To, cik svarīgs šis vērtējums nu jau aizvadītajā olimpiskajā forumā Pekinā bija pašiem ķīniešiem, visu spēļu laikā varēja just ik uz soļa. Medaļu sadalījuma tabulas bija uzstādītas vai katrā lielveikalā, pie avīžu kioskiem, protams, arī televīzijā un laikrakstos. Izcīnītā 1. vieta šajā vērtējumā ķīniešiem, šķiet, bija nacionālās pašapziņas jautājums un mērķis, kas bija jāsasniedz par katru cenu.
Acīmredzami, ka valstu reitingā izcīnītā 3. vieta neapmierina arī sportisko panākumu ziņā vēsturiski izlutinātos krievus, ja jau pats Vladimirs Putins uzreiz pēc spēlēm ir runājis par lielāku panākumu nepieciešamību nākotnē, ko sekmēšot divas jaunas nopietnas programmas un ļaušot atgūt pozīcijas sporta veidos, kur konkurenti guvuši virsroku.
Arī mūsu atpūtnieku tik iecienītajā Ēģiptē par vienīgo viņu olimpiešu bronzas medaļu Pekinas spēlēs laikam vis nepriecājas. Prezidents Hosni Mubaraks pat pieprasījis paskaidrojumus par sportistu pieticīgajiem rezultātiem. Pēc 80 gadu vecā Mubaraka norādījuma izveidos izmeklēšanas komisiju, kam būs jāizvērtē atlētu vājo rezultātu cēloņi. Komisijai būs jānoskaidro vainīgie un jāsauc pie atbildības. Izmeklēšanas komisijas sastāvu noteiks Ēģiptes premjers. Uz olimpiskajām spēlēm Pekinā aizbrauca 177 cilvēku liela Ēģiptes delegācija, kurā par vienīgo medaļas ieguvēju kļuva 3. vietu guvušais džudists Hesams Mesbahs.
Labi tas vai slikti, bet sports ir kļuvis par lielās politikas sastāvdaļu. Un panākumi sportā jebkuram režīmam ir kļuvuši par lielisku veidu, lai pašapliecinātos. Valstis labākos prātus iesaista sporta attīstībā. Sen garām tie laiki, kad skriešanai bija nepieciešamas vien krosenes vai peldēšanai – tikai peldbikses. Piemēram, ASV viena augsta līmeņa peldētāja gada budžets ir apaļš miljons ASV dolāru, par ko Latvijā var sapņot pat sporta spēļu komandas. Tādēļ, lai vērtētu mūsu olimpiešu vietas, vispirms vajadzētu reāli apzināties Latvijas iespējas un vietu pasaules sportā.
Mūsu iespējas
Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis vēl pirms Pekinas spēlēm apliecināja, ka ar naudas lietām mūsu vadošajiem atlētiem viss ir kārtībā. Labākie Latvijas sportisti ir saņēmuši pietiekamu finansējumu pirms Pekinas, lai gan vienmēr varot vēlēties vairāk. Arī sarunās ar LOK amatpersonām vadošie sportisti sacījuši, ka šajā ziņā viss ir sakārtots. To Pekinā privātās sarunās apliecināja arī paši sportisti.
LOK 2008. gada budžetā Pekinas olimpisko spēļu programmai bija atvēlēti nepilni 900 000 latu. Savukārt Latvijas Olimpiskā vienība (LOV), kas pārrauga valsts labāko sportistu gatavošanos olimpiskajiem startiem, 2008. gada pirmajā pusgadā vasaras sporta veidu atlētiem ir iztērējusi nedaudz vairāk par 330 000 latu. Kopējais LOV budžets vasaras un ziemas sporta veidiem 2008. gadā ir 2,5 miljoni latu. Atlētu gatavošanos olimpiskajām spēlēm finansiāli atbalsta arī nacionālās sporta veidu federācijas, savukārt Latvijas sieviešu basketbola izlasei jūlija sākumā sagatavošanās posmam 200 tūkstošus latu piešķīra valdība no valsts budžeta.
Cik izmaksājusi komandas sagatavošana startam Pekinā, A. Vrubļevskis atturas vērtēt, norādot, ka to nav iespējams noteikt, jo aprēķiniem jāsniedzas daudz tālāk par olimpisko četru gadu ciklu."Lai vērtētu mūsu olimpiešu vietas, vispirms vajadzētu reāli apzināties Latvijas iespējas un vietu pasaules sportā."
