Atviegloti elpo tie, kuriem nav kredītsaistību. Šī jezga uz viņiem attiecas tikai tik lielā mērā, ka, iespējams, tomēr nāksies samaksāt arī par tiem, kas iepriekšējos gados labticīgi paļāvās valsts augšupejai un savai maksātspējai. Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons intervijā LV.LV izklāstīja banku pozīciju pašreizējās klientu un banku attiecībās un iespējamos problēmu risinājumus, kas vēl taps valdības iestāžu un komercbanku diskusijās.
Pēdējās nedēļās izskan paziņojumi par nepieciešamību glābt mājsaimniecības, kas nespēj segt kredītus, obligātā kārtā likt bankām kreditēt uzņēmējus. Kurus ierosinājumus banku un valdības pārstāvji ir pārrunājuši un par kuriem iespējams panākt vienošanos?
Ideja nākt pretī grūtībās nonākušajiem ir ļoti cildena: ja valsts var palīdzēt mazturīgajiem, māmiņām vai ar subsīdijām transportam, kāpēc gan nevarētu kredītu grūtībās nonākušajiem iedzīvotājiem, kuri šajās grūtībās ir nonākuši ekonomikas krīzes un tās pārvarēšanas mehānisma ieviešanas dēļ, piemēram, lielā valsts aparāta darbinieku skaita samazināšana. Pie tā cilvēki nav vainīgi, arī bankas nav vainīgas – kura tad pirms diviem gadiem varēja iedomāties, ka 2009. gadā mums nebūs 18 ministrijas, bet paliks 11, samazināsies aģentūru skaits? Celtnieks var atrast citu darbu, bet šaubos, ka valsts iestādē strādājušais uzreiz spēs pārkvalificēties. Bet kredīti ir paņemti. Un pasliktināt jaunizveidotos dzīves apstākļus neviens nevēlas.
Jā, ideja glābt, palīdzēt ir laba, bet ar diviem nosacījumiem: ja valsts to var atļauties un ja ir politisks lēmums, ka tas ir jādara. Jo maksājumu atlikšana nav atkarīga no subjektīvās gribas. Tas nav tā, ja esmu jums aizdevis naudu un pienāk laiks atdot, saku - tagad nevaru, atdošu pēc mēneša, pēc tam atrunājos – vēl pēc mēneša. Jo kaut arī bankas aizdod naudu, bankas lēmums par termiņa pagarināšanu, atlikšanu nebeidzas ar to, ka jūs saņemat kredītmaksājumu brīvdienas. Atbilstoši banku darbības standartiem, normatīvajiem aktiem šāds solis nozīmē kredīta kvalitātes pasliktināšanu. Bankai uzreiz jāveido uzkrājumi iespējamo zaudējumu segšanai. Tas ir jādara uz pašu kapitāla rēķina. Kapitāla pietiekamība ir svarīgs rādītājs, lai banka vispār varētu darboties.
Protams, šo pretimnākšanu bankas veiks, jo nav to interesēs, lai klients pazaudētu savu dzīvokli. Kur lai banka to liek? Dzīvoklis nenonāk bankas īpašumā, banka var vērsties tiesā tikai par piespiedu piedziņu, un tad, ja ir tiesas lēmums par piedziņu bankas labā, tiesu izpildītājs pārņem dzīvokli pārdošanai. Tālāk atkarībā no iegūtās summas darījums pilnībā vai daļēji kompensēs bankas kredītu. Tie ir izdomājumi, ka bankas pārņem dzīvokļus, pagaidīs gadus divus, tad sāks tirgot un gūt peļņu.
Kādas ir uzkrājumu veidošanas tendences?
Pērn gada beigās bankas izsniegušas apmēram 5,1 mljrd. latu kredītos mājsaimniecībām, mājokļu iegādei. 2007. gada novembrī, kad situācija bija labāka, pamatsummas, procentu summas atlikšana, kā arī nemaksāšanas gadījumu pieaugums bankām izmaksāja 13,5 milj. latu – šādā apmērā bija jāizveido uzkrājumi. Pērn novembrī šī summa bija 40 milj., decembrī jau – 60,7 milj. latu. Ja ekonomiskā situācija Latvijā šā gada laikā neuzlabosies, tad kredītsaistību nepildīšana šos uzkrājumus ievērojami palielinās. Taču arī uzkrājumus veidot var tikai pieļaujamās robežās.
