Šobrīd pieprasījums pēc notāru praksē veicamajiem pakalpojumiem ir samazinājies aptuveni par 50%, un tās ir uzskatāmas krīzes sekas. Līdz ar straujo kredītu piešķiršanas kritumu gandrīz nenotiek darījumi ar nekustamo īpašumu. Salīdzinājumā ar 2007. gadu, kad dienas laikā apstiprinājām 10 līdz 15 hipotēkas atsavināšanas aizliegumu, šobrīd to skaits sarucis no diviem līdz trim nedēļā. Izvērtējot notiekošo darījumu saturu, gūstam apstiprinājumu faktam, ka bankas vairs tikpat kā nepiešķir privātpersonām kredītus dzīvokļa īpašuma iegādei. No visiem izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem vien aptuveni 5% paredzēti dzīvokļu iegādei, turklāt tikai ar noteikumu, ja kredīta ņēmējs var pierādīt augstus ikmēneša ienākumus. Tāpat, izvērtējot esošos darījumus, redzams, ka hipotekāros kredītus vairs piešķir vien Swedbanka (bijusī Hansabanka), DnB Nord banka un pavisam nelielā apjomā – SEB banka (bijusī SEB Unibanka).
Vēl pagājušā gadā mūsu praksē notārs ar savu parakstu apstiprināja aptuveni 10% visu darījuma līgumu, tostarp pirkuma līgumu, dāvinājuma, aizdevuma līgumu, ko sagatavojuši gan paši klienti, gan klientus pārstāvoši juristi. Retāk šos dokumentus gatavojām mēs paši, jo klienti šo pakalpojumu uzskata par dārgu. Tomēr gadījumā, ja līgums tiek sastādīts privāti, pastāv risks, ka kāda no pusēm var atkāpties no savstarpējām līguma saistībām, nenoliedzot savu parakstu uz dokumenta, bet noliedzot dokumenta saturu. Ja attiecīgais dokuments nebūs notāra izstrādāts un apliecināts ar parakstu, notārs par tā saturu un izrietošajām sekām, visticamāk, atbildību neuzņemsies. Tādā gadījumā, lai panāktu līgumā noteikto saistību izpildi, klientam jārēķinās ar nogurdinošu tiesas procesu, kas var ievilkties daudzu gadu garumā.
"Šobrīd, slēdzot nopietna satura līgumus, absolūta prioritāte ir izmaksu samazināšana, kā rezultātā ir tik daudz nepārdomātu, pašrocīgi rakstītu un parakstītu dokumentu, kam nereti seko skarbs iznākums."
Tāpat šobrīd ir ievērojami samazinājies pieprasījums pēc notariāliem aktiem, kad tiek pārbaudīta darījuma partneru rīcībspēja un citi personas dati, kā arī pārliecināšanās, vai īpašums nav ieķīlāts, atsavināts vai nav atsauktas uzrādītās pilnvaras. Cilvēki it visā pēc iespējas taupa līdzekļus, kas atsevišķos gadījumos var izraisīt ļoti smagas sekas. Savus klientus, kuriem nekustamā īpašuma Pirkuma līgumā iekļauts noteikums par atlikto maksājumu, brīdinu, ka pastāv risks līgumā norādīto maksājuma summu nesaņemt daudzu gadu garumā. Atliktā maksājuma gadījumā īpašuma pārdevējs riskē ar to, ka gadiem ilgi no pircēja var nesaņemt samaksu, zaudējot vienpusējas tiesības atkāpties no darījuma un maksājuma neizpildes gadījumā brīvi rīkoties ar nekustamo īpašumu. Rezumējot iepriekš sacīto, tiesisku darījumu gaitu un izpildi noteikti sekmē notāra izstrādāts un apliecināts akts, kurā detalizēti uzrādīta iesaistīto pušu rīcībspēja un paredzamā darījuma gaita. Ja darījumā, kura dokumentāciju sastādījis un apliecinājis notārs, iesaistīto pušu starpā tomēr radīsies konfliktsituācija, notārs uzņemsies atbildību, jo pastāv notāra civiltiesiskā apdrošināšana.
Privātpersonu pašrocīgi sastādītajos līgumos ir daudz nepilnību un neprecizitāšu, pat tādi rupji pārkāpumi kā līguma lapu nesašūšana. Ja līguma lapas nav sašūtas, jārēķinās, ka kāda no pusēm var izmainīt līguma saturu, pievienojot vai samainot lapas. Šādi gadījumi praksē ir bijuši, kas kārtējo reizi ir apliecinājums, ka „skopais maksā divreiz”.