“Nav iespējams pateikt, cik Latvijai izmaksāja sudraba medaļa Atēnu olimpiskajās spēlēs,” viņš skaidroja. Ja sportists treniņus sāk septiņu vai 10 gadu vecumā, tad skaitļos nebūs iespējams aprēķināt ne vecāku un skolas, ne valsts un pašvaldības ieguldījumu, kas atlētam palīdzējis nonākt virsotnē un startēt olimpiskajās spēlēs. Savukārt jau augstākajā līmenī katra nākamā sekundes simtdaļa, metrs vai centimetrs kļūst arvien dārgāks.
Kā piemēru Vrubļevskis nosauca 2004. gadā Atēnās sudrabu guvušo šķēpmetēju Vadimu Vasiļevski. Trenere Valentīna Eiduka viņu atradusi, pārliecinājusi trenēties un uzraudzījusi, kamēr Vasiļevskis jau kā augsta līmeņa sportists aizbrauca uz Atēnām. Visa šī procesa izvērtēšana naudas izteiksmē nav iespējama, klāstīja LOK prezidents. Starp citu, viņš arī uzteica Vasiļevski par lēmumu neatteikties no valsts karoga nešanas Atēnu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, lai gan iepriekš tā bija daudz aprunāta kā sportistam neveiksmi vēstošs pasākums.
Latvija komandu vērtējumā
Ar vienu zelta, vienu sudraba un vienu bronzas medaļu Latvija Pekinas olimpisko spēļu medaļu vērtējumā ieņēmusi 45. vietu no 87 valstīm, kuru sportisti Pekinas olimpiskajās spēlēs tika pie godalgām. Nešauboties ne mirkli, var apgalvot: tas ir labs rādītājs un ne tikai tāpēc, ka esam priekšā igauņiem un lietuviešiem. Nevajadzētu kautrēties, arī tas ir patīkams mūsu atlētu panākums un lieliska mēraukla, lai pateiktu, kādu atzīmi par startu olimpiādē pelnījuši mūsējie.
Ja valstu reitingu veidotu, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu attiecībā pret izcīnītajām medaļām, mēs būtu vēl augstāk. Salīdzinot ar iepriekšējām pēckara olimpiskajām spēlēm, jāsecina, ka šāds medaļu skaits, šķiet, šobrīd ir mūsu kapacitāte.
Latvijas dalība vasaras olimpiskajās spēlēs un tajās izcīnītās medaļas *
Olimpiādes gads |
Norises vieta |
Zelta medaļas |
Sudraba medaļas |
Bronzas medaļas |
Medaļu skaits, kopā |
1924. |
Parīze |
0 |
0 |
0 |
0 |
1928. |
Amsterdama |
0 |
0 |
0 |
0 |
1932. |
Losandželosa |
0 |
1 |
0 |
1 |
1936. |
Berlīne |
0 |
1 |
1 |
2 |
1992. |
Barselona |
0 |
2 |
1 |
3 |
1996. |
Atlanta |
0 |
1 |
0 |
1 |
2000. |
Sidneja |
1 |
1 |
1 |
3 |
2004. |
Atēnas |
0 |
4 |
0 |
4 |
2008. |
Pekina |
1 |
1 |
1 |
3 |
* Izmantoti aģentūras BNS materiāli
Kopš neatkarības atjaunošanas visaugstākajā 40. vietā starp 64 komandām medaļu vērtējumā Latvija bija 1992. gadā Barselonā, bet 2000. gadā Sidnejā dalītā 42. vietā no 80 medaļas guvušajām komandām. Atēnās 2004. gadā tika ieņemta 58. vieta, 1996. gadā Atlantā – dalīta 61. vieta. Pirms Otrā pasaules kara olimpiskajās spēlēs piedalījās daudz mazāk valstu, tāpēc ar tagadējām pozīcijām nevar salīdzināt Latvijas dalīto 22. vietu medaļu klasifikācijā 1932. gadā Losandželosā un 24. vietu 1936. gadā spēlēs Berlīnē.
Vasaras olimpiskajās spēlēs Latvija piedalās kopš 1924. gada (Parīzē), kad tur, tāpat kā 1928. gadā Amsterdamā, pie medaļām netika. Losandželosā 1932. gadā Jānis Daliņš ieguva Latvijai pirmo olimpisko medaļu – sudrabu soļošanā –, bet 2000. gadā Sidnejā vingrotājs Igors Vihrovs kļuva par pirmo neatkarīgās Latvijas olimpisko čempionu.
