Starptautiskās Koučinga federācijas nodaļas Latvijā (International Coaching Federation Latvia – ICF Latvia) valdes locekle Arta Biruma skaidro, ka vārdam „coach” angļu valodā ir vairākas nozīmes, piemēram, treneris un autobuss. Cilvēks var iemācīties peldēt pašmācības ceļā, taču nereti sekmīgāk tas notiek trenera vadībā. Tāpat arī uz galamērķi var aiziet kājām, bet ar autobusu tur var nokļūt ātrāk.
Koučs ir speciālists, kas palīdz cilvēkam formulēt savu mērķi un atrast veidus, kā to ātrāk un efektīvāk sasniegt. Ja, piemēram, sportā mērķi ir skaidrāk definējami, tad dažkārt privātajā jomā un biznesā cilvēkam jāpalīdz saprast, kādas ir tās vēlmes un virsotnes, ko viņš vēlas sasniegt. Speciālists, izmantojot dažādas tehnikas, sarunas gaitā ar klientu to viņam palīdz noteikt un tad pavada viņu šajā attīstības ceļā. Koučinga procesā starp speciālistu (kouču) un klientu risinās vairākas sarunu sērijas, kas palīdz klientam apzināt savas iespējas, saprast savu lomu vai uzdevumu un uzņemties atbildību par turpmākajām darbībām. Citiem vārdiem, koučs ir speciālists, kurš ar mērķtiecīgiem jautājumiem atmodina apziņu un vēlmi darboties, skaidro „ICF Latvia” pārstāvji.
“Lai gan citreiz izskatās, ka koučinga sarunu sērija ir tāda vienkārša parunāšanās, tomēr tā paver un parāda iespējas, ko cilvēks pats nav saredzējis,” piebilst A. Biruma. Tas arī atšķir šo sarunu virzītājus no citiem speciālistiem.
“Psihoterapeits strādā ar cilvēka pagātni – meklē iemeslus, kāpēc kas ir noticis, kā tas ir gadījies. Koučingā nejautā „kāpēc?”, bet gan „kā?”, „kā to risināsim?”. Savukārt atšķirībā no konsultanta koučs nedod padomus – cilvēks pie secinājumiem nonāk pats. Šis speciālists uz sevi neattiecina vārdu “palīdzēt”, bet gan “pavadīt” – koučs ir kā pavadonis, līdzās gājējs.
Savukārt mentors jeb padomdevējs ir cilvēks ar lielu pieredzi, kas to nodod savam audzēknim. Koučs – tieši otrādi – savus padomus patur pie sevis, bet ar jautājumiem un citām metodēm ļauj cilvēkam pašam apzināties, kāds risinājums un kādā veidā viņam ir vispiemērotākais,” tā šīs nodarbošanās pamata principus skaidro „ICF Latvia” prezidente Tatjana Dremļuga. Viņa piebilst, ka koučam iesācējam visgrūtākais ir klientam neuzbāzties ar saviem padomiem, jo ceļu un virzienu parāda pats klients. „Koučs tikai uzdod jautājumus, lai pārliecinātos, cik ļoti klients par mērķi vai ideju ir pārliecināts,” papildina “ICF Latvia” valdes loceklis Mārtiņš Martinsons.
Tagad arī Latvijā
Pagājušā gada nogalē vienlaikus Latvija un Japāna kļuva par jaunajām Starptautiskās Koučinga federācijas dalībniecēm. Tas dos iespēju cilvēkiem, kas vēlas profesionāli nodarboties šajā jomā, mācīties un iegūt pasaulē atzītu sertifikātu Latvijā.
Starptautiskā Koučinga federācija ir pasaulē lielākā profesionālā personālo un biznesa kouču organizācija, kas apvienojusi vairāk nekā 16 000 biedru un 160 pārstāvniecību vairāk nekā 90 pasaules valstīs – stāsta “ICF Latvia” viceprezidente Inga Štālhuta.
"Koučinga pieeja bērnu audzināšanā nedod viņiem padomus, „neieliek” bērnu jau gatavos rāmjos, sakot, ka, piemēram, debesis ir zilas un zāle – zaļa. Tā vietā vecāki vai skolotājs bērnam jautā: „Kā domā tu?"
Pirmo reizi abreviatūra ICF parādījās 1969. gadā. Toreiz tā apzīmēja ko citu – fondu, kas nodarbojās ar finanšu pakalpojumiem. Darbojoties šajā jomā trīs gadus, fonda dibinātāji secināja, ka viņiem daudz labāk padodas konsultāciju sniegšana nekā finanšu darbība, un tā 1972. gadā, saglabājot šo pašu abreviatūru “ICF”, uzņēmums pārtapa Starptautiskajā Koučinga federācijā. Galvenie mērķi bija izveidot vidi, kurā būtu ērti darboties gan profesionāliem koučiem (iegūt informāciju par apmācībām, saņemt sertifikātus), gan jebkuram interesentam.
Visā pasaulē, kur ir ICF nodaļas, katru gadu februārī tiek organizēta koučinga nedēļa, kuras laikā notiek dažādi pasākumi plašai auditorijai – meistarklases profesionāļiem un vienkāršiem interesentiem, kas var skatīties, kā kouči demonstrē savu meistarību.
Latvijā pirmais šāds pasākums notiks 21. februārī Rīgas Ekonomikas augstskolā. Meistarklases un seminārus vadīs ārvalstu un Latvijas koučinga speciālisti dažādās jomās, piemēram, notiks nodarbības, kas paredzētas personālvadības speciālistiem, praktizējošiem koučiem, psihologiem, pedagogiem, vecākiem un citiem. T. Dremļuga, sola, ka pasākums būs interesants: „Koučingu vajadzētu redzēt klātienē, jo tā vairāk ir prakse nekā teorija. Tiesa – skatītājiem jārēķinās ar desmit latu lielu ieejas maksu.”
Dialogs ar sevi
„Koučings ir saruna, un vispirms tā ir saruna pašam ar sevi, tikai pēc tam ar vēl kādu,” norāda I. Štālhuta. Tāpēc ir iespējams apgūt arī paņēmienus, kā risināt iekšējo dialogu ar sevi, atrast pašam savas iespējas, izvirzīt mērķus, precīzāk pieņemt lēmumus. Piemēram, ir zināms gadījums, kad paškoučinga rezultātā cilvēkam ir izdevies atbrīvoties no kaitīga ieraduma – smēķēšanas.
Koučings bērnu audzināšanā
Koučings var tikt izmantots daudzās un dažādās jomās – sākot ar personīgo garīgo vai fizisko izaugsmi, attiecībām un beidzot ar karjeru, biznesu un citām dzīves sfērām. Lai gan šī metode var tikt izmantota gan individuāli, gan komandās, M. Martinsons norāda, ka tās priekšrocība ir personiskā pieeja, jo koučs strādā ar konkrētu cilvēku, viņa vajadzībām un mērķiem: “Koučs ir tas, kas palīdz īstenot pārmaiņas, jo viņš virza uz priekšu. Ja esi noteicis mērķi, koučs neļaus no tā atteikties, bet „ies līdzi”, kamēr tas tiks sasniegts.”
Interesanti, ka koučings var tikt izmantots arī pedagoģijā. T. Dremļuga paskaidro tuvāk: „Koučinga pieeja bērnu audzināšanā nedod viņiem padomus, „neieliek” bērnu jau gatavos rāmjos, sakot, ka, piemēram, debesis ir zilas un zāle – zaļa. Tā vietā vecāki vai skolotājs bērnam jautā: „Kā domā tu?” Tādējādi mazajam cilvēkam rodas iekšēja brīvība. Rietumu valstīs koučinga paņēmienus izmanto arī vispārējā izglītībā. Pastāstīšu šādu eksperimentālu pieredzi: vienam skolotājam bija jāmāca teicamnieki, bet tie viņam tika raksturoti kā nesekmīgi. Otram skolotājam klasē bija sapulcināti patiesi nesekmīgi skolēni, bet viņam tika nodota informācija, ka skolēni ir ļoti apzinīgi un čakli. Kad pēc pusgada mācībām salīdzināja abu klašu sekmes, atklājās, ka bijušajiem teicamniekiem rādītāji bija kļuvuši uz pusi sliktāki. Savukārt nesekmīgie, kam skolotājs bija ticējis: „Viņi taču ir teicamnieki!” un šo ticību modinājis arī bērnos, savus mācību sasniegumus bija uzlabojuši par 50 procentiem. Arī koučinga speciālists tic cilvēka panākumiem.”
