1918. gada 18. novembrī Tautas padome svinīgā sēdē proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Taču sākums bija grūts. Vara Latvijā joprojām atradās 1. pasaules kara laikā izveidoto vācu okupācijas iestāžu rokās, un tās tikai pamazām atsevišķas funkcijas sāka nodot jaunās valsts pārstāvjiem. Turklāt sākās lielinieku Sarkanās armijas iebrukums Latvijā.
Lai aizstāvētu jaunās valsts neatkarību, Pagaidu valdībai ar Kārli Ulmani priekšgalā nācās noslēgt sadarbības līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto pārstāvi Augustu Vinnigu. Taču iedzīvotāju vidū valdīja neuzticība vācu varai, un tas apgrūtināja jau tā sarežģīto situāciju. Bija nepieciešams vairāk nekā pusgads, lai valdībai ar reāliem darbiem pakāpeniski izdotos iegūt un nostiprināt atbalstu tautā. Liela nozīme šajā procesā bija arī latviešu bruņoto vienību panākumiem cīņā pret lieliniekiem Kurzemē un Vidzemē, kā arī pret reakcionārajiem vācu spēkiem Cēsu kaujās.
Tomēr Cēsu kaujās sakauto un pēc pamiera līguma Kurzemē un Zemgalē izvietoto vācu spēku vadība nebija gatava padoties un atteikties no saviem plāniem Baltijā. Papildus tam Jelgavā un tās apkārtnē no Vācijas sāka ierasties bijušās cariskās Krievijas armijas karavīri, kuri bija savervēti karagūstekņu nometnēs cīņai pret lieliniekiem Krievijā. Šo vienību komandieris bija pulkvedis Pāvels Bermonts, kurš drīzumā viņš kļuva par vācu–krievu apvienoto spēku komandieri. Šos spēkus vienoja vēlme cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu. Pēc viņu domām, viens no šķēršļiem šo mērķu sasniegšanā bija arī neatkarīga Latvija.
Latvijas valsts un armijas vadībai, kā arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam bija skaidrs, ka gaidāma izšķirīgā cīņa par tiesībām dzīvot savā, neatkarīgā Latvijā. Nebija šaubu, ka rezultāts ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašu spējām vienoties kopējai cīņai.
Pavērsiens
Bermontiešu uzbrukums Rīgai sākās agrā 8. oktobra rītā. Bermontiādes sākums Latvijas armijai bija grūts posms un smags pārbaudījums. Jau pirmajās stundās kļuva skaidrs, ka uzvaru gūt nebūs viegli. Latvijas armijas vienības, nespēdamas pretoties skaitliski lielākajam un labāk apbruņotajam pretiniekam, bija spiestas atkāpties. Lai pārvarētu grūtības, liela nozīme bija augošajam tautas atbalstam. Tas izpaudās gan kā brīvprātīgo pieteikšanās Latvijas armijā, kas liecināja par iedzīvotāju gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt savas valsts neatkarību, gan kā civilpersonu iesaistīšanās armijas atbalstīšanā.
Lai apturētu bermontiešu uzbrukumu, bija nepieciešams kaujā iesaistīt papildspēkus, tāpēc no ārrindas karavīriem un no brīvprātīgajiem sāka formēt jaunas rotas. Līdz 8. oktobra vakaram Rīgā paspēja saformēt septiņas rotas (apmēram 700 cilvēki) un nākamajā dienā – vēl piecas. Turklāt valsts galvaspilsētas aizsardzībā iesaistījās ne tikai rīdzinieki. Piemēram, 9. oktobra pēcpusdienā Rīgā ieradās jaunformēts bataljons no Valmieras un Cēsu komandantūrām, kā arī Valmieras gūstekņu nometnes apsardzības komanda. Kā brīvprātīgie armijā pieteicās visdažādākie cilvēki – to apliecina Rīgas Latviešu biedrības namā 9. oktobrī līdz pulksten 12.00 pieteikušos aptuveni 70 virsnieku un 300 kareivju sadalījums pa rotām: 1. rotā ieskaitīti Tautas padomes locekļi, Rīgas pilsētas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā – augstskolu audzēkņi un mācību personāls, 3. rotā – dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā – Drošības departamenta darbinieki un skolnieki.
Tomēr cerības, ka ar jaunformēto rotu palīdzību Latvijas armijai izdosies apturēt uzbrūkošo pretinieku vēl Rīgas pievārtē, nepiepildījās, jo karavīri lielākoties bija jau gados vecāki cilvēki vai arī pārāk jauni, kuri vēl nemācēja apieties ar ieročiem.