Likumsakarīgs zelts BMX. Ceram uz likumsakarībām arī nākotnē
BMX braucēja Māra Štromberga izcīnītā zelta medaļa ir otrā augstākā kaluma medaļa neatkarīgās Latvijas vēsturē pēc vingrotāja Igora Vihrova medaļas Sidnejā 2000. gadā.
Runājot trenera un braucēja Ivo Lakuča vārdiem, līdz šim puiši ir darījuši to, kas viņiem patīk, bieži par saviem un vecāku līdzekļiem. “Mēs dzīvojām dzīvi, kura mums patika, un tā izrādījās zelta dzīve. Mēs vienkārši izzinājām BMX un gribējām apsteigt konkurentus,” pēc Štromberga panākuma sacīja Lakučs. Šie vārdi ir labākais apliecinājums tam, ka zelts ir bijis likumsakarīgs līdzšinējā darba rezultāts, jo BMX Latvijā sāka attīstīties vien pirms 20 gadiem.
Gribētos, lai likumsakarīga būtu arī medaļa pēc četriem gadiem Londonā, taču sasniegt to būs ļoti grūti, jo ar pliku entuziasmu, kā tas bija līdz šim, visticamāk, nepietiks. Nākotnē medaļas iespējamībai ļoti nozīmīgs būs valsts atbalsts. Pirmo soli jaunas likumsakarības virzienā valdība spers visai drīz, šajos bada laikos lemjot par naudas prēmiju Štrombergam. Par olimpisko zeltu pienākas līdz 100 000 latu.
BMX līdz ar kļūšanu par olimpisko sporta veidu piedzīvojis un piedzīvos lielas izmaiņas. To atzīst arī paši sportisti. Ja līdz šim dažādu valstu sportisti ir dzīvojuši savā pasaulē, palīdzot cits citam ar idejām un risinājumiem, tad jaunie apstākļi un augstās likmes maina arī savstarpējās attiecības. BMX ieiet jaunā attīstības fāzē, un, ja vēlamies saglabāt līdzšinējo līmeni, svarīgi būs sekot katram niekam attīstībā. “Pamats mums ir. Ceru, ka Māra zelts būs labs stimuls nākotnei,” saka Lakučs."Nav iespējams noteikt, cik izmaksājusi Latvijas komandas sagatavošana startam Pekinā, jo aprēķiniem jāsniedzas daudz tālāk par olimpisko četru gadu ciklu. "
Pekinā starp labākajiem šajā sporta veidā nebija ne Ķīnas, ne Krievijas, ne Vācijas braucēji. Lieki teikt, ka iespēja tikt pie olimpiskās medaļas liks sarosīties šo valstu sporta dzīves veidotājiem un maciņu turētājiem. Līdz Pekinai viņi vienkārši nepaguva. To atzīst arī mūsu BMX braucēji. “Spēkā bija vecā atlase, un jauns pasaules līmeņa braucējs neveidojas trīs vai četros gados,” saka Lakučs. Viņš ir pārliecināts, ka ar mērķtiecīgu darbu un valsts atbalstu ir iespējami arī panākumi nākotnē. “Šajā sportā neizbēgami ienāks lielākas tehnoloģijas. Būs cits līmenis,” rezumēja Lakučs.
Kāds Krievijas kolēģis Pekinā gan vīpsnāja: ja jau BMX ir olimpiskais sporta veids, tad arī dambretei jābūt. Gribētos paklausīties šajā cilvēkā tajā brīdī, kad viņa valstij parādīsies kāds talantīgs braucējs, kurš būs spējīgs cīnīties par medaļām.
Sporta veidus dalīt nozīmīgajos un nenozīmīgajos nav lielas jēgas. Uz manu jautājumu, kurā sporta veidā Ķīnai ir vissvarīgāk uzvarēt olimpiādē, mūsu šoferis Pekinā atbildēja: “Protams, kā katrā valstī – galda tenisā un badmintonā!” Uz manu norādi, kur tad paliek basketbols ar Jao Minu priekšgalā, sekoja atbilde: “Tas jau tāds teātris. Tas nav īsts sports.” Tāds, lūk, sestās daļas planētas iedzīvotāju viedoklis.
