Kā vērtējat iespējamo muzeju apvienošanu?
Šis valdības priekšlikums ir nepārdomāts, sasteigts un neprofesionāls. Muzeju centralizēšanas gadījumā valstij nekāds ekonomiskais ietaupījums neveidosies. Papildus daudzajām valsts aģentūrām nāktos veidot vēl vienu milzīgu aģentūru, kuras pārraudzībā un vadībā atrastos 12 lielākie Latvijas muzeji. Turklāt katrā muzejā tāpat vajadzīgs administratīvais vadītājs, kas pārzinātu personāla darbu.
Patiesībā muzeji neatbilst valsts aģentūras statusam, un mēs neesam arī valsts tiešās pārvaldes iestādes, bet gan pētnieciskas, izglītojošas iestādes – kultūras mantojuma glabātājas. Šobrīd, kad viena no valsts prioritātēm ir valsts pārvaldes samazināšana, muzeji ir nepamatoti ieskaitīti valsts pārvaldes sistēmā. Mēs neietilpstam šajā kategorijā. Līdz šim esam darbojušies saskaņā ar Muzeju likumu, un šis likums nosaka kārtību, kādā tiek veikta muzeju reorganizācija.
Cik šāds solis ir pārdomāts, un kādas tam varētu būt sekas?
Pati svarīgākā muzeju sastāvdaļa ir krājums, un, zaudējot juridisko statusu, notiktu krājumu apvienošana un pārstrukturēšana. Muzeji, kas ir katras tautas identitātes simbols, praktiski tiktu padarīti par rīcībnespējīgiem.
Daudzi Latvijas muzeji veidojušies vairāk nekā 200 gadu ilgā laika posmā, pārdzīvojuši karus, varas maiņas un, pateicoties to darbiniekiem, turpinājuši pastāvēt. Iespējams, muzeji varētu tikt pārveidoti par valsts sabiedrībām ar ierobežotu atbildību līdzīgi kā Latvijas teātri, kas darbojas, pateicoties valsts dotācijām un pašu ieņēmumiem.
"Šobrīd, kad viena no valsts prioritātēm ir valsts pārvaldes samazināšana, muzeji ir nepamatoti ieskaitīti valsts pārvaldes sistēmā. Mēs neietilpstam šajā kategorijā."
Apvienojot Rundāles pili ar Turaidas muzejrezervātu un izveidojot vienotu dārznieku un grāmatvedības komandu, neredzu nekādas ekonomiskās taupības iespējas. Patlaban ir ļoti svarīgi nepieņemt sasteigtus lēmumus, nesagraut gadu desmitos izveidotu un kvalitatīvi funkcionējošu sistēmu un nenodarīt daudz lielāku ļaunumu nekā ieguvumu.
Varu piekrist, ka, iespējams, muzejos nepieciešams veikt struktūras optimizāciju, atsevišķos gadījumos – arī personāla pienākumu pārskatīšanu. Lai arī nākas samazināt darbinieku skaitu, mēs tāpat turpināsim strādāt maksimāli efektīvi ar pašlaik pieejamajiem resursiem, vēl vairāk koncentrējoties un mobilizējoties darbam.
Vai 12 lielāko Latvijas muzeju vadība ir redzējusi konkrētu valdības izstrādātu plānu jeb muzeju apvienošanas optimizācijas aprēķinu, pirms šāds lēmums izskanējis medijos?
Nekādus valdības izstrādātus aprēķinus līdz šim neesam redzējuši. Neviens šos jautājumus nav centies pat apspriest ne ar Muzeju padomi, ne Muzeju biedrību, ne citām ar nozari saistītām profesionāļu organizācijām. Manuprāt, šajā gadījumā valdības rīcība bijusi sasteigta un neprofesionāla.
Tās ir valsts pārvaldes optimizācijas un finanšu līdzekļu taupīšanas ieceru sekas, kad par prioritāti izvirzīta visu valsts pārvaldībā esošo struktūru, aģentūru un iestāžu samazināšanas politika. Apvienošanas gadījumā tiktu izveidota jauna, milzīga struktūra, kas tērētu vairāk valsts līdzekļu nekā līdz šim, muzejiem saimniekojot katram ar saviem resursiem.
No kā veidotos plānotā finanšu ekonomija? Vai patiesi no grāmatvežu un muzeju personāldaļas samazināšanas, kur ir tikai pāris darbinieku? Cilvēki vēlas, lai valdības sagatavotie priekšlikumi un pieņemtie lēmumi tiktu izskaidroti un būtu caurskatāmi, tad sabiedrība daudz vairāk uzticētos valdībai un spētu saliedēties reālo grūtību pārvarēšanā. Cilvēkiem patiesi sāp tas, kas pašlaik notiek mūsu valstī. Bet, ja lēmumi tiek uzspiesti diktatoriskā veidā un nenes kopīgu labumu, sabiedrības reakcija arī ir visai agresīva, un tas bija redzams tautas protesta akcijās.