Cilvēki nereti ir pavirši un vieglprātīgi, izsniedzot pilnvaras, piemēram, par īpašuma atsavināšanu. Uztic paziņai veikt sava īpašuma pārdošanu, pilnvarā nenorādot, kāda naudas summa par pārdoto īpašumu pārskaitāma īpašnieka norādītajā kontā. Kaut arī uzticaties konkrētajam cilvēkam, kuru pilnvarojat darījumam ar savu mantu, nepārdomāti veikti darījumi ar naudu var dārgi atmaksāties! Redzot cilvēku vieglprātību un apzinoties tās sekas, pilnvaru apliecināšanu klientiem, kuri īsti nezina savas vēlmes, atsaku.
Gada laikā aptuveni divās no visām mūsu sagatavotajām mantojumu lietām mantinieki nebija uzrādījuši visus mantojuma atstājēja mantiniekus. Izsludinot tuvinieka nāvi izdevumā „Latvijas Vēstnesis”, mantojuma tiesības stājas spēkā jau trīs mēnešu un astoņu dienu laikā pēc sludinājuma publicēšanas. Uzskatu, ka pret šādiem cilvēkiem, kuri slēpj patiesos faktus par likumīgajiem mantiniekiem, būtu ierosināma krimināllieta. Mantojumā neiekļautais mantinieks piecu gadu laikā pēc mantojuma izsludināšanas var iesniegt prasību tiesā par savas mantojamās daļas izdalīšanu.
"Lai kaut kas mainītos, ir daudz un nopietni jāstrādā. Otrs – mūsu valstī diemžēl ir nelietīga attieksme pret nodokļu maksātājiem, jo valdība brīvi izšķērdē nodokļu maksātāju naudu. Kamēr pastāvēs daudzās valsts aģentūras, sekretariāti un neskaitāmie padomnieki, situācija neuzlabosies."
Testamenta gadījumā, ja aizgājējs pirms nāves savu īpašumu novēlējis kādai personai, organizācijai vai konkrētam mantas saņēmējam, tik un tā aizgājēja neatraidāmajiem mantiniekiem – bērniem, laulātajam, atsevišķos gadījumos vecākiem, brāļiem un māsām – ir tiesības saņemt savu mantojuma daļu. Šādā gadījumā neatraidāmajiem mantiniekiem pienākas ne mazāk kā puse no mantojuma likumiskās daļas. Piemēram, ja aizgājējam ir palikuši trīs bērni – vienīgie neatraidāmie mantinieki, bet savu mantu viņš ir novēlējis draudzei, tad katram no bērniem pienākas ne mazāk kā puse no mantojuma trešdaļas. Ja testaments nepastāvētu, tad viss mantojums likumīgā kārtā tiktu sadalīts trīs daļās. Savas tiesības mantinieki parasti arī izmanto.
Ja testaments tiek sagatavots pie notāra, tad tā apstiprināšanas brīdī nepieciešama divu liecinieku klātbūtne. Gadījumā, ja cilvēks testamentu raksta ar roku bez notāra klātbūtnes, liecinieki nav nepieciešami. Taču ir jāzina, ka testamentā noteikti iekļaujams formulējums „novēlu” (nevis „dāvinu”, kas neatbilst testamenta būtībai), un uzrādāms mantas saņēmēja vārds, uzvārds, dzimšanas dati un vēlams – arī dzīvesvieta. Gadījumā, ja tuviniekiem rodas šaubas, vai testamentu ir sastādījis pats aizgājējs, veicama rokrakstu un paraksta salīdzināšanas ekspertīze. Ja testaments sastādīts bez notāra klātbūtnes, turklāt tas nav rakstīts rokrakstā (t.s. hologrāfiskajā rakstā), tāpat ir obligāta divu liecinieku klātbūtne, kuru personas, pases dati un dzīves vieta norādīti konkrētajā dokumentā. Nereti mantojuma dalīšanas gadījumā paši tuvākie radinieki, brāļi un māsas kļūst par lielākajiem ienaidniekiem.
Izplatīts ir arī notāra sagatavots Uztura līgums akta formā. Minētajā dokumentā paredzēta īpašuma atsavināšana par labu personai, kura apņemas līdz mūža galam uzturēt īpašuma atsavinātāju. Uztura līgumā iekļaujami konkrēti pakalpojumi, kas uzturētājam sniedzami uzturamā mūža garumā.
Arī Dāvinājuma līguma gadījumā iesaku dāvinātājam līgumā iekļaut nosacījumu par īpašuma bezmaksas lietošanas tiesībām visā mūža garumā. Pretējā gadījumā cilvēks riskē ar to, ka jau īsā laika posmā var tikt izlikts no sava īpašuma. Tāpat svarīgi ir norādīt īpašuma atsavināšanas aizliegumu dāvinātāja dzīves laikā. Dāvinājuma līguma gadījumos esam saskārušies ar rūgtu pieredzi, kad tuvinieki dāvinātāju patiešām drīz vien pēc notikušā darījuma izliek no īpašuma, un tādā gadījumā, ja līgumā nav bijuši iekļauti iepriekšminētie nosacījumi, to vērst par labu vairs nav iespējams vai arī ilgstoši jātiesājas.
