Katram ģimenes ārstam ir noteikta apkalpojamo pacientu teritorija, kuras ietvaros viņš pacientam pierakstu atteikt it kā nevar. Vienīgi, ja ir pierakstīts ļoti daudz pacientu. Taču jebkurā gadījumā viss atkarīgs no abpusējas vienošanās. Ja pie ģimenes ārsta vēlas pierakstīties pacients no pilnīgi cita rajona, tad jāņem vērā ārsta nosacījumi. Vienalga – tā ir pušu vienošanās.
Uz jautājumu, vai ģimenes ārstiem pašlaik ir kādas problēmas, Andris Lasmanis, kurš savulaik Latvijā pirmais uzsāka ģimenes ārsta praksi, atbild: „Domāju, ka problēma ir ģimenes ārstu pacientiem. Ģimenes ārstu ir par maz, tādēļ esošo ārstu noslogojums ir ļoti liels. Latvijā, labākā variantā, trūkst ap 100 ģimenes ārstu. Pie tiem bieži vien pierakstīti 1800–2000 pacientu. Optimālais variants, ko pasludināja aptuveni pirms četriem gadiem, ir 1600 pacientu vienam ārstam. Balstoties uz šādu attiecību, mūsu valstī trūkst ap 200–300 ģimenes ārstu. Turklāt daudzi strādājošie ir sasnieguši pensijas vecumu, varbūt biežāk slimo un tādēļ viņiem ir grūtāk pildīt savus pienākumus, bet pacientiem piekļūšana ģimenes ārstam līdz ar to ir sarežģītāka, veidojas pieraksti un rindas. Lai pacients dabūtu nosūtījumu pie vajadzīgā speciālista, reizēm nākas gaidīt nedēļām. VOAVA gan ir noteikusi, ka rinda nedrīkst būt garāka par piecām dienām. Bet reāli tās ir garākas.”
Kādēļ ģimenes ārsti pieraksta pat līdz 3000 pacientu? Protams, tādējādi rodas garas rindas un sarežģīta piekļūšana pie ārsta. Tas esot ārsta iztikas jautājums, jo viņš saņem par pacientu tā dēvēto kapitācijas naudu. Vienalga, vai pacients atnāk vienu reizi gadā, vai vairākas. Taču ārstam ir jāmaksā par telpu īri, elektrību, jāmaksā algas, jāiegādājas medikamenti... Ārstam algai nekas daudz neatliek. Ģimenes ārstu asociācija visu laiku cīnās, lai kapitācijas naudu palielinātu, rēķinoties ar pieaugošo inflāciju.
"Visi šie ierēdņi grib parādīt, ka viņi strādā! Un kādēļ mūždien jāizgudro kaut kas jauns? Kāds jauns dokuments, kāda atskaite?"
A.Lasmanis
Andris Lasmanis uzskata, ka ir valsts politikas disonanse, salīdzinot ģimenes ārstu vajadzības. No iekšzemes kopprodukta veselības aprūpei Latvijā atvēlēts tik maz kā nekur citur, arī ne Krievijā. Vēl pirms divām Saeimām Gaiļezera slimnīcā esot bijusi mediķu tikšanās ar deputātu kandidātiem un partiju pārstāvjiem. Toreiz solīts, ka 7% no IKP tikšot atvēlēti veselības aprūpei. „Tikai ievēliet mūs!” Ievēlēja. Un? Dakteris A.Lasmanis saka: „Tici nu vēl!”
Ģimenes ārsti ļoti izjūtot to, ka, tāpat kā daudzās nozarēs, arī medicīnā ir ļoti liels administratīvais aparāts. Mums esot Eiropā lielākais ierēdņu skaits uz attiecīgo iedzīvotāju skaitu. Piemēram, katrā VOAVA nodaļā (tās ir piecas) strādā vairāki desmiti cilvēku. A.Lasmanis saka: „Tas nekas! Lai jau viņi barojas. Bet visi šie ierēdņi grib parādīt, ka viņi strādā! Un kādēļ mūždien jāizgudro kas jauns? Kāds jauns dokuments, kāda atskaite? Piemēram, ik palaikam izgudro jaunu recepšu veidlapu. Esmu pieradis, ka kreisajā stūrī jāraksta datums, labajā – pacienta uzvārds. Daru to automātiski, arī datorā tā ievadīts. Paiet pusgads – būs jaunas veidlapas! Un tagad, lūk, viss otrādi. Cilvēks parāda, ka strādā! Bet man jāpārorientējas, jāmaina datorā ievadītais teksts. Tāpat mākslīgi, nevajadzīgi ieviesa mājas vizīšu žurnālu. Taču, ja man naktī uz māju piezvana pacients un es braucu pie viņa vizītē, man šis žurnāls nav līdzi. Daudz ir tādu aplamību, ko izdomā ierēdņi. Tie papīru kalni, kurus ārstam jāraksta! Noteikums aiz noteikuma. Gada sākumā izgudroja, ka ārstam recepšu veidlapā jāraksta zāļu kods. Tas ir ļoti grūti un sarežģīti, agrāk ar to tika galā aptiekas. Bet VOAVA atsūtīja brīdinājumu, ka gadījumā, ja kodu nerakstīsim, uzliks sodu. Par laimi, Ģimenes ārstu asociācija spurojās pretī. Atnāca jauns rīkojums, ka sakarā ar to, ka rīkojums ir mainīts, no 1. jūnija kods vairs nav jāraksta. Bet kāda bija iepriekšējā motivācija, ka ārstam ir jāraksta uz receptes zāļu kods?! Tādēļ, ka kādam vajadzēja parādīt citiem savu darbību. Ierēdņu ir daudz, un katram jāparāda, ka viņš strādā.”