Kāpēc dialogs ar sabiedrību ir mazs, vai tā nav nemaz?
Tāpēc, ka ir lietas, ko politiķi vēlas noslēpt. Tautas frontes laikā filozofs Igors Šuvajevs prognozēja, ka paies laiks un mēs nespēsim atšķirt labo no ļaunā, taisno no negodīgā. Dažkārt mēs vairāk ticam meliem, taču uz meliem neko nevar uzbūvēt. Svarīgi ir runāt citam ar citu, ar sabiedrību, pretējā gadījumā no padomju sistēmas nekur tālu neesam tikuši. Šobrīd mēs, muzeju darbinieki, paužam, ka šādi nedrīkst izrīkoties ar Latvijas nacionālo bagātību – muzejiem.
Kādu jūs prognozējat notikumu attīstību muzeju apvienošanas jautājumā?
Esam rakstveidā izteikuši savu viedokli gan Ministru prezidentam, gan Saeimai un Kultūras ministrijai, tāpat publicējuši presē Latvijas muzeju direktoru atklātu vēstuli Ministru prezidentam un šobrīd gaidām valdības atbildi šai jautājumā. Vēlamies dzirdēt profesionālu un ekonomiski pamatotu skaidrojumu.
"Ja lēmumi tiek uzspiesti diktatoriskā veidā un nenes kopīgu labumu, sabiedrības reakcija arī ir visai agresīva."
Tomēr, ja cīņa par muzeju neatkarības saglabāšanu izrādīsies nesekmīga un saņemsiet nelokāmu, vienpersonisku lēmumu, vai vērsīsieties pēc palīdzības atbildīgajās Eiropas Savienības struktūrās?
Vajadzības gadījumā noteikti griezīsimies starptautiskajās organizācijās, jo muzejiem juridiskā statusa zaudēšana varētu būt šķērslis starptautiskajai sadarbībai. Šobrīd sabiedrība iestājas par muzeju patstāvības un Nacionālā muzeju krājuma saglabāšanu, un tas šķiet pats būtiskākais. Es ļoti ceru, ka mums pašiem izdosies atrisināt problēmas savā valstī un palīdzības lūgšana ārpusē būtu pēdējais solis, ko nāktos spert.
Uz muzejiem, tāpat kā uz citām iestādēm, attiecas arī Ministru kabineta izstrādātais taupības plāns. Kāda reorganizācija Turaidas muzejrezervātā jau notikusi?
Pēdējā mēneša laikā esam veikuši nozīmīgas pārmaiņas muzeja iekšējās darbības reorganizācijā, samazinot vietnieku dienestu, apvienojot nodaļas, tāpat arī atbrīvojot vairākus darbiniekus, un ar savu līdzšinējo darbību esam spējuši iekļauties noteiktajā finansējuma apjomā.
Līdz šim muzejā bija Kultūrvides nodaļa, kuras pamatuzdevums bija kultūrvides un ainavas veidošana, tagad tā apvienota ar Pieminekļu nodaļu, ēku restaurāciju. Kā noteikts Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra sēdes protokolā, amata vietas jāsamazina par 20 procentiem. Pašlaik jau samazinātas vairākas štata vienības un diemžēl no darba atbrīvoti vairāki krājuma un apkalpošanas nodaļu darbinieki. Atsevišķi darbinieki ir bezalgas atvaļinājumā uz nenoteiktu laiku. Reorganizācija skārusi arī vietnieku dienestu. Tāpat darbiniekiem par 15% ir samazinātas algas. Šobrīd saspringtos apstākļos cenšamies strādāt tā, lai līdz ar jauniem projektiem un aktīvās tūrisma sezonas iestāšanos daļa mūsu bijušo darbinieku varētu atgriezties.
Iepriekšējā gadā iesākāt nozīmīgus ēku restaurācijas darbus, atjaunojot Turaidas baznīcu, pārvaldnieka māju. Vai iesāktie projekti taupības režīma laikā nebūs jāpārtrauc?
Šobrīd ne par ko nevaram būt pilnīgi pārliecināti, taču domāju, ka darbi turpināsies, ja vien 2009. gada laikā atkal neradīsies kādi jauni līdzekļu samazināšanas pavērsieni. Bijām iecerējuši veidot vairākas ekspozīcijas, no kurām gan šobrīd daļēji nākas atteikties. Tāpat novada vēsturei nozīmīgās ekspozīcijas par Gaujas lībiešiem vietā veidosim izstādi. Ceru, ka to izdosies radīt īpaši interesantu un muzeja apmeklētājiem patiks. Pagaidām nezinu, kā izdosies turpināt darbu muižas pārvaldnieka mājas interjera iekārtošanā, kā bijām iecerējuši.