Kovala sudrabs
Ja kāds pirms Pekinas spēlēm teiktu, ka Latvijai šķēpmešanā būs atkal sudrabs, neviens nešaubītos, ka to atkal izcīnīs Vadims Vasiļevskis. Šoreiz pārsteidza Ainārs Kovals. Pārsteidza Latviju, taču ne sevi. Vēl pēc kvalifikācijas sacensībām viņš žurnālistiem teica, ka treniņos met krietni tālāk un solīja finālā “noārdīties”. To arī izdarīja.
Taču arī šeit ir kāda likumsakarība – tā ir abu trenere Valentīna Eiduka. Lai gan šķēpmešanai Latvijā ir senas tradīcijas, šī likumsakarība parāda, cik liela nozīme sportistu panākumos ir labiem treneriem. Eidukas audzēkne, starp citu, ir arī Sinta Ozoliņa, kura Pekinā uzstādīja jaunu Latvijas rekordu šķēpmešanā un finālā ierindojās 11. vietā. Šobrīd ir ļoti grūti atbildēt, vai būtu Vasiļevska (Atēnās) un Kovala olimpiskie sudrabi arī gadījumā, ja viņiem būtu cits treneris, taču rezultāts ir.
Tikai pavisam nedaudz pietrūka, lai finālā šķēpu mestu visi trīs Latvijas šķēpmetēji. Ērikam Ragam šoreiz nepaveicās.
Taču, runājot par šķēpmetējiem, gribas atcerēties Ivo Lakuča teikto, kurš aicināja nevērtēt viņa un Artūra Matisona neveiksmes Pekinā, bet gan priecāties par Štromberga zeltu: ”Mēs esam kā komanda, šoreiz nepaveicās diviem, bet vienam paveicās!” Lai gan šķēpmetēju savstarpējās attiecības nav tādas kā BMX braucējiem, ar šādu mērauklu gribētos vērtēt arī viņu startu."Salīdzinot ar iepriekšējām pēckara olimpiskajām spēlēm, jāsecina, ka šogad iegūtais olimpisko medaļu skaits, šķiet, patlaban ir Latvijas sportistu kapacitāte."
Arī Kovala gadījumā valstij savs vārds sakāms. Par sudrabu pienākas līdz 50 000 latu prēmija.
Neveiksmes. Arī Ščerbatiha bronza
Runāt par sportiskām neveiksmēm, manuprāt, ir bezjēdzīgi. Jo cilvēks, kurš kļuvis par augstas klases sportistu, savā būtībā ir uzvarētājs. Ja tomēr minam tās, vispirms prātā nāk svarcēlāja Viktora Ščerbatiha bronzas medaļa – notikums, par kuru no pirmā acu uzmetiena vajadzētu priecāties. Pēc izcīnītās medaļas gan pats Viktors, gan viņa treneris Eduards Andruškevičs tādi neizskatījās. Neveiksmīga apstākļu sakritība? Trenera vaina? Laikam jau pēdējais. To nenoliedz arī pats treneris. Treneris, kurš izaudzinājis pasaules klases sportistu un uz Londonas spēlēm sola astoņu cilvēku svarcēlāju komandu ar kapteini Ščerbatihu priekšgalā. Redzēju, kāds treneris izskatījās uzreiz pēc sacensību noslēguma, un būšu pēdējais, kurš kaut ar vienu zilbi šim cilvēkam pārmetīs notikušo.
Arī vērtējot sieviešu basketbola komandas iespēto, vispirms vajadzētu apslāpēt emocijas. Domāju, jau pati klātbūtne olimpiādē ir sasniegums. Atliek piekrist arī trenerim Aināram Zvirgzdiņam, kurš uzreiz pēc pēdējās zaudētās spēles Pekinā atzina: lai spēlētu šādā līmenī, pie tā ir jāpierod. Pekina ir labs pamats turpmākiem sasniegumiem. Meitenes redzējušas to līmeni, kādā viņām jāspēlē.
Neveiksmes ir neatņemama sporta sastāvdaļa. Sportā vienmēr būs uzvarētāji un zaudētāji. Vadoties pēc šādas filozofijas, vajadzētu vērtēt gan Ščerbatiha gadījumu, gan pieccīņnieces Jeļenas Rubļevskas atgadījumus ar pistoli un zirgu, gan džudistu teikto par dīvaino tiesāšanu Pekinas spēļu laikā, kā arī Vadima Vasiļevska saaukstēšanos tieši pirms olimpiskā starta.
