Gan slikto ziņu plūsma no medijiem, gan reāli notikumi darbavietā, piemēram, algu samazināšana, kāda kolēģa atlaišana no darba, teorētiski spēj padarīt nervozu ikvienu no mums un atstāt ietekmi arī uz mūsu darba rezultātiem un sasniegumiem, stāsta “Nordic Training International” valdes loceklis, biznesa treneris un konsultants Uģis Strauss. Taču viņš iesaka neaizrauties ar pašpiepildošo pareģojumu izteikšanu.
Sekas dažu sieviešu uzskatam, ka visi vīrieši krāpj, viņš attiecina arī uz pašreizējiem ekonomiskajiem apstākļiem. Ja sieviete domā, ka vīrietis ir neuzticīgs, agri vai vēlu pienāks brīdis, kas tas tiešām tā notiks. Tāpat ir arī ar krīzi. “Paši projicējam situāciju, kurā atrodamies. Visi zina, ka būs sliktāk. Neviens neko nedara – kāda jēga tad ko darīt, ja būs sliktāk!?” situāciju ironiski aplūko U. Strauss. Līdz ar to – pat cilvēki, kas darbojas krīzes vismazāk skartajās jomās, ir pārņemti ar slikto ziņu informāciju, un viņiem samazinās radošās domāšanas spējas un darba efektivitāte.
“Izlasi ziņu, projicē to uz sevi, izdomā pašu sliktāko scenāriju, kas ar tevi varētu notikt pēc pusgada, – neatdots kredīts, izlikšana no dzīvokļa, neēduši bērni – un šodien jau sāc dzīvot tajā, un justies tik slikti, kā tev vajadzētu justies pēc pusgada, ja tā arī notiktu. Tā kā jau tagad jūties slikti, skaidrs, ka neko daudz izdarīt nevari. Efektivitāte ir pazemināta,” tā cilvēku neauglīgu domāšanas gaitu raksturo U. Strauss. Viņš ir pārliecināts, ka šis nav vienīgais veids, kā reaģēt uz sliktajām ziņām. Biznesa konsultanti, psihologi un kouči piedāvā vairākas viegli izpildāmas pieejas, kā palīdzēt pārvarēt savu iekšējo krīzi – nomāktību, depresiju – un paraudzīties uz ārējo krīzi kaut nedaudz pozitīvāk.
Krīzes pārvarēja arī iepriekš
Kā cīnīties ar sliktajām ziņām? U. Strauss stāsta, ka no objektīvās realitātes, protams, neaizbēgt un, darbojoties biznesā vai kur citur, ir jābūt informētiem par ekonomikas tendencēm, taču var atteikties lasīt ziņas katru otro stundu un nemitīgi par tām raizēties.
Otrkārt, biznesa konsultants aicina izprast ekspertu nozīmi. Tie šajā gadījumā ir domāti cilvēki, kas jau ir pārvarējuši krīzi – viņi tātad ir eksperti krīžu pārvarēšanā. Piemēram, U. Strausam Maskavā ir kāds klients biznesmenis, kas nodarbojas ar transporta pakalpojumu projektiem. Viņš uzskata, ka krīze ir debesu dāvana, jo tā ļauj attīstīt savu biznesu. “Ir vērts būt kopā ar optimistiski noskaņotiem cilvēkiem, pārņemt viņu uzskatus un izvairīties no saziņas ar tiem, kas grimst depresijā krīzes dēļ,” domā U. Strauss.
"Par labo var runāt tikai tad, kad stresa burbulis ir izgaisis, kad es esmu atbrīvojies no uztraukumu kamola, dusmām, bailēm vai neziņas."
Viņam gan iebilst psihoterapeite, personāla atlases un apmācības uzņēmuma “Eiro personāls” psiholoģisko treniņu vadītāja Amanda Ķeruže, norādot, ka ir “narcistiski gaidīt”, ka visi ir pielīdzināmi vienam cilvēkam. Katram ir tiesības justies nomāktam, jo ne visi prot un var pieņemt esošo situāciju un uz to raudzīties pozitīvi. Viņa iesaka: ja darba kolektīvā šādi cilvēki ir, tad nevis viņiem pārmest negatīva mikroklimata uzturēšanu, bet gan, piemēram, no rīta sarīkot sapulci, kurā katrs var izpaust visu, kas viņu nomāc, padara nervozu, tracina. “Tikai tad, kad tvaiks ir nolaists, var ieraudzīt pozitīvo. Par labo var runāt tikai tad, kad stresa burbulis ir izgaisis, kad es esmu atbrīvojies no uztraukumu kamola, dusmām, bailēm vai neziņas,” skaidro psihoterapeite.
Treškārt, U. Strauss saka: “Krīzes nav jaunums pasaulē – cilvēki tās ir pārvarējuši. Tāpēc ir vērts lasīt grāmatas, piemēram, par to, kā Amerika pārvarēja Lielo depresiju. Ir pat zināms gadījums par kādu itāļu konditoru, kurš tajā grūtajā laikā Amerikā atvēra savu konditoreju. Viņam patiesi gāja smagi, bet viņš uzskatīja, ka varbūt Amerikā tā jābūt. Un pamazām attīstījās. Izrādās, viņš prata tikai itāļu valodu un nemaz nezināja, ka ASV ir krīze. Tas māca, ka svarīgi ir pašam sevi uzturēt labā garastāvoklī.”
Kāds vadītājs – tāds kolektīvs
Diskusijas laikā jautājumus ekspertiem izteica arī atnākušie uzņēmēji. Piemēram, kāda juvelierizstrādājumu veikala pārstāve interesējās, kā uzturēt arī darbiniekos ticību veiksmei. Joma, kurā uzņēmums darbojas, ir viena no tām, kas jūt krīzes pieskārienu – pat ja priekšnieks ir smaidīgs optimists, darbinieki taču tāpat lasa negatīvās ziņas un pārspriež tās savā starpā.
“Ja esam kāda kolektīva vadītāji, ir ļoti rūpīgi jādomā, kādus vārdus izvēlēties un ko teikt, cik precīza ir sniegtā informācija un vai mēs paši tai ticam,” vārda ietekmi uz darbinieku noskaņojumu apliecina A. Ķeruže. Viņa paskaidro, ka sevišķi darbiniekiem rodas diskomforts, ja vadība ar viņiem nerunā, bet uzņēmumā valda atšķirīgs noskaņojums: “Tad darbinieki kā mazi bērni mēģina to uztvert un iztulkot. Ja nav teksta un precīzu vārdu, ir ļoti daudz fantāziju. Piemēram, „vakar kolēģe uz priekšnieku ne tā paskatījās un viņu atlaida”.”
Lai uzņēmumā vai iestādē valdošo situāciju izskaidrotu darbiniekiem, psihoterapeite vadītājiem iesaka rīkoties tāpat kā bērnu audzināšanā – piemēram, ja šķiras vecāki vai pienācis laiks iet skolā, galvenais bērnam ir izskaidrot, kas notiek un kas būs tālāk – tad nav vietas liekām emocijām: “Jo precīzāk notikumi tiks paskaidroti, jo labāk.” Tāpat, paziņojot darbiniekiem sliktās ziņas, jāpiedāvā arī priekšlikumi turpmākai rīcībai.
Koučinga asociācijas “ICF Latvia” prezidente Tatjana Dremļuga piebilst, ka svarīgi darbiniekiem ir izvirzīt skaidru un sasniedzamu mērķi. Ja tas ir zināms un vadītājs uz to tiecas, sāk strādāt arī viņa komanda. Vispirms – vadītājam jāiedvesmo pašam sevi, tad kolektīvu un jāmēģina darbiniekos saskatīt viņu stiprās puses, nevis to, ko atkal kāds nav izdarījis.
Tā man arī vajadzēja!
Apmācību uzņēmuma “Gulivers” valdes loceklis, biznesa treneris Pāvels Romašins uzskaita četrus tipiskus veidus, kā cilvēki reaģē uz krīzi, un piedāvā tiem alternatīvas.
Pirmais. Krīzi uztveram ar aizvainojumu un niknumu – grūtāk atmaksāt kredītu, mazāka naudas plūsma, mazāk klientu, jāatlaiž darbinieki... Bet ir cilvēki, kurus krīze iedvesmo, izaicina sasniegt ko jaunu.
Otrais. Valda uzskats, ka krīze notika pēkšņi – tāpat kā pirmais sniegs ziemā. P. Romašins norāda, ka tā ir likumsakarīgas sekas visām darbībām, kas notika finanšu tirgū pirms tam, piemēram, spekulācijām ar nekustamo īpašumu.
Trešais. Cilvēki domā, ka krīze ir netaisnība. Bet varbūt pat labi, ka krīze ir apstādinājusi kāda uzņēmuma darbību laikā, kad tam ir neliels parāds, nevis jau pusmiljona latu vērtībā. Der padomāt – ja šajā darbības jomā neesmu veiksminieks, varbūt tā nav mana joma? “Krīze ļauj saprast: tā kā esmu rīkojies, tā man arī vajag!” joko P. Romašins.
"Paši projicējam situāciju, kurā atrodamies. Visi zina, ka būs sliktāk. Neviens neko nedara – kāda jēga tad ko darīt, ja būs sliktāk!?"
Ceturtais. Cilvēku prātos krīzi parasti pavada sauklis “Izejas nav! Esam dziļā bedrē!”. P. Romašins rosina saskatīt jaunas iespējas. Piemēram, darba tirgū patlaban ir pieejami labi profesionāļi par uzņēmējam izdevīgu atalgojumu.
Speciālists uzskata, ka krīzi palīdz pārvarēt arī darba kolektīva veidošana it kā no jauna, jo ir mainījušies apstākļi. Piemēram, kāda banka Krievijā atlaida visus darbiniekus, paziņojot, ka „apglabā” esošo uzņēmumu. Tad no iepriekšējiem darbiniekiem sāka veidot jaunu komandu, kam paskaidroja jaunos noteikumus, kā turpmāk būs jāstrādā, lai sasniegtu mērķi.
Tāpat speciālists uzskata, ka iedvesmu pārmaiņām var smelties kādā no patlaban aktuālajām filozofijām, piemēram, “Blue ocean”, “Kai-zen” un citās, kas vērstas uz personības, uzņēmuma attīstību. Latvijā par tām ir pieejama literatūra, taču jārēķinās, ka tas ir neatlaidīgs darbs vismaz gada garumā.
Eksperti iesaka atcerēties laiku 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā, kad Rīgā bija tanki, mainījās valsts pārvalde. Salīdzinājumā ar to, iespējams, šķitīs, ka tagad klājas lieliski. Tāpat tagad krīzes ietekmē ir mainījusies uztvere: agrāk 300 latu piemaksa pie 900 latu lielas algas šķita vien tāds nieks, tagad, ja mēnesī iztikai ir tikai 100 latu un papildus izdodas nopelnīt 50 latu, – tie jau ir svētki.
Braukšu ar vilcienu – nu un?
“Mums nepatīk pārmaiņas, kuras mēs paši nesākam,” saka U. Strauss. Tāpēc krīzē saskatīt pozitīvas pārmaiņas ir grūti. Viņš piedāvā plānu, kā var mēģināt lauzt savus uzskatus par pašreizējiem apstākļiem un gūt atvieglojumu, saskatot tajos cerību dzīvot labi nākotnē.
Pirmkārt, viņš aicina uzrakstīt vissliktāko scenāriju, kas krīzes dēļ var notikt, piemēram, atlaidīs no darba, banka atņems dzīvokli, būs jādzīvo pie vecākiem, jābrauc ar vilcienu un līdzīgi. Tieši bailes no šī sliktākā scenārija ir tās, kas demotivē, norāda U. Strauss. Kad sliktākais scenārijs ir apcerēts, grūtākais solis ir to pieņemt un sameklēt tos pozitīvos nodomus, ko esošā situācija ir iemācījusi. Varbūt tā ir zīme, ka mana pašreizējā darbavieta nav man piemērota? Varbūt jāsāk pašam sava uzņēmējdarbība? “Domā kaut pusstundu, bet atrodi, ko rakstīt – tā paliks vieglāk, un cilvēks kļūs pateicīgs krīzei, ka tā ļauj mācīties, sākt darboties citā jomā, trenē izturību.” Visbeidzot, jāuzraksta plāns, kā uzlabot šo sevis uzrakstīto sliktāko scenāriju. Un tad vairs nešķitīs, ka viss ved uz bezizeju.
T. Dremļuga dalās savā pieredzē. Kāds žurnālists bija uzrakstījis, ka februāris ir krīzes dziļākais mēnesis un tūlīt viss atkal sāks iet uz augšu: “Cilvēki par šo ziņu pat sazvanījās: „Tu lasīji? Krīze drīz beigsies!” Tas nozīme, ka sabiedrība šo brīdi tik ļoti gaida. Un vadītāju izvirzītie mērķi, uz kuriem tiekties, palīdz arī darbiniekiem sajust, ka vismaz kādus procesus viņi var ietekmēt.”