Kā muzejs varētu attīstīties perspektīvā, ja tas iegūtu valsts SIA statusu?
Muzeju ienākumi nekad nav bijuši tik apjomīgi, lai varētu pastāvēt un attīstīties bez valsts dotācijām. Taču SIA gadījumā muzejiem būtu lielāka rīcības brīvība finanšu izlietošanā atbilstoši radošajām iecerēm.
Pagājušā gada vasarā un rudenī Turaidas muzejrezervāts sasniedza rekordaugstu apmeklētāju skaitu. Iespējams, kultūra, māksla, vēsture, savas tautas gara mantojuma apzināšana ekonomiski grūtos laikos ir tieši tas, pēc kā cilvēki tiecas.
Ir iecere veidot izstādi, kas stāstītu par muzeja 60 darba gadiem kontekstā ar notikumiem Latvijā. Izstādē vērtēsim arī situāciju, kāpēc mūsu valsts šobrīd ir apdraudēta. To, ka latvieši spēj vienoties, lai cīnītos pret sev nevēlamiem apstākļiem, apliecina vēstures notikumi, taču varbūt mums pietrūkst vienotības vērtībās? Tas varbūt būtu izskaidrojums tam, kāpēc valsts nav tik demokrātiska, kā mēs paši to vēlētos.
"To, ka latvieši spēj vienoties, lai cīnītos pret sev nevēlamiem apstākļiem, apliecina vēstures notikumi, taču varbūt mums pietrūkst vienotības vērtībās?"
Kas mainījies mūsu attieksmē pret savu zemi? Kā Dievzemīte, kā vērtības un svētuma simbols, kā ražošanas līdzeklis tā šobrīd pārvērtusies par pirkšanas un pārdošanas objektu peļņas gūšanai. Ir mainījusies vērtību sistēma un attieksme pret daudz ko, arī – pret mūsu zemi. Tāpēc būtiski no kultūras aspekta izrunāt un ieraudzīt, kas tad ar mums īsti notiek gan individuāli, gan kolektīvi.
Kādu redzat izeju no esošās situācijas, kādā valsts un tauta nonākusi?
Godprātīgi atzīt un atklāt to, kas un kāpēc tā ir noticis. Sabiedrībai darīt zināmu, kas patiesībā notiek ar valsts finanšu sistēmu. Rīkoties un lēmumus pieņemt pārskatāmā veidā un demokrātiski.
Fragmenti no Latvijas muzeju direktoru atklātās vēstules Ivaram Godmanim
- „Lai nāktu klajā ar kādu reformas projektu, tā neatņemamai sastāvdaļai ir jābūt izmaiņu pamatojumam un iespējamo ieguvumu analīzei. Muzeju apvienošanas projekts tādu nesniedz. Centralizēta pārvaldes sistēma rada iluzoru iespaidu, ka varētu ietaupīt nedaudzas štata vienības uz direktoru, grāmatvedības vai citu darbinieku rēķina, bet tā ir mānīga cerība, kas visbiežāk praksē nerealizējas. Šāda apvienošana nestu tikai neglābjamu muzeju darba līmeņa kritumu.”
- „Šāda sociālistiska parauga centralizācija, gan mazākā apjomā, jau ir pieredzēta laikā pēc Otrā pasaules kara, kad Revolūcijas muzejs bija izvēlēts kā ģenerāldirekcija vēstures muzejiem, bet vienā grupā apvienoja arī mākslas muzejus. Taču pat padomju sistēmas apstākļos izrādījās, ka šī centralizācijas forma ir neefektīva un pēc laika tika atmesta.”
- „1773. gadā dibinātais Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs ir viens no senākajiem Eiropā. Atbilstoši Ministru prezidenta nodomam tas beigtu savu pastāvēšanu, lai izkustu plašas, nevadāmas un bezpersoniskas valsts aģentūras katlā.”
- „Mūsuprāt, nekorekta ir bijusi šī projekta tapšanas steiga un tā parādīšanās atklātībā. Tā vietā, lai projekts tiktu nodots Kultūras ministrijas un muzeju nozares speciālistu vērtējumam, tas kļuvis vienīgi par politisko partiju iekšējās apspriešanas objektu.”
- „2008. gada 18. novembrī Francijas premjerministrs Fransuā Fijons pasaules kultūras forumā Aviņonā runāja par to, cik lielu pienesumu kultūra dod katras valsts ekonomikā. Viedokli par kultūru kā sevī ieslēgtu un patērējošu jomu viņš nosauca par sklerotisku un savas runas beigās izsaucās: „Kultūra ir ekonomikas iespēja mums visiem!” Žēl, ka Latvijā valda pretējs uzskats.”