"Cilvēki ir noguruši, turklāt ne tik daudz no politikas, cik no nabadzības, kādā tie dzīvo. Pārticīgā un bagātā sabiedrības daļa negrib un nespēj iedomāties, kāda ir patiesā situācija valstī un kādā nabadzībā dzīvo lielākā tautas daļa."
Laulību līgumu vēlams noslēgt pirms laulības šķiršanas, kamēr pāra starpā valda saskaņa. Pretējā gadījumā taisnīgs mantas dalīšanas rezultāts tikpat kā nav iespējams. Ja starp laulātajiem nav noslēgta laulības līguma, tad laulības laikā visa iegūtā manta definējama kā kopmanta un dalāma uz pusēm. Diemžēl laulības līgumu noslēgšanu pārsvarā izvēlas uzņēmēji, lai uzņēmuma maksātnespējas vai bankrota gadījumā izvairītos no personīgās mantas atsavināšanas, laulības līgumā kā personīgās mantas īpašnieku norādot dzīvesbiedru. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka laulību līgumus aptuveni 70% gadījumos slēdz tieši minētā apsvēruma dēļ, un laulātā persona riskē ar to, ka dzīvesbiedrs šķiršanās gadījumā viņu var atstāt bez jebkādām tiesībām uz personīgo mantu. Arī šāda veida problēmas ir pieredzētas praksē.
Kopš šī gada marta vairāk par 50% samazinājies arī līzingu darījumu skaits. Tostarp automašīnu iegādes darījumi, izmantojot līzingu, kritušies aptuveni par divām trešdaļām.
Tā sauktajos „treknajos gados” sabiedrība bija daudz tolerantāka. Tobrīd ļoti daudz cilvēku varēja saņemt kredītus un vairumu darījumu noformēja atbilstoši juridiskajām prasībām. Šobrīd, slēdzot nopietna satura līgumus, absolūta prioritāte ir izmaksu samazināšana, kā rezultātā ir tik daudz nepārdomātu, pašrocīgi rakstītu un parakstītu dokumentu, kam nereti seko skarbs iznākums.
Iedziļinoties pasaules norisēs un ārvalstu speciālistu teiktajā, secinu, ka krīze Latvijā ilgs četrus līdz septiņus gadus. Ja arī būs vērojami nelieli uzlabojumi, tad ne ātrāk kā pēc diviem, trim gadiem. Viens no atslēgfaktoriem stāvokļa uzlabošanai ir katra sabiedrības locekļa godprātīgi un profesionāli veikts darbs un valstij nomaksātie nodokļi. Lai kaut kas mainītos, ir daudz un nopietni jāstrādā. Otrs – mūsu valstī diemžēl ir nelietīga attieksme pret nodokļu maksātājiem, jo valdība brīvi izšķērdē nodokļu maksātāju naudu. Kamēr pastāvēs daudzās valsts aģentūras, sekretariāti un neskaitāmie padomnieki, situācija neuzlabosies. Vai ministrs, kuram ir vairāki sekretāri un padomnieki, ir profesionāli izglītots? Acīmredzot viņš vienkārši ir nekompetents cilvēks. Turklāt par padomniekiem nestrādā bezpartijiski, jauni un izglītoti speciālisti. Ja šī problēma globālā mērogā netiks novērsta, nekas valsts ekonomiskajā situācijā neuzlabosies. Reālas pārmaiņas būtu iespējamas ar Saeimas atlaišanu. Cilvēki ir noguruši, turklāt ne tik daudz no politikas, cik no nabadzības, kādā tie dzīvo. Pārticīgā un bagātā sabiedrības daļa negrib un nespēj iedomāties, kāda ir patiesā situācija valstī un kādā nabadzībā dzīvo lielākā tautas daļa.
Mēs, latvieši, esam pārmēru miermīlīga tauta, lai saviem spēkiem mainītu bezjēdzīgo situāciju. Tautai būtu jāapvienojas interešu grupās un jāaizstāv savas tiesības. Latvijā ir katastrofāla attieksme pret bērniem, kas arī lielā mērā izriet no valstī īstenotās politikas. Cik daudz ir to ģimeņu, kuras dodas peļņā uz ārzemēm, atstājot savus nepilngadīgos bērnus! Ir tautas, kas gatavas cīnīties par savām tiesībām. Kad mēs to darīsim?