Bez hipotekārajiem kredītiem un bez kredītiem mājokļiem vēl lielākas summas ir izsniegtas uzņēmējiem. Šai jomā situācija ir nedaudz dramatiskāka, kredītu summa ir 16,6 mljrd. latu. Patlaban visam kredītportfelim šo uzkrājumu summa ir 1,8% – gandrīz 300 milj. latu, pirms gada bija 72 miljoni. Pesimistiskākajā variantā šādu uzkrājumu summa varētu sasniegt 10%, tātad 1,6 mljrd. latu, bet banku pašu kapitāls ir 1,8 miljardi. Tas nozīmē, ka nav iespējams turpināt uzkrājumus tādā apjomā, tāpēc ka nav pašu kapitāla.
Kādas mēdz būt kredītņēmēju situācijas?
Ja valsts pieņem politisku lēmumu par hipotekārajiem kredītiem mājokļiem, tad, lai to īstenotu, jāprecizē nosacījumi, kas varētu pretendēt uz atlaidēm. Būtu nepareizi visiem piemērot vienu mērauklu. Piemēram, zināms, ka daļu no hipotekārajiem kredītiem ir ņēmuši tā saucamie spekulanti, kuru īpašumā ir pieci un desmit dzīvokļu – tātad jāpārdod puse no tukšajiem dzīvokļiem un jāatmaksā kredīti. Jo cilvēks veidoja biznesu.
"Ir nepieciešami īstermiņa atbalsta pasākumi, kas ļautu cilvēkam justies drošībā."
Vai arī cita situācija - klients ir paņēmis kredītu uz diviem trim gadiem dzīvokļa pirkšanai. Mamma dzīvoja divistabu dzīvoklī, dēls ar sievu arī savā divistabu dzīvoklī. Visi nolēma nopirkt piecistabu dzīvokli jaunajā mājā un šos divus mitekļus pārdot. Paņēma kredītu, ieķīlāja dzīvokļus, bet tirgus diemžēl apstājās, varbūt arī pazaudēts darbs. Klients bankai saka: man ir neizdevīgi tagad pārdot šos divus dzīvokļus, jo cenas ir zemas, biju plānojis, ka ne tikai atpelnīšu, bet arī nopelnīšu. Pagaidiet, kamēr cenas atkal ies uz augšu! Manuprāt, ne banka, ne valsts nevar nākt pretī šādā gadījumā, un tie divi dzīvokļi ir jāpārdod – bez peļņas, varbūt arī ar zaudējumiem. Uzlikt nodokļu maksātājiem vēl slogu par šāda veida peļņas gūšanu nebūtu pareizi.
Kopējā noskaņa ir tāda, ka kredīta nožēlā dzīvo visas mājsaimniecības…
Mājsaimniecībām, ģimenēm ir izsniegti apmēram 197 000 kredīti mājokļiem, problēmas ar kredītu atmaksu ir 10 procentiem - apmēram 20 000 ģimeņu. Kopsummā “slimā” kredītu daļa no 5,1 mljrd. ir mazāk par vienu miljardu latu. Lielākā daļa kredītu tiek maksāti.
Tāpēc svarīgi, uz kuriem problēmās nonākušajiem cilvēkiem attiecināt iespējamo atvieglojuma politiku un ar kādiem nosacījumiem. Skaidrs, valsts var palīdzēt tikai gadījumos, kad tas ir akūti nepieciešams, kad cilvēkam iestājas reāla maksātnespēja, nav nekādu iespēju kredītu atdot un viņš var pazaudēt jumtu virs galvas.
Tad, kad šie kritēriji būs zināmi, speciālistiem ir jākalkulē, cik paredzamie atvieglojumi izmaksātu valstij, uz cik ilgu laiku tie varētu būt, kādi būtu atvieglojumu veidi – uz gadu, diviem gadiem, atliktie procentu maksājumi. Tāpēc vajadzīga objektīva situācijas izpēte. Finanšu ministrijā izveidota darba grupa, kurā piedalāmies arī mēs un kura meklēs risinājumu, kā palīdzēt tiem, kas nonākuši grūtībās.
Sabiedrība paredz „nelabu” galu, jo netic, ka Latvijā var notikt godīga jebkuru kritēriju piemērošana.
Latvijai ir iedots liels starptautiskais finansējums, ko jāizmanto šīs situācijas risināšanai. Galvenais ir šo palīdzību novirzīt tā, lai iespējami ātrāk rastos jaunas darbavietas, nodrošināt, lai cilvēki paši varētu tikt galā ar problēmām. Krīze vēl nav pamats valstī visiem garantēt – mēs jums tik daudz palīdzēsim, ka neviens krīzi neizjutīs. Tas ir pagaidu mehānisms, varbūt kādam vajag palīdzēt trīs mēnešus, bet ne jau trīs gadus! Ja cilvēkam šodien nav darba, vai tas nozīmē, ka viņš trīs gadus būs bez darba? Tad jau viņš nevarēs ne tikai bankai kredītu atdot, nevarēs samaksāt par elektrību, gāzi, apkuri, nopirkt maizi. Primārais jautājums ir, lai šim cilvēkam būtu iespēja nopelnīt un segt parādsaistības. Tāpēc ir nepieciešami īstermiņa atbalsta pasākumi, kas ļautu cilvēkam justies drošībā.
