Par reklāmām runājot – uzņēmēji vienmēr cenšas parādīt to labāko, kas saistās ar viņu produktu, bet pēdējā laikā visā pasaulē arvien vairāk tiek kontrolēta reklāmas izmantošana un arī dažādu vides apsvērumu izmantošana reklāmās. Vides aizsardzībai kļūstot arvien populārākai un cilvēkiem aizvien vairāk par to interesējoties, arī uzņēmēji sāk savu produktu reklāmās izmantot dažādus vides aizsardzības elementus, bet bieži tam nav īsta seguma. Arī citur Eiropā nav skaidras robežšķirtnes, kurā brīdī uzņēmēju apsvērumi tiek uzskatīti par patērētāju maldināšanu saistībā ar vidi un kad ne. Ir vairāki nolikumi, piemēram, ka pārtikas produktu nevar reklamēt kā eko produktu, ja tas nav attiecīgi sertificēts, bet principā bieži patērētājs tiek maldināts, norādot, ka reklamējamam produktam piemīt īpašības, kuras patiesībā tajā nemaz nav.
Kas pasaulē kontrolē šādu nepatiesu reklāmu pārraidīšanu? Nevalstiskās organizācijas?
No vienas puses nevalstiskās organizācijas, bet mums jau nav kontroles funkcijas, nevaram nekādus „represīvus” pasākumus veikt, tikai norādīt, ieteikt kā visur pasaulē. Piemēram, nesen Vācijā tika liegts automašīnu reklāmās norādīt kādu saistību ar vidi, ka automašīna ir it kā videi draudzīga, jo tā nav patiesība. Jebkurā gadījumā ikviena automašīna patērē kādus dabas resursus. Mazgāšanas, tīrīšanas līdzekļu reklāmās ražotāji norāda, ka produktam ir okeāna smarža, apelsīnu vai citronu svaigums. Bet lielākoties jau patiesība ir tāda, ka tas citrons tur nav pat tuvu stāvējis un okeāna ūdens vispār nav izmantots. Tās smaržvielas, kas tiek izmantotas tīrīšanas līdzekļos, ir mākslīgi sintezētas, piemēram, no naftas produktiem, kam nav nekāda sakara ar dabas produktiem. Arī tā ir patērētāju maldināšana.
Kāds varētu būt risinājums? Vai visietekmīgāk nebūtu izveidot pretreklāmu?
Ar pretreklāmu cīnīties pret reklāmu ir ļoti grūti, jo reklāmas izveidošana prasa ļoti lielus līdzekļus. Ne valsts iestādēm, ne nevalstiskajām organizācijām tādu pagaidām nav. Pasaulē ir izplatīta tāda protesta forma kā dažādas subversijas, kurās tiek kariķētas kaut kādas maldinošu informāciju sniedzošas reklāmas, tādā veidā mēģinot it kā atspoguļot reklāmu patieso seju. Bet tie nav sevišķi populāri pasākumi.
"Mazgāšanas, tīrīšanas līdzekļu reklāmās ražotāji norāda, ka produktam ir okeāna smarža, apelsīnu vai citronu svaigums. Bet lielākoties jau patiesība ir tāda, ka tas citrons tur nav pat tuvu stāvējis un okeāna ūdens vispār nav izmantots."
Vēl pasaulē ir tāda lieta kā greenwash, kas it kā ir atvasinājums no whitewash – uzņēmumi savus ražojumus un savu tēlu mēģina „atmazgāt” zaļā krāsā. Arī šai parādībai nav īsti tiesiska regulējuma, taču ir organizācijas, kas mēģina sekot līdzi produkcijai, kuru mēģina pasniegt„ zaļāku”, nekā tā ir patiesībā, tādā veidā veidojot antireklāmu.
Mēs par šādiem produktiem varam informēt valsts kontroles iestādes, kuru pienākums ir regulēt un kontrolēt reklāmu tirgu. Bet Latvijā nav bijis īpaši daudz gadījumu, kad kādas no reklāmām tiktu izņemtas vai būtu notikuši tiesu darbi par šādu reklāmu demonstrēšanu.
Kāpēc viena zīmola un nosaukuma produkti ārzemēs un Latvijā bieži atšķiras kvalitātes ziņā?
Jā, it sevišķi tas attiecas uz mazgāšanas līdzekļiem. Veļas pulveris Ariel tam ir spilgts piemērs. Mēs esam veikuši ķīmiskas analīzes veļas pulveriem Ariel, kas pirkti Latvijā, Polijā un Skandināvijā, un konstatējām, ka to sastāvs ir pilnīgi atšķirīgs. Tas nozīmē, ka vienādā iepakojumā, ar vienādu nosaukumu un tirgus zīmi tiek tirgoti dažādi produkti. Piemēram, pie mums šis veļas pulveris ir nopērkams ar augstāku fosfātu līmeni. Esam par to jautājuši starptautiskās firmas Procter&Gamble pārstāvjiem – viņi skaidro, ka Latvijā patērētājiem esot tādi atšķirīgi mazgāšanas paradumi un tāpēc vajagot stiprākus produktus, kas spēj tīrīt mūsu netīrās drēbes. Tas, protams, ir absurds. Es to skaidroju tā, ka ir ražošanas līnijas Turcijā un Polijā, kuras vienkārši ir jānodarbina, kamēr vien kāds to produkciju pērk. Skandināvijā, piemēram, patērētāja izglītības un apzinīguma līmenis ir daudz augstāks un no šādiem produktiem, kuros fosfātu līmenis pārsniedz noteikto normu, viņi vienkārši atteiktos, boikotētu šos produktus. Kamēr pie mums cilvēki būs spiesti izvēlēties lētāko produktu, tikmēr to šeit arī tirgos.
Nedomāju, ka labākais būtu ar kādām antireklāmām panākt fosfātu izskaušanu no mazgāšanas līdzekļu satura. Daudz efektīgāk ir vienkārši aizliegt tirgot šādus produktus. Tas arī īpaši neietekmētu mūsu maciņu saturu, jo veļas pulveris, kurā nav fosfātu, piemēram, vienā mazgāšanas reizē jāpatērē daudz mazāk. Ir jābūt uzskatāmai instrukcijai, kā kurš veļas pulveris lietojams.
Mēs pirms kāda laika rīkojām akciju RIMI veikalos, kuras laikā mēs mēģinājām skaidrot pircējiem, kādus mazgāšanas līdzekļus izvēlēties un kāpēc. Daudzi cilvēki teica, ka viņi vienkārši nevar atļauties vienā reizē izdot veselu latu par mazgāšanas līdzekli, jo viņiem nav naudas. Tādēļ cilvēki pērk divas reizes lētāku mazgāšanas līdzekli un finansiāli zaudē, jo lētais veļas pulveris pietiks tikai dažām mazgāšanas reizēm. Tie ir mazgāšanas līdzekļi, zobu pastas un kosmētiskie līdzekļi, kuriem ir šie dubultie standarti un kuri pie mums bieži nonāk sliktākā kvalitātē, nekā tiem vajadzētu būt.
Diemžēl ir vēl daudz citu vides piesārņojuma veidu. Kuri ir raksturīgākie?
Tagad par modes lietu ir kļuvis plastmasas maisiņu jautājums. Respektīvi – atteikšanās no plastmasas maisiņiem, to vietā izmantojot papīra vai auduma iepirkumu maisiņus. Pirms pāris gadiem plaši tika runāts par atkritumu šķirošanu un socioloģiskās aptaujas rādīja, ka cilvēki ir gatavi šķirot atkritumus, tādejādi veicinot vides aizsardzību. Neapšaubāmi, tas notika ietekmīgas reklāmas rezultātā.
Ir daudz pētījumu, kas analizē mājsaimniecību ietekmi uz vidi. Ir trīs būtiski faktori, kuri neapšaubāmi atstāj negatīvu ietekmi. Pirmkārt, pārtika – ko un kā mēs ēdam. Ieteikums būtu izvēlēties bioloģiski audzētu sezonālu pārtiku, piemēram, neēst zemenes ziemā, jo to audzēšanā tiek patērēts ļoti daudz resursu. Arī ēst mazāk gaļu, jo tās ražošana patērē ļoti daudz gan zemes, gan energoresursu. Otra joma – transports. Iespējami vairāk vajadzētu izmantot sabiedrisko transportu, velosipēdu. Sevišķi videi kaitē aviācija. Mēs aizvien vairāk un vairāk lidojam, taču augšējos atmosfēras slāņos lidmašīnu izmeši klimata izmaiņas daudz vairāk ietekmē nekā sauszemes transporta dūmgāzes. Aviācija arī negodīgi konkurē ar citiem transporta veidiem, jo tās degviela netiek aplikta ar akcīzes nodokli. Iekšējos lidojumos daudzās valstīs valdības vismaz mēģina ieviest šo akcīzes nodokli, taču pie mums tas nenotiek. Akcīzes nodoklis principā ir arī vides aizsardzības nodoklis, ar kuru tiek apliktas kaitīgas preces, un šajā gadījumā aviācija, kas ir kaitīga videi, tiek savā veidā subsidēta.
"Procter&Gamble pārstāvji skaidro, ka Latvijā patērētājiem esot savādāki mazgāšanas paradumi, tāpēc vajagot stiprākus produktus, kas spēj tīrīt mūsu netīrās drēbes."
Trešā joma – mājoklis. Kā mēs to apkurinām, cik daudz elektrības tērējam. Energoefektivitāte mūsu mājās ir ļoti zemā līmenī. Mēs tērējam elektroenerģiju apmēram 250kw stundas uz kvadrātmetru, lai apkurinātu telpas. Skandināvijā, pēc klimata ļoti līdzīgā valstī, tas sastāda apmēram tikai 100kw stundas. Elektrība Latvijā vispār ir liels deficīts. Pieaugot pieprasījumam pēc elektrības, visticamāk, nāksies būvēt jaunas elektrostacijas, kas arī ir plaši diskutējams jautājums.
Tā kā maisiņi, par kuriem tagad tik daudz runā, manuprāt, nav tik daudz vides, cik tīri estētiska problēma – katrā ziņā ne tas lielākais kaitējums dabai.
Tad vēl – plastmasas pudeles, tetrapakas. Arī tās rada ievērojamu daudzumu atkritumu.
Jā, par to arī ražotāji strīdas, kuri no šiem plastmasas iesaiņojumiem vai tetrapakām ir draudzīgāki videi. Stikla pudeļu ražošana patērē diezgan daudz elektroenerģijas. Vienīgais labums, ka to vairākas reizes var izmantot nepārstrādājot. Bet ir arī tādas plastmasas pudeles, kuras var vairākas reizes uzpildīt. Latvijā ne, bet citās Eiropas valstīs tādas ražo. Šīs pudeles var nodot atpakaļ veikalā, ražotāji tās uzpilda vēlreiz.
Nākošajai kampaņai pēc cīņas ar plastmasas maisiņiem vajadzētu būt pat tā sauktās depozītsistēmas ieviešanu. Tas ir – pašlaik mēs nopērkam veikalā plastmasas, stikla pudeli vai kādu citu iepakojumu, piemēram, tetrapaku, samaksājot arī par iepakojumu, kuru pēc tam nevaram nekur izmantot. Bet vajadzētu būt iespējai pēc izlietošanas atnest to atpakaļ uz veikalu un atgūt kaut vai tos dažus santīmus. Tāda sistēma ir daudzās valstīs, arī Igaunijā tā jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas. Cilvēki ir ievērojuši, ka uz tām pašām plastmasas dzērienu pudelēm rakstīts, piemēram, „4 kronas”, kas ir šis tukšās pudeles vērtība. Es ceru, ka līdz gada beigām šī sistēma tiks ieviesta arī Latvijā. Tad ražotāji būs spiesti šo tukšo taru pārstrādāt, un pudeles arī nemētāsies apkārt. Pret šo sistēmu ir lielveikali, kuri saka, ka viņiem taras punktu ierīkošana izmaksās ļoti dārgi. Nezinu, vai tas tā patiešām ir. Varbūt tās ir vienkārši bailes no kaut kā jauna.
Tas, protams, saistīts ar ļoti augstām sanitārām prasībām, pudeles jāmazgā u.t.t. Kompromiss varētu būt veikalu sadarbība ar jau esošajiem tukšās taras punktiem. Ieviešot depozītsistēmu, problēma ar iepakojumiem lielā mērā būtu atrisināta.
Pasaules Dabas Fonds jau vairākus gadus ar preses starpniecību mudina cilvēkus uz dienu bez iepirkšanās. Vai arī šis projekts ir vides aizsardzības nolūkā?
Organizācija „Adbusters” starptautisko dienu bez iepirkšanās ir pasludinājusi jau daudzus gadus. To parasti organizē mēnesi pirms Ziemassvētkiem, lai pievērstu plašāku sabiedrības uzmanību pirms gadskārtējā Ziemassvētku iepirkšanās buma. Šīs dienas mērķis ir aicināt cilvēkus aizdomāties, ka arī tas, ko mēs pērkam un patērējam kaut kādā veidā atstāj negatīvu ietekmi uz vidi. Liela daļa no tām Ziemassvētku dāvanām ir vai nu tāda atpirkšanās par nepietiekamu uzmanību, kas gada laikā nav tikusi veltīta tuviem cilvēkiem, vai vienkārši tāds sociāls spiediens. Daudzas no šīm dāvanām nav vajadzīgas ne mums, kas dāvina, ne tiem, kas tās saņem. Tās vai nu tiek pārdāvinātas tālāk vai arī izmestas ārā. Tas ir spilgts patērētāju sabiedrības paradums, ko vajadzētu pamazām mainīt. Tas, ko mēs pērkam un kā mēs dzīvojam arī lielā mērā nosaka mūsu ietekmi uz vidi, tāpēc diena bez iepirkšanās visā pasaulē ir kļuvusi diezgan populāra. Arī Latvijā esam ar preses paziņojumiem aicinājuši cilvēkus padomāt, pirms viņi pērk visas šis Ziemassvētku dāvanas. Varbūt izvēlēties kādas videi draudzīgas preces vai arī pašiem pagatavot, nedāvināt materiālas lietas, bet izdomāt kādu citu veidu, kā iepriecināt sev tuvos cilvēkus. Un jāteic, ka sabiedrība bijusi diezgan atsaucīga, saprotot, ka pati ir pelnījusi, lai Ziemassvētku laiks būtu pārdomu un atpūtas laiks, nevis satraukšanās par to, kur ko nopirkt.
