Pēdējā laikā pēc iespējas mazāk lasu un klausos ziņas, jo tajās nospiedošā pārākumā valda pesimisms, kam pretoties pelēkās ziemas dienās pagrūti. Psiholoģiski gan galvas ierakšana smiltīs un izlikšanās, ka apkārt nenotiek lietas, kas notiek, nav pati labākā. Agri vai vēlu vajadzēs saskarties ar reālo dzīves situāciju, un tad šī atskārsme var būt sāpīgāka nekā tiem, kas iekšēji jau sagatavojušies sliktākajam scenārijam. Un tomēr nevis izliekos, ka krīzes nav, bet cenšos saglabāt pozitīvismu. Labi, var arī teikt, ka esmu slikti informēta optimiste. Bet visiem zināms, ka optimistus vīrusi tikpat kā nespēj uzveikt.
"Visiem zināms, ka optimistus vīrusi tikpat kā nespēj uzveikt."
Nesen kāda pensionāre sarunā atzina, ka, ja dzīvotu bez pozitīvās attieksmes pret dzīvi, viņa šajā grūto pārmaiņu laikā, kad TV ziņās lasāmi pat tādi titri kā „Būs tikai sliktāk! Viss labākais jau bijis!”, labākajā variantā nonāktu slimnīcā. Skumji!
Krīzes laikā vairāk nekā jebkad rodas vēlēšanās ziņās dzirdēt par notikumiem, kas iedvesmo un atslogo nogurušos prātus. Uz visu slikto ziņu fona par pēdējā laika lielākajiem gaišajiem notikumiem Latvijā var saukt labdarības maratonu „Eņģeļipār Latviju” un akciju „Latvijas lepnums”. Ticu, ka krīzes laikā vēl vairāk atvērsim savas sirdis, lai dotu, lai uzklausītu, lai kādam palīdzētu – ne vienmēr par naudu.
Krīze māca dzīvot
Nav noslēpums, ka katram vārdam piemīt sava pozitīvā vai negatīvā enerģija, ka vārds izteikts spēj ietekmēt vairāk nekā domājam. Ne velti saka, ka vārds ir dzīvs. Vārds „veiksme” jau ietver sevī izdošanos, tāpēc, ja vēlamies sasniegt pozitīvus rezultātus, ikdienā varam atkārtot pēc iespējas biežāk tos vārdus, kas paši par sevi ir pozitīvi programmēti: „izdosies”, „peļņa”, „panākumi”, „viegli” u.c. Izsakot vārdus „grūti”, „neveiksme”, „bankrots” un „krīze”, pieslēdzamies vienam no negatīvajiem viļņiem, izjūtam vēl lielāku apdraudējumu un faktiski pakļaujam sevi simtprocentīgam fiasko. Šā iemesla dēļ vien svarīgi palikt optimistam!
Bet kā iespējams priecāties, ja naudas katru mēnesi, tāpat kā stundu diennaktī, nepietiek? Viena no naudas īpašībām – tās nekad nav par daudz. Šo tēmu pārdomājot, secināju – katru mēnesi saņemu tieši tik daudz naudas, lai nomaksātu maksājumus un, burtiski, lai varētu paēst. Faktiski naudas pietiek! Ja atļaujos lielveikala vilinājumam, naudas atkal pietrūkst. Krīze man māca arvien vairāk, kā taupīt un apieties ar naudu. Vārdu sakot, tā audzina raksturu, kas man nepieciešams.
"Vēl vairāk atvērsim savas sirdis, lai dotu, lai uzklausītu, lai kādam palīdzētu – ne vienmēr par naudu."
Nesen apmeklēju uzņēmējdarbības kursus, jo radās ideja dibināt savu uzņēmumu. Joprojām uzskatu, ka krīzes laiks var būt labs fons kaut kā uzsākšanai no jauna. Kamēr apkārt valda sastingums un kaut kas līdzīgs paralīzei, paliek „brīva telpa”, lai rīkotos. Man atmiņā palika lektores, bijušās bankas darbinieces sacītais, ka bankai, lai aizdotu naudu, pēc būtības pat nav nepieciešams skatīties dokumentos – katram no mums uz pieres esot uzrakstīts, vai naudu var aizdot vai ne. Ja godīgi, nokaunējos, jo bez ilgas domāšanas sapratu, ka naudu man īsti aizdot nedrīkstētu. Gluži vienkārši – tā no manis ātri aizplūstu!
Labam uzņēmējam pirmajos gados jāprot dzīvot pieticīgi un „savilkt jostu” varbūt pat vairāk nekā pirms tam, un pats galvenais – mērķtiecīgi jāiegulda uzņēmuma attīstībā. Lielākā daļa pie mums gan kā likums uzreiz iegādājas dārgu mašīnu un uzsāk villas celtniecību vēl tikai tad, kad uzņēmums atrodas bērna autiņos. Neesmu izņēmums, man gribētos stilīgi iekārtot dzīvokli, ģērbties zīmolu drēbēs, doties ceļojumos un baudīt dzīvi!
Krīze mani māca plānot naudu. Arī ģimenes budžets faktiski tas pats uzņēmums miniatūrā vien ir – nauda ienāk un aizplūst. Ja ir peļņa, to iespējams uzkrāt, bet var arī iztērēt īslaicīgam priekam, piemēram, Andreja Žagara restorāna „Symposium” apmeklējumam. Un naudas jau atkal nav. No vienas puses, mazliet apskaužu cilvēkus, kuri arī no pieticīgiem ienākumiem spēj uzkrāt, jo no dabas nespēj novērtēt estētisku baudu, piemēram, baudot labu SPA masāžu, austeres ar vīnu un izcilas filmas brīvdienu vakaros. Cik daudz gan pasaulē nav to uzņēmēju, kas kļuvuši par miljardieriem un joprojām kabinetā tur rāmīti ar tajā ierāmētu dolāru – pirmo! Mūsdienās ar dolāru gan būtu krietni par maz. Man nepieciešams sakrāt nedaudz vairāk par simts latiem, lai varētu reģistrēt uzņēmumu, un no trim līdz četriem tūkstošiem latu sākuma kapitālam. It kā maz, bet manas idejas realizācijai – pietiekami.
Esam tikai ieguvēji
Patiesībā uzskatu, ka tāda īsta krīze pie mums nemaz nepastāv. Kad redzu kara sekas Gazā un Kongo, bēgļus ar maziem bērniem, kam trūkst dzeramā ūdens un pārtikas, tad gan ar pilnu pārliecību var teikt, ka šiem cilvēkiem patiešām jāsaskaras ar krīzi. Atteikšanās no „Prada” drēbēm, „Chanel” smaržām un operas apmeklējuma vēl nenozīmē, ka varam teikt: „Mūsu dzīvi skar krīze!”
Uz pašreizējo krīzi skatos no pozitīvās puses, jo tā liek pārvērtēt manas iekšējās vērtības, arī materiālās. Sirds atveras, lai palīdzētu, lai būtu kopā ar draugiem un arī lai novērtētu ģimenes kopīgu spēku. Krīzes laikā mazāk pērkam pārtiku, taču tas nenozīmē, ka mazāk to patērējam. Vienkārši pievēršu uzmanību, lai atkritumos nevajadzētu izmest ēdienu, kam beidzies derīguma termiņš. Lielveikalos taču tik viegli nopirkt vairāk nekā patiešām nepieciešams.
"Pats galvenais – būt kopā un viens otram dāvāt prieku!"
Krīze iemāca gatavot arī mājas ēdienu, kas neapšaubāmi ir arī veselīgāk. Piemēram, kādi mani paziņas visparastākajā elektriskajā cepeškrāsnī cep sātīgu un garšīgu rudzu maizi. Vīrs no rīta uz darbu un vakarā uz mājām piecus kilometrus soļo kājām. Arī veselīgi, turklāt videi draudzīgi un viena mašīna mazāk rīta sastrēgumā uz Vanšu tilta.
Sadzīvei nepieciešamas lietas un jaunas drēbes iegādājamies tikai akciju laikā. Jau laikus atliekam naudu ziemas un vasaras izpārdošanām. Savukārt pārtiku – saknes, piena produktus, gaļu – pērkam no zemniekiem. Ekoloģiski un lētāk nekā veikalā. Krīzes laikā draugi galdā vairs neceļ lašu ikrus, bet labu labo skābu kāpostu zupu ar kartupeli. Pats galvenais – būt kopā un viens otram dāvāt prieku! „Esi dzejnieks, radi no nekā...” (O. Vācietis). Pasaulē, piemēram, oriģinālas dizaina glezniņas izgatavo no atkritumiem un sekmīgi pārdod.
Katrs atrod veidu, kā ietaupīt, un beigu beigās secina, ka ir tikai ieguvējs. Un tas viss – pateicoties krīzei, kas izrādās var būt pozitīvi radoša. Galu galā, krīze iemāca priecāties par to mazumiņu, par to algu, kuru saņemam. Jo varēja arī tās šoreiz nebūt.
