„Krīze ir normāla ekonomiskās attīstības stadija. Krīzes var būt arvien biežāk – tāda ir kapitālisma daba. Vienīgais padoms: cilvēkam vajag būt krīzei gatavam,” uzsver ekonomikas eksperte Raita Karnīte. Pašlaik krāsas sabiezina ekonomiskajai lejupslīdei rokā ieķērusies politiskā krīze. Uzņēmēji neizpratnē nogaida, kas būs, un ekonomiskā attīstība no grāvja laukā netiek. „Manuprāt, jaunā valdība priekšvēlēšanu laikā ir nolikta, lai izgāztos, un tad atkal pie varas atgrieztos vecie politiskie spēki, kas ir kā daudzgalvains pūķis: vienu galvu nocērt, desmit ataug vietā,” saka R. Karnīte. Ekonomiste uzsver: šāds bezdarba līmenis – 9,8% - ir ļoti veselīgs, arī algu samazināšana nav nekas ārkārtējs, bet likumsakarīgs process – algas Latvijā pēdējos gados pieauga nesamērīgi ātri. „Man arī gribētos, lai algas aug. Diemžēl ekonomikā nenotiek tā, kā gribas. Notiek tā, kā var notikt. Bet krīzes ir un pāriet, un jebkurā krīzē ir zaudētāji un ir ieguvēji,” saka R. Karnīte, vēlot iespējami vairāk ieguvēju.
Krīzes nevar salīdzināt
Arodbiedrību līderus tas nenomierina, jo viņiem nav gandrīz nevienas labas ziņas: strādājošie ir satraukti, uzņēmumos atlaiž darbiniekus, samazina algas un vieglas dienas nesola.
Salīdzinājumā ar pērnā gada janvāri rūpniecības produkcijas izlaide ir sarukusi par gandrīz ceturto daļu – 23,9 procentiem. Eksperti norāda, ka apsīkums rūpniecībā nav pārsteidzošs un, visticamāk, lejupslīde kļūs vēl dziļāka, lai gan tieši rūpniecības un ražošanas attīstību eksperti, politiķi un uzņēmēji min kā vienu no svarīgākajiem apstākļiem, kas varētu palīdzēt Latvijai atgūties no ekonomiskās krīzes. Gada griezumā vislielākais kritums bijis tekstilizstrādājumu ražošanā - par 46,3%, nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanā - par 40,9%, koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošanā - par 35,9 procentiem.
"Daudzi mēģina šo krīzi salīdzināt ar pagājušā gadsimta 90. gados piedzīvoto. Bet toreiz bija pilnīgi cita situācija: bija ieinteresēti investori, kuru tagad nav. Pat tie, kas šobrīd aizdod Latvijai naudu, domā par sevi, nevis par mums."
„Daudzi mēģina šo krīzi salīdzināt ar pagājušā gadsimta 90. gados piedzīvoto. Bet toreiz bija pilnīgi cita situācija: bija ieinteresēti investori, kuru tagad nav. Pat tie, kas šobrīd aizdod Latvijai naudu, domā par sevi, nevis par mums. Ja 90. gados mums bija palīgi, tad tagad jātiek galā tikai pašu spēkiem, un tā ir ļoti liela atšķirība,” vērtē Latvijas Industriālo nozaru arodbiedrības priekšsēdētāja Rita Pfeifere. Ražojošie uzņēmumi pašlaik strādā, samazinot darbinieku skaitu un ražošanas apmēru. Ja arī izdosies izdzīvot, uz lielu ražošanu cerību ir maz. Gandrīz visos uzņēmumos ir apturēti koplīgumi, un vispārējā haosa fonā notiek daudz nelikumību. „Pagājušajā gadā mūsu arodbiedrība svinēja desmitgadi. Bijām jau panākuši sapratni starp darba devējiem un strādājošajiem, arī privātās sfēras pārstāvjiem liekot saprast, ka viņiem jāstrādā pēc Latvijas, nevis saviem likumiem. Baidos, ka drīz desmit gadu laikā paveiktais būs jāsāk darīt no jauna,” saka R. Pfeifere.
Pagājušais 2008. gads deva smagus triecienus arī meža nozarei un uzņēmumiem: likvidējās vai darbību pārtrauca vairāki kokapstrādes uzņēmumi - a/s „Komēta”, „Rondeks”, „Malteks” –, bet rudenī tika likvidēta plātņu rūpnīca uzņēmumā „Swedwood Latvia Ltd”, kur ar kolektīvās atlaišanas procedūru atbrīvoja ap 380 darbinieku.
Kuram gan šodien viegli?
Pozitīvais – savstarpējā sapratne
„Daudzmaz normāli šobrīd jūtas darbinieki vien tajos uzņēmumos, kur darba devējs mēģina skaidrot, kādēļ ir spiests pieņemt tādu vai citu nepatīkamu lēmumu,” saka R. Pfeifere. Protams, cilvēki nav mierā ar realitāti, bet viņi vismaz ir mierīgāki, jo zina, kas notiek. Saprotot, ka darba devējs viņiem nemelo, situāciju pieņemt ir krietni vieglāk. Vissmagāk darbiniekiem ir uzņēmumos, kur attieksme pret darbiniekiem ir virspusēja, tādēļ atlaišana viņus sit gan materiāli, gan emocionāli.