No virsleitnanta Jāņa Ķīseļa atmiņām: „Otrajā kaujas dienā (9. oktobrī) man iedeva kādu rotu, saformētu no Rīgas fabriku strādniekiem, kuri visi bija tērpušies privātā un kuriem gan bija šautenes, bet tikai pa 20–30 patronām uz vīru. Mūs nosūtīja uz Šmita eļļas fabriku kaujas rajona priekšnieka rīcībā, un tas mūs norīkoja uz Bauskas ceļa. Gaismai austot, kaut kā novietojāmies pa daļai vecos ierakumos, pa daļai grāvjos – mums nebija nekādu rīku, ar ko izrakt jaunus – un gaidījām pretinieku. (..) Tumsai iestājoties, arī mums uzbruka lielāka vācu daļa. (..) Vairākkārt biju pieprasījis no kaujas rajona štāba patronas, bet tās nenāca. Tumsai iestājoties, varēja manīt, ka mani ļaudis sāk pamazām izklīst. (..) Vācu granātas sāka krist Torņakalna ielās un ap tiltu galiem, kad mēs pārgājām Daugavu. No manas rotas nebija palicis pāri nekas, un es arī nezināju, kā sauc kaut vienu no maniem kareivjiem, virsnieku šajā rotā man nebija neviena.”
Kaujām turpinoties, 9. oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Atkāpšanās laikā lielākā daļa Latvijas armijas karavīru neapstājoties aizgāja līdz Juglas tiltiem, taču speciāli norīkotas patruļas sūtīja viņus atpakaļ uz Rīgas pozīcijām. Gar Daugavas labo krastu sāka rakt ierakumus un gatavoties pretinieka uzbrukumu atsišanai. 10. oktobra rītā pāri tiltiem pārnāca pēdējās Latvijas armijas vienības, un pēc tam Dzelzs un Pontona tilti tika pacelti. Pēc divu dienu neskaidrības situācija nostabilizējās, un Daugava kļuva par robežlīniju. Latvijas armijas rindas turpināja papildināt brīvprātīgie un mobilizētie karavīri. Kopumā oktobrī karavīru rindas papildināja ap 8000 vīru. Tas bija ievērojams karavīru skaits, jo Latvijas armijā 1. novembrī kopumā bija nedaudz vairāk par 50 000 karavīru, no kuriem kaujas sastāvā esošo skaits nepārsniedza 23 000. Uzlabojās situācija ar bruņojumu, jo no ārzemēm pienāca lielāki ieroču un munīcijas sūtījumi. Iedzīvotāji iesaistījās silto drēbju vākšanā armijas vajadzībām.
"Vācu-krievu apvienotos spēkus vienoja vēlme cīnīties par Krievijas impērijas un Vācijas varenības atjaunošanu."
Bez vīriem spēka gados armijas rindas papildināja arī jauni zēni. Starp viņiem bija arī vēlākais operdziedātājs Mariss Vētra. No M. Vētras atmiņām: „Nevaru atcerēties, kad Birznieku ieskaitīja mūsu rotas sastāvā. (..) Taču 3. novembrī viņam, kā ziņnesim starp mūsu rotas un pulka komandieri, jau lode bija izskrējusi caur cepuri. Nākamajā dienā viņš ieradās pie manis un teica: „Rotas komandieris mani sūtīja, mož’ka jums būšot darbi, kur mani lietāt.” Darba man pašam nepietika, bet biju pateicīgs – tagad man bija palīgs, kas kauju laikā manā vietā varēs sargāt rotas grāmatas. Bez tam šis „možka”, kā viņu drīz vien saukāja pat rotas komandieris, bija nepilnus 16 gadus vecs, tad jau es, ar saviem 17 gadiem pāri, biju daudz derīgāks karotājs.”
Par padsmitnieku kā armijas ziņnešu gaitām vai izpalīgiem dažādos darbos savā dienasgrāmatā minējusi arī rakstniece Ivande Kaija: „I. rautin raujas visur darboties līdz. Iet gan uz skolu šūt [Klaustiņa ģimnāzijā ierīkota kareivju mēteļu darbnīca], gan turpat veļu mazgāt, gan par skrejpuiku. Šodien nelikās mierā, kamēr man bij jāizraksta atļauja iestāties oficieru rotā par ziņnesi. Visu dienu bij prom, vēlu vakarā pārnāca nokusis, izsalcis, bet neapnicis un priecīgs. H. arī gāja uz skolu palīgā šūt, bet nu saistīts pie mājas, jo zābaki pie kurpnieka.”
Par iedzīvotāju gatavību iesaistīties kopīgā cīņā stāsta arī kāds Latvijas armijas izlūku ziņojums. 13. oktobrī karavīri ar laiviņu bija devušies uz Zaķusalu. Pārmeklējot to, noskaidrojās, ka ienaidnieka tur nav. Vietējie iedzīvotāji zinājuši stāstīt par bermontiešu ierašanos Lucavsalā, kur muižā paņēmuši govi, cūku, zeltlietas un izdzēruši spaini piena, kā arī par ienaidnieka artilērijas atrašanās vietām. Viņi pastāstījuši, ka Pārdaugavā pie maizes fabrikas aiz malkas grēdām novietotais lielgabals pēc veiksmīgas apšaudes esot aizvākts, bet jauni uzradušies aiz Klasona brūža. Iedzīvotāji esot lūguši atļaut kādiem no viņiem pārcelties un iepirkt maizi, jo viņi ciešot badu, pārtiekot tikai no saknēm. Karavīri uz fabrikas vārtiem, kura atradās Zaķusalas augšējā stūrī, piestiprināja baltu papīra lapu, kuru kāds iedzīvotājs apņēmās noplēst, ja vācieši ienāktu Zaķusalā. Tāpat esot sarunāts, ka Zaķusalas Rīgas pusē pie sētas tiks piestiprināts karodziņš, kurš ar tikšot noņemts, ja vācieši ienākšot salā.
"Kā brīvprātīgie armijā pieteicās visdažādākie cilvēki: 1. rotā ieskaitīti Tautas padomes locekļi, Rīgas pilsētas domes locekļi un dažādu resoru darbinieki, 2. rotā – augstskolu audzēkņi un mācību personāls, 3. rotā – dažādu profesiju pilsoņi, 4. rotā – Drošības departamenta darbinieki un skolnieki."
Lai atbrīvotu Pārdaugavu, Latvijas armijas virspavēlniecība nekavējoties sāka plānot prettriecienu – uzbrukumu Daugavgrīvas rajonā, forsējot Daugavu. Lai to varētu īstenot, palīdzību sniedza sabiedroto (britu un franču) karakuģi, kas nodrošināja tik nepieciešamo artilērijas atbalstu. Pirmais pretuzbrukums sākās 15. oktobrī. Pēc sabiedroto karakuģu veiktas intensīvas Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī Bermonta armijas aizmugures apšaudes uzbrukumā pārgāja ar kuģīšiem pāri Daugavai pārvestās Latvijas armijas daļas un atguva Daugavgrīvu. Lai atvieglotu šo desanta operāciju, naktī no 14. uz 15. oktobri 8. Daugavpils kājnieku pulka divas izlases rotas izdarīja demonstrācijas uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem.
Izšķirīgie notikumi
Tie Rīgā risinājās novembra sākumā. Sabiedroto karakuģu artilērijas uguns aizsegā 3. novembrī Daugavgrīvas – Bolderājas rajonā Latvijas armija devās uzbrukumā. Atsevišķas vienības forsēja Daugavu Zaķusalas un Doles salas rajonā, tādā veidā piespiežot pretinieku atkāpties no nocietinātajiem punktiem Daugavas malā Pārdaugavas krastā. Pēc nedēļas Latvijas armija padzina bermontiešus no Torņakalna, un 11. novembrī Rīgas atbrīvošanas operācija bija noslēgusies.
Mēnesi ilgo kauju laikā Rīga bija dzīvojusi piefrontes dzīvi. Daugavai tuvējie nami bija labs mērķis Pārdaugavas pusē novietotajiem bermontiešu artilēristiem, savukārt pilsētas centrā izvietotie Latvijas armijas lielgabali apšaudīja Pārdaugavu. Daudzas ēkas tika daļēji vai pilnībā sagrautas. Bermontieši bieži apšaudīja Rīgas pils Sv. Gara torni, kurā visu kauju laiku plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pēc bermontiešu padzīšanas no pilsētas karogā saskaitīja 86 ložu un šķembu atstātus caurumus. Cilvēki bija spiesti pamest Vecrīgu un tās tuvumā esošās dzīvojamās mājas. Starp bojāgājušajiem bija arī civiliedzīvotāji.
Svarīgs bija ikviens atbalsts
Plašāk zināmo organizēto civiliedzīvotāju palīdzību Latvijas armijai sniedza Latviešu sieviešu palīdzības korpuss, kuru izveidoja 1919. gada 22. septembrī. Korpusa dalībnieces ierīkoja karavīru ēdināšanas punktus, no kuriem lielāko jau 9. oktobrī atvēra Rīgas Latviešu biedrības namā. Brīvprātīgās aprūpēja karavīrus hospitāļos un laboja apģērbu, piedalījās kritušo karavīru apbedīšanas organizēšanā. Šos darbus vadīja Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes kundze Justīne Čakste.
No M. Vētras atmiņām: „Arī viņa [M. Vētras draudzene, kuru viņš dēvē par Mārcīti] bija iestājusies steidzīgi noorganizētajā Sieviešu palīdzības korpusā un rādīja man savas tulznas, kas bija cēlušās, gatavojot sviestmaizes kareivjiem. (..) Reiz viņa bijusi pat Daugavmalā. (..) Viņa, kopā ar Austru, bija Daugavas sargiem aiznesusi karstas tējas kannu un lielu grozu sviestmaizīšu.”
Savukārt materiālo līdzekļu vākšanai novembra sākumā Sieviešu palīdzības korpusa ietekmē nodibināja „Zelta fondu”, kuru vadīja rakstniece Ivande Kaija. Tas darbojās pusgadu, un pēc slēgšanas visus savāktos zelta un sudraba priekšmetus, kā arī naudu – 400 000 rubļu – nodeva Latvijas Bankai.
Bermontiādes laikā kaujas notika ne tikai Rīgā un tās apkārtnē. 1919. gada 4. novembrī bermontieši sāka uzbrukumu Liepājai. Lielāko kauju pilsētas 1400 vīru lielais garnizons izcīnīja 14. novembrī un arī šeit atbalstu sniedza Lielbritānijas karakuģi. Neskatoties uz visām pūlēm, ieņemt pilsētu bermontieši nespēja. Savukārt 11. novembrī bija plānots uzbrukums Ventspilij, taču notikumi Rīgā bermontiešu nodomus mainīja.
Saistībā ar kaujām Kurzemē gribētu pieminēt divas epizodes no Liepājas aizstāvēšanas. 14. novembrī kaujā pie Dienvidu forta un Saules muižas Grobiņas (vēlāk 11. Dobeles) kājnieku pulka karavīri centās atgūt zaudētās pozīcijas. Viņiem brīvprātīgi pievienojās jau 55 gadu vecuma slieksni pārkāpušais Fricis Liepiņš, lai palīdzētu gūt uzvaru uzbrukumā, kas norisinājās blakus viņa mājām. Par izrādīto varonību, vienam no pirmajiem dodoties triecienā un ar savu piemēru iedrošinot arī citus, F. Liepiņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Otrs stāsts ir par jaunu meiteni Olgu Zaičenkovu, kura strādāja Liepājas telefona centrālē par telefonisti. Lai koriģētu britu karakuģu artilērijas uguni, Latvijas armijas virsnieki izmantoja privātās telefona līnijas, un šī informācija nonāca telefona centrālē. Olga ziņojumus tulkoja angļu valodā, lai britu jūrnieki tos varētu pārraidīt uz kuģiem, un tādā veidā sniedza savu ieguldījumu dzimtās pilsētas aizsardzībā.
"Kad visdažādāko sabiedrības slāņu vairākums ir gatavs pielikt savu roku kopīgā cīņā, ir iespējams gūt pilnvērtīgu uzvaru."
Latvijas armijai tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kurš bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo P. Bermontu, ierosināja naktī no 19. uz 20. novembri pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Latvijas Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja, jo armijas virspavēlniecība bija nolēmusi padzīt pretinieku no Latvijas. Turpinot uzbrukumu, 21. novembrī Latvijas armija ieņēma Jelgavu, pēc pāris dienām – Tukumu. Novembra beigās tika atbrīvota Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža.
Šeit, protams, nav pieminētas visas epizodes, kas būtu pelnījušas, lai tās atcerētos. Tas ir tikai ieskats vēsturē, lai apliecinātu – uzvaru karā negūst tikai armija, bet gan visa sabiedrība kopumā. Un tikai tad, kad visdažādāko sabiedrības slāņu vairākums ir gatavs pielikt roku kopīgā cīņā, ir iespējams gūt pilnvērtīgu uzvaru.
Noslēgumā vēl viens citāts no M. Vētras atmiņām, kas raksturo iedzīvotāju attieksmi pret savas valsts armiju: „Te [Jelgavā] nu mēs redzējām un priekā izjutām savu uzvaru. Tirgus laukums bija pilns meitenēm un vecām māmiņām, kas bija mums sanesušas ēdienus un dzērienus, visu, visu, kas labākais bija tām mājās. Piena kannas ar kūpošu kafiju, kakao, tēju, maize ar desām, biezpienu, sieru, pat karstas pankūkas un ievārījums, pat steigā cepta karbonāde, kāposti, pat alus pudeles, medus pods, sviesta ciba, viss, viss, ko krāja un glabāja svētku dienām, bija tagad uz tirgus laukuma. Jelgavai bija svētki, Jelgavas sievietes to zināja un nežēloja it nekā. (..) Mums piederēja Jelgava un jelgavnieču sirdis. Jelgavnieces bija mūs pat apdāvinājušas. Bez pilniem vēderiem daudziem no mums bija arī pilnas kabatas – dažam bija zeķes, dažam cimdi, dažam pat kaklauts vai kamzolis.”
