SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
28. martā, 2011
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Drošība
18
18

Testaments – nelaimes piesaukšana vai īpašuma lietu sakārtošana?

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Pašlaik tikai 7% iedzīvotāju ir sastādījuši testamentu. Māņticības vai nezināšanas dēļ?

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Kā liecina nesen veiktā aptauja „Kāpēc un cik liela daļa Latvijas iedzīvotāju riskē, esot nevērīgi juridiskās lietās?”, ko saistībā ar gadskārtējām Notāru dienām sabiedriskās domas pētījumu centram SKDS bija pasūtījusi Latvijas Zvērinātu notāru padome, mantojuma lietas ir sakārtojuši un testamentu uzrakstījuši tikai 7% Latvijas iedzīvotāju. Var saprast, ka mūsu valstī tā nav iesakņojusies tradīcija: sociālisma laikā pusgadsimta garumā lielākajai daļai cilvēku faktiski nekas nepiederēja. Vismaz nekas tāds, ko būtu vērts ar īpašu dokumentu novēlēt mantiniekiem.

Taču pēdējos divdesmit gados situācija ir mainījusies - cilvēki ir atguvuši īpašumā vai iegādājušies namus, zemi, viņiem nereti pieder arī vērtīgas mantas. Neraugoties uz to, īpašuma lietu sakārtošana testamentu veidā virzās uz priekšu ļoti lēni – 2010. gadā testamentu sastādījuši tikai par 5 procentiem vairāk cilvēku nekā pirms pāris gadiem. Varbūt tās ir bailes palūkoties pāri savas dzīves garuma slieksnim – ja es to izdarīšu, tad katrā ziņā kaut kas nelāgs arī notiks? Bet varbūt vienkārši vainojama neizpratne un nezināšana par to, kādēļ šāds dokuments vispār ir vajadzīgs.

Paredzēt kārtību, kā mantojums pāriet mantiniekiem

"Patiešām ļoti maza iedzīvotāju daļa ir sastādījuši vai atstājuši mantiniekiem testamentus," piekrīt Rīgas apgabaltiesas zvērināta notāre un Latvijas Zvērinātu notāru padomes (LZNP) priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Sandra Jakušenoka.

Viņa skaidro, ka testamenta sastādīšana ir nevis nāves un nelaimes piesaukšana, bet gan drīzāk izprotama kā garants pārliecībai, ka īpašuma attiecības patiešām ir sakārtotas. "Testaments vēl ir svešāda lieta, par ko mūsu sabiedrība nav ieradusi domāt. Tā zināmā mērā varētu būt kā māņticība – ja es to nedaru, tad nepiesaukšu nelaimi vai slimību. Lai gan mums ir klienti, kuri pirms katra tālāka brauciena taisa testamentu un atstāj to glabāšanā ar domu, ka nu lietas ir sakārtotas, droši var doties ceļā. Kad viss ir veiksmīgi beidzies, viņi testamentu anulē, bet dažkārt arī atstāj uz ilgāku laiku. Šeit tad acīmredzot jārunā par to, kāds testaments ir visdrošākais un mazāk apstrīdams."

"Testamentārā mantošana ir attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams, paredz kārtību, kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem."

Saskaņā ar Civillikumu (CL) testamentārā mantošana ir attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams, paredz kārtību, kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem; šo sadalījuma aktu sauc par testamentu. CL pieļauj šādas testamenta formas:

  • publisks testaments;;
  • privāts testaments un tā paveids - privileģēts testaments.

Tiesības sastādīt testamentu ir katrai rīcības spējīgai personai. Katrs vēlāk sastādītais testaments atceļ iepriekšējo.

Visdrošākais – pie notāra tapušais testaments

Saskaņā ar CL 433. pantu publiskos testamentus taisa pie notāra, pašvaldības bāriņtiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs. Publiskie testamenti iedalāmi divos veidos.

Pirmais no tiem - testators personiski izsaka savu pēdējo gribu pie zvērināta notāra, pašvaldības bāriņtiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs, piedaloties diviem lieciniekiem.

Otrais veids - testators rakstisku privātu testamentu var nodot glabāšanā notāram, pašvaldības bāriņtiesai vai Latvijas konsulam ārzemēs, un šis dokuments tādējādi iegūst publiska testamenta spēku.

"Ir vairāki argumenti par labu publiskajam testamentam: tas vienmēr būs atrodams, to ir grūtāk apstrīdēt un šā dokumenta saturs ir saskaņots ar testatoru - viņa griba būs formulēta saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem likumiem, un tātad tā būs īstenojama, kā arī nav nepieciešamības meklēt lieciniekus pēc testatora nāves, kas nereti var radīt ļoti lielas problēmas," pirmo publiskā testamenta veidu raksturo S. Jakušenoka.

"Klasiskā variantā publisko testamentu taisa notārs. Pie manis nāk testators, mēs izrunājam visus testamenta noteikumus, apspriežam, kam ko novēlēt, kādās daļās, kādi, piemēram, varētu būt aizliegumi. Līdz ar to visā pilnībā tiek noskaidrota testatora griba. Bet tālāk jau ir mantinieku godaprāta jautājums - vai viņi to pieņems un ievēros. Vēl pastāv arī iespēja atteikties no mantošanas, jo mūsdienās īpašumi nereti ir apgrūtināti ar parādsaistībām un mantiniekiem tās pārņemt nav izdevīgi.

"Testaments vēl ir svešāda lieta, par ko mūsu sabiedrība nav ieradusi domāt."

Kad ar testatoru viss ir izrunāts, laiks aicināt lieciniekus. Viņiem nav jābūt klāt pie testamenta taisīšanas, nav jāzina tā saturs, viņi nāk tikai tajā brīdī, kad testators parakstās un apstiprina, ka tā ir viņa pēdējā griba un viņš visam piekrīt. Liecinieki apliecina testatora parakstu."

Publiska testamenta taisīšanu testators nevar uzticēt trešajai personai, jo, kā noteikts Civillikuma 434. pantā, testators testamentu taisa personīgi. Testamenta taisīšana pie notāra notiek, ierakstot to notariālo aktu grāmatā, bet pašvaldības bāriņtiesā - īpašā testamentu grāmatā. Par publiskā testamenta oriģinālu atzīstams testaments, kas ierakstīts notāra vai konsula aktu grāmatā, bet pašvaldībā - šim nolūkam paredzētā testamentu grāmatā. Pašu testamenta taisīšanas procedūru sīki apraksta Notariāta likums.

Publiskā testamenta spēks ir vislielākais. Kā teikts CL, par publiska testamenta īstumu nevar izteikt šaubas; pret to var celt tikai viltojuma strīdu. Tātad publiskais testaments, ja vien tas nav viltots, nav apstrīdams.

Notāram uzticētā aploksne

"Otrs publiskā testamenta veids ir tāds, ka testators jau mājās ir uzrakstījis testamentu, ielicis aploksnē, to aizlīmējis un nāk pie notāra ar diviem lieciniekiem nodot testamentu glabāšanā. Te ir pretruna starp Civillikumu un Notariāta likumu. Pirmais no tiem šajā procedūrā neparedz lieciniekus, savukārt otrais to prasa. Tā kā notāriem šis speciālais Notariāta likums ir jāievēro, tad prasām, lai liecinieki būtu.

Bet neviens patiešām nezina, kas testamentā ir rakstīts. To atver tikai pēc testatora nāves, kad aicina uz testamenta nolasīšanu mantiniekus; tikai tad kļūst zināms, ko viņš tiem novēlējis. Ja testatoram nav īpašas vēlmes, lai neviens neko nezinātu līdz pat viņa nāves dienai, tad mans ieteikums gan būtu testamentu tomēr taisīt ar notāra palīdzību. Jo reizēm atklājas, ka šādā testamentā ir iekļauti tādi noteikumi, kuri nav izpildāmi: atsevišķi novēlēta zeme, atsevišķi - ēkas, kas ir vienots īpašums, un arī mantojuma sadalījums reizēm ir tāds, ka to nav iespējams īstenot. Tas atklājas tikai tad, kad atveram aploksni," praksē sakņotos atzinumos dalās notāre.

Šajā gadījumā nav nozīmes, vai testamentu rakstījis pats testators vai cita persona, kā arī vai tas rakstīts ar roku vai ar tehniskajiem līdzekļiem.

"Ja testamentu taisa ar notāra palīdzību, tad, kā jau minēju, tiek izskatītas visas iespējas un pieņemts juridiski pareizākais lēmums. Ja ir dzimtas īpašums, tad saprotams, ka īpašniekam gribas to saglabāt paaudžu paaudzēm. Bet aizliegumus nevar uzlikt bezgalīgi. Var, pieņemsim, sievai novēlēt mantu kā pirmmantiniekam ar prasījumu, ka tā ir jāsaglabā bērnam kā pēcmantiniekam un to nedrīkst pārdot. Vai šāds pienākums reizēm nekļūst apgrūtinošs? Ja pirmmantiniekam nav iespēju samaksāt nodokļus, kaut kādu apstākļu dēļ nav naudas, par ko īpašumu uzturēt? Varbūt tomēr prātīgāk būtu šādu apgrūtinājumu testamentā neiekļaut, bet paļauties uz sava mantinieka saprātu un ļaut viņam rīcības brīvību? Ne visai bieži, bet gadās, ka tad, ja īpašumu novēl nepilngadīgai personai, tiek uzlikts aizliegums līdz 25 vai 27 gadu vecumam mantu pārdot. Tas varbūt arī ir gudri - lai mantinieks sasniedz tādu vecumu, kad saprot, ko īstenībā nozīmē manta un nauda.

Bet kopumā ar šiem privāti rakstītiem testamentiem ir tā, ka reizēm nav saprotams, ko nomirušais gribējis pateikt. Viņam pašam doma bijusi skaidra, bet ir tik neveikli izteikta, ka pārējie to nevar saprast un testamentu īstenot."

Kā publiskos testamentus glabā, un cik tas maksā

Publiskā testamenta sastādīšana maksā 52 latus, un tas paliek pie notāra glabāšanā. "Diezgan bieži šo maksājumu nokārto mantinieki, kuri zina par šo testamentu. Bet pie testamenta taisīšanas mantinieki piedalās ļoti reti, kaut arī tas ir iespējams, ja testators pats to vēlas," stāsta notāre. "Šo testamentu notārs glabā seifā savā birojā vai arī šim nolūkam īrē seifu bankā. Ja notārs, piemēram, dodas pensijā, tad šos glabājamos testamentus viņš ar aktu nodod savam pēctecim. Šādā veidā taisīto testamentu, ja par to neviens nav interesējies, pēc desmit gadiem nodod Valsts arhīvā, kur to reģistrē Testamentu reģistrā. Ja nāves fakts notiek pēc divdesmit gadiem, tad mantinieki jau dodas nevis pie notāra, bet uz arhīvu.

Bet testaments slēgtajā aploksnē paliek mūžīgā glabāšanā pie notāra, un tā nodošana glabāšanā maksā 61 latu. Arī tad, ja notāri mainās, tas nevar pazust, jo ir īpaša grāmata, kur visi glabājumi tiek reģistrēti. Kad tiek nodotas notāra lietas, tad nākamajam notāram grāmatas tiek nodotas pēc saraksta, viss sīki tiek pārbaudīts un reģistrēts."

Bet ko darīt, ja tajā adresē, kur vai nu sastādīts, vai nodots glabāšanā testaments, vairs nav pat notāra biroja? S. Jakušenoka mierina – arī tad nav jābažījas, jo ziņas par notāru pēctecību atrodamas gan Notāru padomē, gan Tieslietu ministrijā.