"Bet es nevaru rast nevienu ieteikumu, kur naudu ieguldīt šobrīd. Sliktākais variants ir kompensāciju naudu vienkārši noēst."
Līdz ar eksporta tirgu dramatisko samazināšanos, piemēram, uzņēmums „Brīvais vilnis” pašlaik ir atgriezies pie algām, ko maksāja 2004.-2005. gadā, un līdz ar pasūtījumu apjoma kritumu pēdējo divu mēnešu laikā samazināja strādājošo skaitu par 25%, atbrīvojot no darba vairāk nekā 100 cilvēku. „Brīvais vilnis” skaidro saviem darbiniekiem, kas notiek, un sola: tikko sāks klāties labāk, viņi savus darbiniekus ņems atpakaļ. Uzņēmuma izpilddirektors Māris Trankalis saka: „Kolektīvam vienmēr esam skaidrojuši, kas notiek uzņēmumā, un jebkura līmeņa darbinieks ir varējis nākt un stāstīt par savām problēmām, tāpat laipni gaidītas ir arī arodbiedrības. Vislabāk nepārtrauktās izskaidrošanas ieguvumus saprotam tieši tagad, kad jāpieņem darbiniekiem nelabvēlīgi lēmumi. Mēs nejūtam pret sevi vērstu naidīgumu arī šobrīd, kad it kā darījām sliktu un cilvēkus atbrīvojām no darba. Tā kā visu laiku esam runājuši ar strādājošajiem un gādājuši par viņiem, esam ieguvuši darbinieku uzticību. Jā, arī tagad godīgi atzinām, ka uzņēmums strādā ar tik lielu jaudu, cik spēj. Paskaidrojām, ka nevaram rīkoties citādi, un strādājošie mūs saprata, nestaigājot aizdomu pilni. Viņiem nav sajūtas, ka ir piemānīti vai pievilti.”
Labu piemēru sniedza arī meža nozares uzņēmums „Swedwood Latvia Ltd”. Pagājušajā gadā, atlaižot darbiniekus, tika izmantota jauna iespēja – aprūpētais darba uzteikums: uzņēmums darbiniekiem rīkoja sapulci, kurā piedalījās Nodarbinātības valsts aģentūras, banku, pašvaldības un personāla vadības speciālisti un sniedza konsultācijas.
Nenoēst naudu un nākt kopā
„Es arī esmu pieredzējusi atlaišanu,” atzīstas R. Pfeifere. Toreiz, 90. gadu krīzes laikā paliekot bez darba, viņa visas kompensāciju naudas salikusi kopā un nopirkusi mašīnu. Sak, ja nu galīgi nebūs darba, braukšu uz mežu ogās un sēnēs. „Bet es nevaru rast nevienu ieteikumu, kur naudu ieguldīt šobrīd. Ir jāpadomā. Sliktākais variants ir kompensāciju naudu vienkārši noēst,” uzskata arodbiedrības priekšsēdētāja. Pats galvenais, par ko viņa šobrīd iesaka padomāt: rūpējieties par savu veselību – gan fizisko, gan garīgo. „Saglabājiet ģimeni! Ejiet ar bērniem un mazbērniem pastaigāties vai barot pīles. Cik vien iespējams, meklējiet prieku mazās lietās.
"Ar ko tik dzīvē nav bijis jāsaskaras un ar ko tik nav tikts galā! Tiksim uz priekšu arī šoreiz."
Savukārt Meža nozaru arodbiedrības priekšsēdētājs Juris Spāre atgādina: nāciet kopā un turieties kopā. „Mūsu arodbiedrība reizi mēnesī rīko informācijas dienas, kad var sanākt kopā dažādu mežizstrādes firmu, kokapstrādes un citu sfēru speciālisti. Viņi stāsta, kā kuram klājas, ko kurš dara, un tas ir daudz,” saka J. Spāre. Viņš uzskata, ka cilvēkus var stiprināt un uzmundrināt tikai un vienīgi kopības sajūta: „Ja paliec viens, tu vari ātri vien iebraukt depresijā.” Vēl J. Spāre atgādina, ka daudz ko dod saskarsme ar dabu: „Tie, kas skrien pa mežu, ir daudz optimistiskāki.”
„Lai kāda ir situācija, cilvēks nedrīkst sastingt un neko nedarīt. Ir jādomā, jādara un jākustas! Tikai tad var rasties labas un derīgas domas,” uzsver Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča. „Lai arī kā šobrīd nolaižas rokas, ir jādomā un jārīkojas. Ar ko tik dzīvē nav bijis jāsaskaras un ar ko tik nav tikts galā! Tiksim uz priekšu arī šoreiz.”