Pārskatot mūsu valsts lielākos neveiksminiekus Pekinā, redzam, ka viņi visi ir Latvijas olimpiskie medaļnieki iepriekšējās spēlēs. Tāpēc nevajadzētu tērēt enerģiju pārmetumos un viņu neveiksmju analizēšanā. To viņi paši izdarīs vislabāk.
Londona bažīga par Pekinas augsto latiņu
Pekinā viss bija visaugstākajā līmenī. Līdz minūtei precīzs olimpiskais transports, ar kuru ikdienā pārvietojās tūkstošiem žurnālistu, neuzkrītošās drošības pārbaudes, visaugstākajā līmenī atrisinātie sadzīves jautājumi, par kuriem sajūsmu neslēpa arī Latvijas olimpieši. Ķīnai vajadzēja 16 olimpisko spēļu dienu laikā pierādīt, ka tā var sarīkot spēles visaugstākajā līmenī. Tai vajadzēja pārsteigt pasauli. Domāju, tas izdevās. Šoreiz negribētos runāt, par kādu cenu, taču spēles tika sarīkotas iespaidīgi.
Tas pats attiecināms uz spēļu apmeklētību. Tie sporta pasākumi, kurus nācās apmeklēt pašam, notika pie pilnām tribīnēm. Vai tā būtu airēšana apmēram 40 kilometru no Pekinas centra, vai vieglatlētikas priekšsacīkstes svētdienas rītā pusdeviņos. Protams, jautājums par to, kā ķīnieši to panākuši, ir neatbildēts. Runāja, ka biļetes dalītas darba kolektīvos un apmeklējums bijis brīvprātīgi piespiedu kārtā, taču šobrīd, kad spēles ir noslēgušās, šis ir otršķirīgs jautājums.
Nākamās olimpiskās spēles pēc četriem gadiem notiks Londonā, un pašiem britiem ir šaubas, vai Pekinas uzstādītā latiņa organizētībā, drošībā un precizitātē maz ir “paņemams” augstums. Kāds britu kolēģis neslēpa, ka Londonas spēļu rīkotājiem nākas sadurties ar tādām problēmām, ar kurām Pekinas rīkotāji nesaskārās. Piemēram, olimpisko objektu celtniecība. Ja Pekinā jebkuru olimpisko objektu bija iespējams uzbūvēt jebkurā vietā, kur tas vien bija nepieciešams, tad Londonā jau šajā sakarā rodoties problēmas. Tik attīstītā demokrātijā jebkurai celtnei nepieciešamas, piemēram, ilgstošas sabiedriskās apspriešanas... Tā teikt, tās demokrātijas ēnas puses, smēja sirmais kolēģis.
Tas pats attiecoties uz olimpisko transportu un transporta kustību vispār spēļu laikā pilsētā. Ja Pekinā spēļu laikā transporta plūsma pilsētas centrā tika gluži vienkārši apstādināta, tad Londonā tas diez vai būšot iespējams. Arī drošības jautājumi jau šobrīd nodarbina Londonas spēļu rīkotāju prātus."Nevajadzētu tērēt enerģiju pārmetumos un sportistu neveiksmju analizēšanā. To viņi paši izdarīs vislabāk. "
Kamēr Londona, piepūtusi vaigus, briest, jau pilnā sparā rit cīņa par 2016. gada spēļu rīkošanu. Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) padomes sēdē jūnijā samazināja 2016. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanas pretendentu skaitu no septiņām pilsētām līdz četrām. Uz spēļu rīkošanu oficiāli pretendēs ASV pilsēta Čikāga, Riodežaneiro no Brazīlijas, Japānas galvaspilsēta Tokija un Spānijas galvaspilsēta Madride. Savukārt no pretendentu skaita tika svītrota Baku (Azerbaidžāna), Doha (Katāra) un Prāga (Čehija).
Čikāgas, Riodežaneiro, Tokijas un Madrides pilsētu pārstāvji 2008. gada olimpiskajās spēlēs Pekinā piedalījās tā dēvētajā izpētes programmā, skatoties un mācoties, kā spēļu organizēšanā veicas Ķīnai.
Mājvieta 2016. gada olimpiskajām spēlēm tiks noteikta 2009. gada 2. oktobrī Kopenhāgenā. Par favorīti šajā cīņā tiek uzskatīta Madride, taču aizkulišu cīņas par spēļu rīkošanu ir asas.
Savukārt 2010. gada ziemas spēles norisināsies Vankūverā, Kanādā, bet 2014 gada ziemas spēles – Sočos, Krievijā.