Pašam risināt problēmas laikus
Tagad ir atklājušās arī citas problēmas, kurās nereti ir vainīgi paši kredītņēmēji. Bankas saņem tiesu izpildītāja rīkojumu par piedziņas vēršanu pret sava klienta nekustamo īpašumu, kas, teiksim, ir ieķīlāts dzīvoklis bankā, kur ir ņemts hipotekārais kredīts. Ar maksājumiem līdz šim nav bijis problēmu. Taču izrādās, ka šis cilvēks, un tādu ir daudzi, ir paņēmis kredītu ne tikai bankā, bet arī nebanku iestādēs, jo viņam vajadzēja pirkt gan mēbeles, gan televizoru. Kredītiņš vienā, otrā, trešā iestādē. Un, kā pašreiz mēdz notikt, cilvēks pazaudē darbu vai arī samazinājušies ienākumi, un viņš par visu aizņemto vairs nespēj norēķināties. Bankai cenšas maksāt pēdējiem spēkiem, jo dzīvoklis ieķīlāts. Bet šīs iestādes rīkojas asi un nežēlīgi. Nav samaksāts, uzreiz tiesā – par kredīta piedziņu piespiedu kārtā. Pirmais, ko tiesa skatās, vai kontā ir brīvie līdzekļi. Nav. Tad skatās – vai ir nekustamie īpašumi. Ir - privatizēts dzīvoklis. Sāk vērst prasību pret dzīvokli. Un bankai nekas cits neatliek, kā arī rakstīt pieteikumu tiesā un pievienoties šīm prasībām, jo dzīvoklis tiek pārdots un banka var palikt bez ķīlas, bet ar kredītņēmēja parādu.
Tā var izveidoties situācija ar pirmstermiņa kredīta piedzīšanu. Kaut gan tāds risinājums nebija jāgaida. Kredītņēmējs varēja informēt banku, ka viņam ir vēl parāds citā iestādē, un banka piedāvātu šo, pieņemsim, 1000 latu kredītu, palielinot kopējā kredīta pamatsummu. Kad banka to uzzina post factum, tur neko vairs nevar glābt. Ja runājam par iespējamiem risinājumiem, tad jārod atbilde arī uz jautājumu, kā rīkoties šajā situācijā? Jo kāpēc bankām uzliksim moratoriju, bet visi tiesu izpildītāji turpinās piedziņu, jo neviens Civillikumu nav atcēlis un tiesu spriedumus arī ne.
Kāpēc bankas paaugstina prasības?
Kredīta piešķiršanā ir ielikts obligātums dabūt šo naudu atpakaļ. Tātad bankai, pirms piešķirt naudu, ir jābūt pārliecinātai, ka tā iedota drošā projektā, nodrošināta ar ķīlām, ka pēc noteikta laika nauda atnāks atpakaļ. Ekonomiskā krīze ietekmē gan iedzīvotājus, gan uzņēmējus, un bankām paaugstinās risks neatgūt izsniegto kredītu. Tāpēc bankas, rūpējoties par noguldītāju naudu, ir paaugstinājušas prasības – prasa papildu ķīlas, paaugstina procentus, veido uzkrājumus. Tas tiek darīts ar vienu mērķi, lai nauda, kas ir nodota banku pārvaldībā, būtu drošībā.
Klientam ir jābūt atbilstīgam virknei kritēriju un prasību. Kad ekonomika gāja uz augšu, no 10 kredīta gribētājiem to saņēma 7-8, šodien ir otrādi. Līdz ar to neapmierināto ir divas trīs reizes vairāk. Daudzos gadījumos tie jau ir atšķirīgi klienti. Pirms diviem gadiem uzņēmumam bija viens apgrozījums, šodien cits, pirms gada alga bija 1000 latu, tagad 500.
Vairāk skan neapmierinātība, bet tikpat kā nedzird par nedaudz vieglāku ikmēneša maksājumu, jo EURIBOR likme ievērojami samazinās.
Ja jums ir kredītlīgums ar fiksētu maksu, tad ne Rigibor, ne Euribor izmaiņas maksājumu neietekmē. Bet tādu līgumu nav daudz. Lielākā daļa ir ņēmuši kredītus eiro ar peldošo likmi, ik pēc trim sešiem mēnešiem tā mainās un pašlaik samazinās. Plus tam klāt nāk bankas pievienotā pastāvīgā likme.
"Kad ekonomika gāja uz augšu, no 10 kredīta gribētājiem to saņēma 7-8, šodien ir otrādi. Līdz ar to neapmierināto ir divas trīs reizes vairāk."
Parādās sūdzības, ka bankas prasa pārslēgt līgumus, ja pievienotā likme bija, piemēram, 1%, tagad nosaka 1,5 vai 2%. Kādos gadījumos? Tas attiecas tikai uz klientiem, kas jau ir nokļuvuši problemātisko klientu sarakstā. Ja klients kavē un banka spiesta pagarināt vai atlikt maksājumus, bet ieķīlāt vairs nav ko, ir tikai divi varianti - viens ļoti slikts un otrs slikts. Ja banka redz, ka kredīts neatgriežas, tad atbilstoši visiem likumiem un arī noslēgtajiem līgumiem iespējams ļoti sliktais variants, banka uz to ir tiesīga: jūs nepildāt līguma nosacījumus un jums pirms termiņa kredīts jāatmaksā.
Ja jūs to nespējat, banka saka: esam spiesti vērsties. Tas ir variants, kas nav izdevīgs ne klientam, ne bankai. Klients šādam scenārijam negrib piekrist. Tad ir otrs variants, diemžēl arī ir slikts – banka var palielināt pievienoto likmi, var atlikt maksājumus. Klients pāriet nedrošo klientu kategorijā. Tāpēc sakarā ar jūsu individuālā riska paaugstināšanu nav cita varianta kā šo risku noņemt, kaut ko papildus ieķīlājot. Ja ieķīlāt nav ko, jāpaaugstina procenti un jāpārslēdz līgums.
Uzņēmējiem, kas gaida savu tiesu no starptautiskā aizdevuma miljardiem, ir sava taisna pozīcija – bankas nevēlas kreditēt biznesu.
Uzņēmēja statuss nav brīvbiļete kredīta saņemšanai. Jo runa ir par naudas ieguldīšanu, lai veicinātu jaunu darbavietu rašanos, eksportu, lai atveseļotu ekonomiku. Ja mēs tikai fokusējamies, kas naudu dalīs, kas dabūs, tā ir tāda pati domāšana kā zupas dalīšana virtuvē – kurš pirmais atnāk, tas dabū. Tā ekonomiku nevar stimulēt.
Finanšu ministrijā būs smagas diskusijas, lai atrastu kritērijus, kam un kā palīdzēt – kam kredītu, kam garantiju veidā. Pagaidām neredzu izpratni, ka nauda būs jāatdod, ka atpelnot to varētu atmaksāt.
Krīze parādīja, ka saglabāt pašreizējo ekonomikas struktūru ir nepareizi. Tāpēc no krīzes jāiziet ar jaunu ekonomikas struktūru, ar jauniem spēlētājiem. Diemžēl daļa uzņēmēju bankrotēs, kuri negrib vai neprot pārkārtoties, izmantojot krīzes iespējas. Jo pārkārtošanās būs smagas, būs arī jāapvienojas, it īpaši laukos.
Nevajag idealizēt situāciju: katrs dabūs naudu, pārziemos. Un pēc tam vairs atkal nekā nebūs? Neviens starptautiskā aizdevuma līdzekļus kā G-24 kredītus nedalīs, resursi tiks iedoti caur bankām, bankas naudu piešķirs atbilstoši kreditēšanas kritērijiem. Šodien lielākā daļa uzņēmumu ir tādi, kurus nevar normāli kreditēt. Un tam ir paredzēti valsts atbalsta vai garantiju instrumenti, jo valsts pasaka: mēs uzņemamies kreditēšanas risku, būs garantijas, varēs doties uz banku ņemt kredītu. Ja ir garantija, tad banka kredītu varēs izsniegt, zinot, ka nav jāveido uzkrājumi.
Lai cik bankas būtu labas vai sliktas, lai kam piederētu, bez tām neko nav iespējams izdarīt. Arī valsts nevar pateikt – kam, cik, par kādu likmi (aiz)dot. Tirgus apstākļos un Eiropas Savienībā tas nav iespējams. Visam pamatā ir tirgus, un tiek regulēts arī tas, ko un kā valsts var atbalstīt. Tāpēc banku ievērojami lielāka pretimnākšana ir iespējama tikai ar attiecīgu valsts atbalstu.
