VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
23. februārī, 2009
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
6
14
6
14

Pienācis laiks nošķirt graudus no pelavām

LV portālam: ANNA ŽĪGURE, rakstniece, tulkotāja
Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

A. Žīgure: „Sabiedrībai ir jāorganizējas biedrībās un jāpieprasa savas tiesības – izglītotā formā, bet skaļi, jo klusās, pārāk inteliģentās balsis neviens neuzklausa.”

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Kāpēc Latvija uzņēma kļūmīgu attīstības kursu? Kas ar valsti notiek pašlaik? Kā uz Latviju raugās ziemeļvalstīs? Kur rodama izeja no krīzes? Šos un citus jautājumus intervijā LV.LV skaidro rakstniece, tulkotāja, bijusī diplomāte Anna Žīgure.

Somu un igauņu lasītājiem esat rakstījusi par Latviju. Pērn gada nogalē latviešu valodā iznāca jūsu grāmata „Es stāstu par Latviju”. Ko pašlaik – ekonomiskās, politiskās un nu jau, šķiet, arī demokrātijas krīzes laikā – jūs nezinātājam varētu teikt par Latviju?

To pašu, ko esmu teikusi pēdējos 18 gadus. Mūsu tautai ir sarežģīta pagātne, bet iespējām pilna nākotne – joprojām. Latvija arvien vēl atrodas nepieredzētā pārejas laikā – tā bijusi okupēta valsts un spējusi atjaunot neatkarību. Bet sociālistisko tautsaimniecību, pieļaudami lielas kļūdas, pārveidojam par brīvo tirgus ekonomiku. Diemžēl neesam pratuši atrast, neesam meklējuši vai pat esam atgaiņājuši labus padomdevējus. Igauņi šajā ziņā bijuši gudrāki. Galvenā kļūda, manuprāt, bijusi tā, ka laikus nav pamanīts, kā pašu cilvēki izzog valsti. Valdījusi pārāk liela uzticība, ka tautas ievēlētie priekšstāvji un viņu palīgi darbosies godprātīgi. Uzticības krīze Latvijā sākās jau vairākus gadus pirms globālās ekonomikas krīzes. To saprata visi, atskaitot tos, kuriem neuzticējās. Viņi aizvainojās, un aizvainojums šajā laikā tikai audzis.    

Kāds priekšstats par Latviju, jūsuprāt, dominē Somijā un pārējās ziemeļvalstīs?

Tieši tāds, kāds tas ir. Reāls un mazliet ar nožēlu iekrāsots. Viņi redz, ka mēs neesam izmantojuši savas iespējas. Mēs paši savu situāciju pamanījām ievērojami vēlāk, nekā to redzēja Somijā un citās ziemeļvalstīs.

Ja ziemeļvalstu un arī pārējo rietumvalstu sabiedrībā iespaids par Latviju, iespējams, ir caurmērā pozitīvs, tad kāda pašlaik, īpaši pēc prezidentes V. Vīķes-Freibergas pilnvaru beigām, varētu būt Latvijas reputācija diplomātu un politiķu aprindās?

Diemžēl iespaids par Latviju ziemeļvalstīs jau labu laiku nav caurmērā pozitīvs, tomēr vismaz Somijā tas bijis objektīvs. Ziemeļvalstu diplomāti un uzņēmēji taču te strādājuši visus mūsu atjaunotās neatkarības gadus un pat vēl mazliet pirms tam. Diplomāta pienākums ir ziņot par to valsti, kur viņš strādā. Tas arī ir darīts. Un tā viņi zina daudz labāk par mums, kurš, kad un ko nozadzis Latvijas valstij un kādi kukuļi prasīti par labvēlīgiem lēmumiem. Iegūto informāciju viņi dalījuši savām valdībām, ministrijām un uzņēmēju organizācijām. Noslēpums tas ilgi bijis mūsu valsts pilsoņiem.

Tuvojas 16. marta leģionāru atceres pasākumi Latvijā. Kā tos, ņemot vērā Turpinājuma karu un dažādi vērtēto Somijas līdzdarbošanos ar nacistiem pret PSRS Otrā pasaules kara laikā, uztver šajā ziemeļvalstī? 

Somijā gadā ir viena Varoņu diena, kad piemin visos karos kritušos. Tajā dienā līdz pusdienlaikam karogs ir pusmastā, bet pēc tam pacelts, lai plīvo, jo Somija ir uzvarējusi, tā ir saglabājusi savu neatkarību. Pret Somiju Krievija nekad neatļaujas tik apvainojošas replikas, kādas dzirdamas attiecībā pret Latviju un citām Baltijas valstīm.

Kāpēc, jūsuprāt, veidojot valsts politisko un ekonomisko modeli, Latvija 90. gadu sākumā neaizgāja pa trūcīgai sabiedrībai piemērotāko sociāldemokrātisko tradīciju ceļu, bet uzņēma kursu uz plēsoniskajam kapitālismam lojālu virzienu, kurā, spītējot loģikai, kursējusi arī līdz šim?

Droši vien tāpēc, ka okupācijas gados cilvēki ieguva dziļu riebumu pret visu, kam kāds sakars ar sociālismu. Mūsu valsts nepiedodami ilgi nespēja izvēlēties piederību, un tikai samērā nesen esam uzzinājuši, ka Latvijas vēlētos sekot ziemeļvalstu modelim. Līdz tam modeļa lomā bijušas gan Botsvāna, gan Taivāna, gan Honkonga. Kapitālisms ir īpaši plēsonīgs tajās valstīs, kur valda primitīva un tuvredzīga domāšana – zināšanas apgūtas apmēram populārās spēles „Monopols” līmenī. Šajā spēlē ir tikai pirkšana un pārdošana, nekas vairāk. Un tie, kas uz kādu laiku nonāk cietumā, savu naudu nepazaudē.

"Kauns par to, ka citas valstis mūs žēlo, citas – par mums smejas, bet vēl citas ir ļoti apmierinātas."

Rietumu „padomdevēji”, kuri sludināja primitīvo kapitālismu un uzsvēra finanšu tirgus nozīmi, piemirsa pateikt, ka valstij nepieciešama arī rūpniecība un eksports. Rezultātā mums ir 20 komercbankas, bet nevienas nopietnas rūpnīcas. Arī celulozes ražošanas projektu neīstenoja, koku joprojām ved uz ārzemēm bez pievienotās vērtības, par vislētāko cenu.

Vairāki redzami politiķi pēdējā laikā ir solījuši Latvijā radīt Skandināvijas tipa labklājības valsts modeli. Kā jūs to komentētu, ņemot vērā, ka jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ar to ir grūtības pašās ziemeļvalstīs?

Skandināvijas modelis vispirms prasa augstu sabiedrības izglītības līmeni, ētisko un morālo vērtību izpratni un godīgu attieksmi pret savu valsti, kā arī darboties spējīgu demokrātiju, progresīvos nodokļus un salīdzinoši vienādu ienākumu sadali. Ja mūsu politiķi ir nobrieduši mainīt savu domāšanu un rīcību, par to var tikai priecāties. Domāju, ka vēlētājiem tas būtu liels ieguvums.

Labklājības valsts modelis ziemeļvalstīs ir grūtībās kopš 90. gadu krīzes, tomēr galvenais princips ir un paliek: tos, kam klājas grūtāk, neatgrūž. 

Ne reizi vien ir izskanējis aicinājums Latviju atdot Zviedrijai, lai tā ievieš kārtību. Ja atmet šīs idejas komisko pusi, tad paliek traģiskā. Vai patiesi latvieši nespēj pārvaldīt valsti? 

Pēc Brīvības cīņām pagājušā gadsimta 20. gados latvieši pierādīja, ka, neraugoties uz lielajiem cilvēku zaudējumiem un sagruvušo tautsaimniecību, mēs spējām pārvaldīt savu valsti un ātri nodrošināt tautai visai augstu labklājības līmeni, kā arī plašas demokrātiskās tiesības.

Pašlaik tiešām var rasties iespaids, ka latvieši nav nobrieduši savai valstij, bet patiesībā šis ir tikai viens, tiesa, grūts posms mūsu attīstībā. Salīdzinot ar laiku pirms diviem trim gadiem, ir pieaugusi visas sabiedrības aktivitāte un ieinteresētība valsts lietās. Cilvēki ir sapratuši, ka nevar akli uzticēties ievēlētajiem pārstāvjiem, un tāpēc ir prasība pēc iespējas ietekmēt tos arī vēlēšanu starplaikā.

Kopš pērnā gada nogales virkne inteliģences pārstāvju, tajā skaitā arī jūs, par krīzi ir izteikušies arī kā par jaunu iespēju pavērēju. Vai tomēr šīs iespējas nav pārvērtētas, ņemot vērā graujošo iespaidu, ko, pēc katastrofālajām Latvijas ekonomikas tendenču prognozēm spriežot, krīze varētu atstāt uz valsts demogrāfisko stāvokli, tautsaimniecību, politisko kursu?

Manuprāt, pašlaik, kaut arī grūts, šis tomēr ir pozitīvs laiks, kas varētu ievirzīt valsts attīstību sekmīgākā gultnē. Attiecībā uz politisko kursu vēlētājiem ir jābūt modriem, un vēlēšanas taču tuvojas. Tagad vairāk nekā jebkad redzams, kādu kļūdu vēlētāji pielaiduši, neiedami balsot vai bez domām noticēdami daudzsološiem reklāmu klipiem. Domāju, ka vēlētājiem jāuzņemas daļa vainas par valstī notiekošo, jo acīmredzot bijis nepietiekami, ja savu neapmierinātību pauž vien draugu vidū vai kaimiņiem.

"Tas, kas Latvijā notiek pašlaik, ir lielas grūtības. Katastrofa bija 1940. gadā, kad valsts zaudēja neatkarību."

Sabiedrībai ir jāorganizējas biedrībās un jāpieprasa savas tiesības – izglītotā formā, bet skaļi, jo klusās, pārāk inteliģentās balsis neviens neuzklausa. Tikko partijas iesniegs kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām, ikvienam rūpīgi jāpārdomā, kam atdot savu balsi. Ja deputāti ir pievīluši vai bijuši negodīgi, no tā jāizdara secinājumi. Doma, ka savu attieksmi var izteikt, nedodoties balsot, var novest pie tā, ka pazaudēsim savu valsti.

Tas, kas Latvijā notiek pašlaik, ir lielas grūtības. Katastrofa bija 1940. gadā, kad valsts zaudēja neatkarību un demokrātiskas vēlēšanas vairs nebija iespējamas. Ekonomiskā situācija ir smaga, bet, ja izdosies ievēlēt tādas pašvaldību domes un tādu Saeimu, kam cilvēki spēs uzticēties, sāksies valsts atveseļošanās laiks, kas atnesīs sev līdzi gan dzimstības pieaugumu, gan tautsaimniecības atveseļošanos.

Lai konsolidētu dažādās pilsoniskās nesamierināšanās izpausmes, sabiedrībā zināmi dažādu jomu pārstāvji iecerējuši radīt Latvijas forumu, kura ierosinātāju vidū esat arī jūs. Šī kustība, kā var saprast, iecerēta kā pilsonisko aktivitāšu koordinētāja sabiedrības interešu īstenošanai politiskās un ekonomiskās krīzes apstākļos. Ko plānojat darīt, ņemot vērā, ka līdzīgām pilsoniskajām grupām līdz šim nekas daudz vairāk par valdošās elites kritizēšanu nav izdevies?

Forums pašlaik ir pašā ceļa sākumā, un par ko tas kļūs, atkarīgs no cilvēkiem, kuri tam pievienosies. Ir svarīgi radīt telpu, kur var apmainīties domām par situāciju valstī un veidiem, kā to varētu labot. Valdošā koalīcija to acīm redzami nespēj. Varbūt kopīgi izdosies noformulēt tik veiksmīgu ideju, kam noticētu un varētu sekot liela daļa sabiedrības.

Kā vērtējat miermīlīgu pilsonisko aktivitāšu iespējas, ņemot vērā, ka politiķu kaut cik jūtamu piekāpšanos, kā to apliecina 13. janvāra notikumi un zemnieku akcijas Rīgā, var panākt, tikai liekot lietā spēka paņēmienus.

Miermīlīgas akcijas piederas demokrātijai, un, protams, nav sevi izsmēlušas. Tas, kas notika 13. janvārī, daļēji bija izprovocēts, vismaz tādu iespaidu guva daudzi klātesošie. Patiesību sakot, man nav atbildes uz jautājumu, kā lai ietekmē tos, kuri ieveduši valsti tik dziļā uzticības un pārējās krīzēs. Līdz šim viņi tēlojuši, ka neko neredz – tiesa, izlikdamies, ka visu zina. Nevar saprast, cik tur muļķības, cik nekaunības – šīs parādības pārklājas. Katrā ziņā man ir žēl un kauns par to, kā Latvijas priekšstāvji atkal un atkal demonstrē pilnīgu ignoranci pret saviem vēlētajiem. Kauns par to, ka citas valstis mūs žēlo, citas – par mums smejas, bet vēl citas ir ļoti apmierinātas. Mūsu jaunajai paaudzei būs grūti iegūt spēcīgu pašapziņu, kas palīdzēs dzīvē.

No kaut kādām aprindām, varbūt no Krievijas, kur valda līdzīgi uzskati, radies atsevišķu politiķu redzējums, ka nevalstiskās organizācijas ir gandrīz noziedzīgas, valstij naidīgas un tās manipulē „no ārzemēm”. Visās demokrātiskās valstīs NVO ir svarīga demokrātijas sastāvdaļa. Bez tām nav demokrātijas.  

Kā viens no paņēmieniem, kas turpmāk varētu likt politikai darboties sabiedrības interesēs, tiek minēts iedzīvotāju masveida stāšanās politiskajās partijās, lai mainītu tās no iekšienes. Kā vērtējat šāda scenārija izredzes?

Tas būtu labi, bet diemžēl vairākas partijas ir tā diskreditējušas sevi, ka es brīnītos, ja vēlētāji vēlreiz dotu iespēju sevi apmuļķot. No otras puses, ikvienā partijā ir cilvēki, kam var uzticēties. Šķiet, ir pienācis laiks nošķirt graudus no pelavām. 

Arvien biežāk izskan secinājums, ka Latvijai pašlaik nav skaidras nākotnes vīzijas. Vai jūs tādu saskatāt?

Mūsu ģeopolitiskais novietojums vienmēr izraisījis lielus satricinājumus, kaut dabas katastrofas gājušas secen. Arī pašreiz notiekošo redzu kā Rietumu un Austrumu ietekmju cīņu mūsu teritorijā – šajā tūkstošgadē tas notiek bez lielu karapūļu klātbūtnes. Pirmo reizi vēsturē mēs varam būt samērā droši. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, un kā tādai mums ir vīzija – uz Rietumu vērtībām būvēta.

Latvija ir tik maza valsts, ka mums nav iespējas sadalīt tautu bagātos un nabadzīgos, mums nepieciešams, lai visi bērni neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, iegūtu labu izglītību. Nav iespējams scenārijs, ka valsts tūkstoš miljonārus apkalpos pārējie – viņi dosies uz tām vietām, kur cilvēks tiek cienīts un var saņemt par savu darbu algu, ar ko var izdzīvot. 

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
14
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU