Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sandra Jakušenoka: „Ja mantinieki ir saprātīgi cilvēki, viņiem vairs nebūs jālauza galva, kas kuram pienākas, jo vecāki jau par to ir padomājuši.”
FOTO: www.sxc.hu
Testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu. Testamenta vienpusīgumu nosaka tas, ka, ieceļot juridisku vai fizisku personu par mantinieku, nav nepieciešama tā piekrišana. Un pilnīgi noteikti dzīvē ir ļoti daudz gadījumu, kad tālāko lietu kārtību nosaka tieši testaments.
Neatraidāmie mantinieki un mantojuma sadale
Rīgas apgabaltiesas zvērināta notāre un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Sandra Jakušenoka saka: "Vienmēr ir neatraidāmie mantinieki, viņu daļas, vienmēr pastāv iespēja testamentu apstrīdēt, bet, ja testaments ir stājies spēkā, to visi tomēr ņem vērā. Tas ir dokuments īpašuma tiesību reģistrācijai, un arī mantiniekiem vieglāk savā starpā vienoties."
Ja, piemēram, cilvēkam ir ģimene, bet viņš savu mantu negrib nevienam atstāt, testamentā visu novēl, teiksim, kaimiņam vai draugiem? Vai viņi visu šo mantu arī saņems? Uzreiz jāteic – visu nesaņems, tomēr kaut kas viņiem pienāksies.
S. Jakušenoka: "Bērni (lejupeja), kas nāk taisnā līnijā uz leju asinsradniecības ziņā un laulātais ir tās divas personas, ko Civillikums nosauc par neatraidāmajiem mantiniekiem. Tās ir personas, kas var prasīt savu neatņemamo daļu. Neatņemamā daļa ir puse no likumiskās daļas.
Civillikums nosaka: šī neatņemamā daļa ir no mantojuma vērtības naudas izteiksmē. Ja kaimiņam ir novēlēta māja kopā ar zemi un testatoram ir palicis laulātais un bērns, tad var nākties, izprasot šīm divām personām vai neatraidāmajiem mantiniekiem savu neatņemamo daļu, izmaksāt naudas izteiksmē katram vienu ceturto daļu no šīs mājas. Bet māja reāli paliek kaimiņam. Ja testatoram, piemēram, ir septiņi bērni, katram pēc likuma, ja nebūtu testamenta, pienāktos viena septītā daļa, bet, tā kā ir taisīts testaments par labu citai personai, tad katrs bērns ir tiesīgs pieprasīt 1/14 daļu. Jo mantinieku daļu nosaka pēc mantinieku skaita testatora nāves brīdī, izdala uz pusēm un tad izmaksā. Civillikums gan paredz, ka testators var atstumt savus mantiniekus no mantošanas, bet ir ļoti konkrēti uzskaitīti gadījumi, kuros tas var notikt. Turklāt tas nav vienkārši.
"Testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu."
Visi bērni ir neatraidāmie mantinieki. Ja vienam novēl ģimenes māju, bet otram – dzīvokli, tad matemātiski jārēķina, cik vērts ir katrs no šiem īpašumiem. Ja manta ir vērtīga, tad diezgan bieži rodas strīdi – mantinieki apstrīd gan testatora pēdējo gribu, gan rīcībspēju, gan cenšas pierādīt, ka testaments ir viltots."
Vienlaikus notāre piebilst, ka ne vienmēr ir strīdi un tiesu darbi. Vienkārši dzīvē ir tā, ka nepatīkamie fakti allaž izpeld virspusē un ir vairāk pamanāmi. "Ja vienam bērnam novēlēta māja, otram dzīvoklis – tad tā jau ir tēva vai mātes griba, vecāks jau ir izvērtējis, kas kuram no bērniem ir piemērotāks, un, ja šīs lietas ir līdzvērtīgas, tad iet tiesāties būtībā nav jēgas, jo neko viņi neiztiesās. Vienkārši, ja mantinieki ir saprātīgi cilvēki, viņiem vairs nebūs jālauza galva, kas kuram pienākas, jo vecāki jau par to ir padomājuši."
Nevis dēlam, bet mazbērnam
Dzīvē veidojas dažādas situācijas. Piemēram, sirmgalvja dēls ir atkarīgs no alkohola vai azartspēlēm, un testators savu īpašumu viņam negrib novēlēt, jo zina, ka visa manta tiks aizlaista vējā. Bet mazdēls ir labs, un vectēvs savu īpašumu ar testamentu vēlas atdot viņam. Kas tad notiek?
S. Jakušenoka: "Tad testamentā ir konkrēti jānorāda, tieši kādas mantas un kādus īpašumus viņš novēl dēlam un mazdēlam. Ja viņš vienkārši novēlēs mazdēlam visu savu mantu, tad dēls pēc tēva nāves nāks un prasīs: jā, mirušajam palika automašīna, dzīvoklis, naudas noguldījumi, vasarnīca un dabūs savu daļu pilnīgi visu. Ja viņam tiks novēlēta tikai kāda konkrēta manta, uz testamenta pamata viņš to arī dabūs, un neko citu. Tad nelaiķa dēlam kā neatraidāmajam mantiniekam nāksies iet pie sava dēla un prasīt atmaksāt viņam pienākošos pusi no mantas naudas izteiksmē. Bet ir taču starpība - vai saņemt mantojumā vienu veselu īpašumu un pienākumu pakāpeniski izmaksāt naudā kādam kaut ko, vai nedabūt neko.
Pirmajā brīdī tas var šķist briesmīgi, bet, ja rēķina no skatupunkta par īpašumu kā vienu veselu, tad tomēr ir labāk, ja cilvēkam paliek namiņš vai dzīvoklis kā vesels īpašums, un ir pienākums maksāt neatraidāmā mantinieka daļu. Iespējams šim mazbērna tēvam tieši ir labāk, ja viņš ik mēnesi saņems noteiktu summu, nevis vienā rāvienā pārdos savu īpašuma daļu un naudu veselībai kaitīgā veidā uzreiz iztērēs. Var vienoties pat tā, ka dēls viņa vietā nokārto komunālos maksājumus, nodrošina ar ēdienu vai atrod citu veidu, kā nomaksāt savu daļu. Turklāt ar iegūto īpašumu varbūt var arī kaut ko nopelnīt – iznomājot, apstrādājot zemi un kaut ko izaudzējot pārdošanai vai tamlīdzīgi. Tad arī mantojuma daļu būs vieglāk atmaksāt. Nekustamais īpašums patiešām var nest peļņu."
Labāk novēlēt nekā dāvināt
"Ja cilvēkam nav radinieku, tad testaments ir iesakāms pilnīgi noteikti, lai manta neaizietu tiem cilvēkiem, kuriem tā, pēc testatora domām, varbūt nemaz nepienāktos vai kuriem noteikti negribētu atstāt mantojumu. Veciem ļaudīm jo sevišķi mēdz būt paziņas, kaimiņi, kuri viņiem darījuši labu un kuriem tie gribētu novēlēt savu mantu.
Šeit tūdaļ ir jāuzsver atšķirība starp testamentu un dāvinājumu. Ar testamentu mantu mantinieks iegūst pēc testatora nāves, bet ar dāvinājumu manta uzreiz nonāk tā cilvēka īpašumā, kam tā ir uzdāvināta. Te uzreiz ir redzamas sekas: testaments testatoram ir izdevīgāks," norāda S. Jakušenoka. "Jo šodien viņš ar iecerēto mantinieku var mīļi sadzīvot, šis cilvēks nāk ciemos, palīdz mājas darbos, un viss šķiet labākajā kārtībā. Bet paiet laiks, rodas strīds, un sirmgalvis taisa citu testamentu. Tad var būt kā senos romānos, kad pēc viņa nāves ver vaļā testamentu citu pēc cita, un sākas skaidrošana – kurš testaments īsti ir spēkā.
"Mantinieku daļu nosaka pēc mantinieku skaita testatora nāves brīdī, izdala uz pusēm un tad izmaksā."
Uzreiz jāvieš skaidrība – spēkā ir pēdējais testaments. Tiesa, ja tas netiek apstrīdēts. Katrā ziņā testaments testatoram ir izdevīgs no tā viedokļa, ka viņam ir pilnīga rīcības brīvība. Ja ir dāvinājums, šāda rīcība vairs notikt nevar. Ja dāvinājumu saņēmušais cilvēks no laba kļūst par ļaunu, tad faktiski neko vairs nevar mainīt. Šādi diemžēl savā attieksmē mainās arī bērni un mazbērni. Arī savā praksē sastopamies, ka pēc laika dāvinājuma līgums dāvinātājam kļūst neizdevīgs – manta ir atdota, bet viņš vairs uzmanību un palīdzību nesaņem.
Bet dāvinājuma līgumu lauzt ir ļoti sarežģīti – ir jābūt ļoti spēcīgiem pierādījumiem pat līdz krimināli sodāmiem nodarījumiem, ko apliecina oficiāli dokumenti. Klientiem tādēļ iesakām: ja jums ir daudz mantas, lieko atdodiet, lai dzīves laikā par to vairs nav jādomā, bet uzdāvināt kādam savu vienīgo mitekli gan nebūs prātīgi. Labāk ir taisīt testamentu un to darīt zināmu nolūkotajam mantiniekam. Jo citādi var gadīties, ka testators uzraksta testamentu, bet par to neviens nezina. Paiet desmit gadu, un pēkšņi atklājas – mirušajam ir bijis testaments..."
Cik bieži testamentu var mainīt
"Testamentu var grozīt pie jebkura notāra, un katrs nākamais testaments atceļ iepriekšējo," stāsta S. Jakušenoka. "Ja testaments taisīts pie kāda notāra pilsētā, bet cilvēks pārcēlies dzīvot uz laukiem, tad viņš var rakstveidā vērsties bāriņtiesā un iepriekšējo testamentu atcelt. Šī ziņa nonāks pie tā notāra, kas taisījis pirmo testamentu. Ja pie notāra ierodas mantinieks, tad viņš tiek informēts par iepriekšējā testamenta atcelšanu un cita testamenta esamību.
Mēdz vēl būt arī tā, ka testators par savu nodomu maiņu mantiniekus neinformē, kaut vai tā iemesla dēļ, lai nebojātu attiecības. Ja iespējamais mantinieks, cerēdams uz novēlējumu testamentā, dod kādu naudiņu, palīdz apdarīt mājas darbus, tad ļoti iespējams, ka saņemot ziņu - pēc testamenta mainīšanas viņam vairs nekas nav novēlēts –, viņš to vairs negribēs darīt. Var pat gadīties, ka pirmais testamentārais mantinieks mēģinās pierādīt, ka jaunais testaments nav spēkā vai cels kreditora prasību, pierādot, ka viņš, piemēram, ir maksājis par dzīvokli vai vēl kaut ko. Līdz ar to šķietami vienkāršas lietas var sarežģīties tā, ka cilvēki tiesājas gadiem ilgi. Bet kopumā tomēr testamentus nemēdz bieži mainīt: ja cilvēks kaut ko ir izlēmis, tad pie tā arī paliek, un testamentu maina saistībā ar kādiem ārkārtas apstākļiem - ieceltais mantinieks ir miris, emigrējis."
Ja laulātajiem nav bērnu
"Protams, problēmas lielākoties rodas tad, ja cilvēkiem ir vairākas laulības, bērni no dažādām sievietēm vai vīriešiem, un tad mantiskās pretenzijas var rasties, kaut arī ir testaments. Tomēr bērnu starpā mantojuma lietas ar lielākiem vai mazākiem strīdiem allaž tiks atrisinātas," teic S. Jakušenoka.
"Bet īpaši svarīgi ir taisīt testamentu tad, ja cilvēkam nav bērnu - lejupējo mantinieku. Piemēram, laulībā dzīvo vīrs un sieva. Vīrs aiziet viņsaulē (to minu, vadoties pēc statistikas), un paliek sieva, vīra brāļi un māsas. Ja nav testamenta, sievai mantojumā ir jādalās ar vīra brāļiem un māsām. Varbūt ar viņiem gadiem ilgi pat nav bijis kontaktu, bet viņi ir mantinieki līdz ar pārdzīvojušo laulāto.
"Ja cilvēkam nav radinieku, tad testaments ir iesakāms pilnīgi noteikti."
Tātad, ja nav lejupējo mantinieku un grib pasargāt savu otro pusi, savu laulāto no šādiem pārdzīvojumiem vai pat pārsteigumiem, tad noteikti ir jābūt testamentam. Pretējā gadījumā sievai vai vīram, kas ir palicis dzīvajos, var nākties dalīties ar mirušā laulātā brāļiem un māsām. Likums pasaka skaidri: ja nav lejupējo, tad sieva vai vīrs vienmēr manto pusi mantas un dzīvokļa iekārtu, bet atlikusī puse pienākas sāņus radiniekiem.
Testamentam pilnīgi obligāti ir jābūt tad, ja kopdzīves laikā nav noslēgta laulība. Jo nereģistrētu laulību Civillikums neatzīst. Faktiskā kopdzīve nedod nekādas tiesības saistībā ar mantojumu.
Kā atdāvināt vāzi vai gleznu
Bet var būt arī tā, ka testators kādam novēlējis pat ne mantojuma daļu, bet tikai atsevišķu mantojuma priekšmetu, piemēram, gleznu, vāzi, rotaslietu. Šo novēlējumu Civillikumā dēvē par legātu, bet to, kam tas novēlēts, par legatāru. Legatārs ir tikai labuma saņēmējs un juridiski atšķiras no mantinieka, jo neatbild par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņa stāvokli neskar mantojuma pieaugums vai samazinājums.
Novēlējums testamentā var sastāvēt tikai no legātiem, ja visi mantojumā ietilpstošie priekšmeti (lietas) piešķirti legatāriem, tos katru apzīmējot (nosaucot). Šādā gadījumā mantinieku nemaz nav.
Legātu var piešķirt testamentā vai nu tieši, vai uzlikt to izpildīt mantiniekam vai citam legatāram. Piešķirot legātu, nedrīkst aizskart neatraidāmo mantinieku tiesības. Ja nepietiek mantojuma, lai apmierinātu neatraidāmo mantinieku tiesības uz mantojuma neatņemamo daļu (tas darāms pirmām kārtām), tad neatņemamās daļas tiesības realizējamas arī no piešķirtajiem legātiem.
Šo dāvinājuma veidu S. Jakušenoka komentē tā: "Ja kāds ģimenes draugs pēc tēva vai mātes nāves nāks pie jums un teiks – man par piemiņu tika apsolīta šī glezna, jo tā man ļoti patīk, vai es to drīkstu paņemt? – jums, visticamāk, tas šķitīs dīvaini. Bet, ja testators testamentā ir novēlējis kādu gleznu vai vērtīgu vāzi savam senam draugam vai radiniekam, vai muzejam, tad arī vairumā gadījumu testatora pēdējā griba tomēr tiek ievērota."
