daudz deputātu šo pārbaudījumu nebūtu varējuši nokārtot. Nedrīkst aizmirst, ka 50 gadus nezinājām īsteno Latvijas vēsturi. Tāpēc daļa vecāka gada gājuma un pusmūža cilvēku, kas ir pilsoņi, nereti nezina tos faktus, ko apgūst nepilsoņi, ejot uz vēstures un Satversmes eksāmenu. Ja uz ielas ilglaicīgam pilsonim uzdotu jautājumus par Latvijas vēsturi un Satversmi, domāju, ka rezultāts reizumis labāks būtu nule kā kļuvušam pilsonim.
Pilsonības emocionālā puse
Kādas ir pilsoņa priekšrocības?
Faktiski ir divas lielas priekšrocības, pārējās skar nelielu cilvēku skaitu. Pirmā – vēlēšanu tiesības valsts, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Otra – tikai pilsoņi drīkst strādāt valsts pārvaldē un drošības iestādēs. Pastāv arī sīkas atšķirības, piemēram, nepilsonis nedrīkst būt par kuģa, lidmašīnas kapteini, un zemi viņš var iegādāties tikai ar pašvaldības atļauju.
Bet tā ir medaļas praktiskā puse. Jāņem vērā arī psiholoģiskā puse, kas nav mazsvarīgāka. Ja līdzībās uzskatām, ka valsts ir liela ģimene, tad nepilsonis nepiedalās visu jautājumu lemšanā, kas saistās ar tās eksistenci. Mums vēl ļoti daudz ir jāstrādā pie pilsonības psiholoģiskās un emocionālās puses. Jo pasaulē ir ierasts, ka, dzīvojot kādā valstī, ir gods būt tās pilsonim.
Manuprāt, par to vēl mēs par maz runājam. Bet svinīgajos pasākumos, kuros izsniedz izrakstu par uzņemšanu pilsonībā, esam redzējuši cilvēkus, kuri ar asarām acīs saka, ka šī diena ir viena no laimīgākajām viņu mūžā. Mēs redzam, ka viņi neliekuļo un nemelo, jo viņiem no mums vairs neko nevajag – pilsonības izrakstu viņi jau ir saņēmuši. Šie ir cilvēki, kuriem patiešām ir bijis cēls mērķis iegūt pilsonību.
Kāpēc nevar apgalvot, ka visi, kas vēlējušies naturalizēties, to jau ir izdarījuši?
Cik ilgi pastāvēs valsts, tik arī – naturalizācijas process. Šā gada 1. janvārī Latvijā bija 357 tūkstoši nepilsoņu. Kā redzams, visi vēl nav naturalizējušies. Starp citu, mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kurā ir nepilsoņa statuss. Piemēram, igauņiem šādas personas ir bezvalstnieka statusā.
Turklāt ir salīdzinoši liels cilvēku skaits (gadā vidēji septiņi līdz deviņi tūkstoši), kas ik gadu Latvijā saņem pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Ja iedzīvotājs ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju Latvijā ir nodzīvojis piecus gadus, viņam ir tiesības uz naturalizāciju. Daļa no šiem cilvēkiem jau klauvē pie pārvaldes durvīm.
"Ja iedzīvotājs ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju Latvijā ir nodzīvojis piecus gadus, viņam ir tiesības uz naturalizāciju."
Reizumis Latvijā ilglaicīgi dzīvojošiem nepilsoņiem darbojas psiholoģiskā barjera: viņi valstī ir nodzīvojuši tik daudzus gadus, kāpēc gan viņiem vēl būtu jākārto pārbaudījumi? Bet cilvēks, kurš ir iebraucis un domā par pastāvīgu dzīvesvietu, bez ierunām pieņem šīs valsts normatīvos aktus, ātri apgūst latviešu valodu un integrējas sabiedrībā.
Arvien biežāk saņemam e-pastus un telefona zvanus no visas pasaules: Āfrikas, Dienvidamerikas, Austrālijas. Cilvēki interesējas, kā viņi var iegūt Latvijas pilsonību. Kādam senči esot bijuši Latvijas pilsoņi, bet citam ar Latviju nav bijis nekādu saišu. Piemēram, pirms nedēļas viens Turcijas pilsonis jautāja, kā viņš var iegūt Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem.
Kas ir mainījies Naturalizācijas pārvaldes darbā, kopš ir likvidēts Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts?
Sabiedrības integrācijas jautājumu koordinēšana savas kompetences ietvaros ir funkcija, kas noteikta pārvaldes nolikumā. Ar sekretariātu sadarbojāmies ļoti intensīvi – bijām darba grupās, strādājām pie dažādu dokumentu izstrādes. Tomēr tā likvidēšana īpašas izmaiņas mūsu darbībā nav radījusi – joprojām veicam mums uzticēto integrācijas darbu. Bet ir diskutējams jautājums kopumā, kā turpmāk sabiedrībā šie jautājumi tiks koordinēti. Kāda veidojas Latvijas pilsoņu kopa, pilsoniskā sabiedrība, līdzdalība un līdzatbildība? Pilsonības jautājumi ir vieni no katras valsts pamatjautājumiem.
UZZIŅAI
Galvenie fakti par Naturalizācijas pārvaldi (NP):