"Tad, kad būs ieviests Testamentu reģistrs un testaments būs pie notāra taisīts, tad šāda problēma vairs nepastāvēs. Par publisko testamentu vienmēr zinās, pie kura notāra tas ir tapis. Kamēr vēl šāda reģistra nav, tikmēr ir ieteikums pašiem to darīt zināmu mantiniekiem. Saturs mantiniekiem nav jāzina, bet tas gan jāpasaka, pie kura notāra testaments atrodas un ka vispār ir pie notāra taisīts testaments."

Testaments naktsgaldiņa atvilktnē

CL uzsvērts, ka testēšanas brīvība ir viena no svarīgākajām individuālajām (personas) tiesībām un tieši privāta testamenta forma atvieglina šo tiesību ievērošanu: privāta testamenta taisīšana nav saistīta ar izdevumiem, un šis dokuments ne tikai ir viegli sastādāms, bet arī viegli atsaucams.

Lai privātais testaments būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to taisījis pats mantojuma atstājējs. Tātad privātā testamenta drošība tomēr nav tik liela kā publiskajam testamentam. Tādēļ privātajam testamentam pirmām kārtām ir noteikta prasība (izņemot īpašus gadījumus, par kuriem turpmāk), ka tam jābūt rakstiskam. Privātie testamenti iedalāmi:

  • testamentos, kuri taisīti divu šim nolūkam pieaicinātu liecinieku klātbūtnē. Divi liecinieki ir minimālais liecinieku skaits (CL 446. p.). Testamentu rakstīt testatoram pašrocīgi nav obligāti, to var darīt trešā persona, kas pēc tam drīkst parakstīties arī kā liecinieks. Likums neprasa, lai lieciniekus iepazīstinātu ar testamenta saturu, bet viņiem obligāti jāparakstās zem testamenta (CL 452. p.)

Bez paraksta testamentam nav likumīga spēka. Vēlams norādīt zem testamenta tā sastādīšanas laiku un vietu, lai izvairītos no domstarpībām gadījumā, ja ir vairāki viena testatora sastādīti testamenti;

  • pašrocīgos testamentos, kuri ir spēkā arī bez lieciniekiem (CL 451. p.).

Šī testamenta priekšrocība ir tā, ka to patiešām var sastādīt pilnīgi slepeni. Bet ir viena ļoti svarīga prasība - pašrocīgam testamentam jābūt rakstītam ar paša testatora roku no sākuma līdz beigām, jo testamenta izpildītājam ir jābūt pārliecinātam par testamenta sastādītāja personību.

Šos testamentus, kuri var atrasties, piemēram, naktsgaldiņa atvilktnē, S. Jakušenoka vērtē gana atturīgi: "Ja ir pārliecība, ka mājokli neskars ne uguns, ne ūdens nelaimes, ja ir pārliecība par savu mantinieku godīgumu, tad var darīt arī tā. Bet esmu sastapusies ar reālām situācijām, ka pie notāra atnāk mantinieki un saka – mēs zinām, ka bija testaments, bet nevaram to atrast. Dokuments ir pazudis. Ne vienmēr tā ir ļaunprātība no citu mantinieku puses. Ja testaments uzrakstīts uz baltas papīra lapas, vēl četrkārtīgi pārlocīts un iejaukts starp citiem papīriem, neuzmanības dēļ to var izmest laukā."

Testamentā kļūdu nedrīkst būt

"Pie šī privātā testamenta atšķirīga ir mantošanas lieta," norāda notāre. "Pirmais, kam notārs pievērš ļoti lielu uzmanību, ir visas Civillikumā minētās pazīmes – vai dokuments ir pašrocīgi rakstīts, vai ir liecinieki, vai nav svītrojumu, labojumu, miglainu izteikumu utt. Tādēļ, ja testatoram ir padomā kādi labojumi savā privātajā testamentā, uzreiz varu ieteikt - tad labāk testamentu rakstīt no jauna.

Reizēm gadās, ka ir ieviesušās kļūdas personas kodā. Ir bijis, ka vectētiņš raksta testamentu par labu mazmeitai, bet viņai ir gana īpatnējs vārds, un viņš dokumentā ieraksta ikdienā lietotu mīļvārdiņu. Šādas un līdzīgas kļūdas uzreiz izraisa papildu jautājumus un pat šaubas par testamenta sastādītāja prāta spējām un var dot arī iemeslu šā testamenta apstrīdēšanai.

Pie privātā testamenta nolasīšanas notārs obligāti aicina lieciniekus, kuri ir testamentā norādīti. Ja tie nav sastopami, izbraukuši uz ārvalstīm vai arī jau miruši (testatori bieži vien par lieciniekiem aicina sava vecuma cilvēkus), tad notārs šo testamentu nevar atzīt par stājušos spēkā. Tad jāvēršas tiesā, kas var pierādīt testamenta īstumu ar citiem līdzekļiem. Tiesai ir tiesības papildus noklaušināt vēl citus, testamentā neminētus lieciniekus, kā arī izmantot vēstules un citas liecības."

"Ja testamentu taisa ar notāra palīdzību, tiek izskatītas visas iespējas un pieņemts juridiski pareizākais lēmums."

Ir vēl viens privātā testamenta veids - priviliģētie testamenti (CL 460.-462. p.) Tie ir divu veidu:

  • mutiskais testaments vismaz divu liecinieku klātbūtnē, kurš pieļaujams tikai ārkārtēju apstākļu gadījumā, un tā varētu būt, piemēram, pēkšņa saslimšana, avārija u.tml. Kad ārkārtas apstākļi ir beigušies un cilvēkam ir iespēja sastādīt publisku vai rakstisku privāto testamentu, mutiskais testaments triju mēnešu laikā zaudē spēku;
  • rakstiskais priviliģētais testaments bez liecinieku klātbūtnes, kurš no pašrocīgā testamenta atšķiras ar to, ka likums neprasa, lai to būtu rakstījis testators pašrocīgi, bet gan tikai pašrocīgi parakstījis (CL 462. p.).

Arī uz šiem testamentiem attiecas nosacījums, ka nav bijis iespējams pieaicināt lieciniekus, lai gan nav prasīta ārkārtēju apstākļu klātbūtne, kā iepriekšējā gadījumā. Likuma prasība, ka testamentam jāizsaka testatora griba, saglabājas. Rakstisku priviliģēto testamentu bez liecinieku klātbūtnes persona var taisīt tādos apstākļos, kuros tai nav bijis iespējams pieaicināt lieciniekus; karadienestā esoša persona kara laikā; vecāki par labu bērniem; laulātais par labu otram laulātajam.

S. Jakušenoka šo testamenta veidu komentē tā: "Ja tā ir testatora vēlēšanās un ar viņu var sazināties, var saprast viņa izteikto gribu (atsevišķos gadījumos var pieaicināt arī ārstu, lai viņš novērtē situāciju, ja testaments top slimnīcā) un rodas pārliecība, ka tā ir patiesa, bet testators nav spējīgs parakstīties, tad liecinieku klātbūtnē parakstās trešā persona; pārējie apliecina šo gribu, un testaments var tapt. Bet, ja šo testamentu vēlas mantinieki un testators pats jau būtībā mīt citā pasaulē, tad testaments nesanāks.

Protams, testamentu var uzrakstīt bez notāra klātbūtnes. Tad viņam šie testamenta taisīšanas apstākļi nav zināmi, un, ja dokuments pēc formas ir izveidots pareizi, ievērotas likuma prasības, notāram nav pamata atteikties atzīt šo testamentu par spēkā stājušos. To var apšaubīt tikai kāds cits no mantiniekiem."

Turpmāk vēl.

Labs saturs
18
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU