Tiesa, preses informācijās neparādās dati par to, kas šo pētījumu ir pasūtījis un cik daudz ir aptaujāto, tāpēc negribētos tajā izskanējušo viedokli attiecināt uz visu mūsu sabiedrību, tomēr šī informācija mudina aizdomāties par to, kas ir autoritātes mūsu sabiedrībā un kāpēc. Būtiski piebilst, ka, kā liecina „Panorāmas” sižeta sniegtā informācija, lielākā daļa aptaujāto tomēr ir norādījuši, ka nevienu neapskauž.
Materiālie labumi vērtīgāki par garīgajiem?
Apskaužamo hierarhijas augšgalā neviens nav nokļuvis savas laimīgās ģimenes dzīves vai talantīgo bērnu dēļ. Minēto cilvēku vidū maz ir arī tādu, kas būtu izcēlušies ar intelektuālām spējām vai radošām aktivitātēm. Tā vietā pirmajā vietā ir cilvēks, kam šobrīd ir problēmas ar veselību, kas ir bijis spiests sēdēt cietumā un pret kuru ir ierosinātas nopietnas apsūdzības. Acīmredzot aptaujātie, kas A.Lembergu ir minējuši kā cilvēku, kuram vēlētos līdzināties, viņa dzīvi neskata kopumā, bet idealizē atsevišķas īpašības, uzskatot, ka iegūtā bagātība un biznesa veiksme ir pietiekami liela vērtība, kas spēj atsvērt citas šādas dzīves un sasniegumu radītās blakusparādības.
Aptaujas tēma „Kam vēlaties līdzināties?” kaut kādā mērā ir jautājums par mērķiem, kādus cilvēki grib sasniegt. Redzot, kurus cilvēkus par paraugiem aptaujātie izraudzījušies, var saprast, kādi viņi vēlas kļūt un ko vēlas sasniegt: būt bagāti, vareni, veiksmīgi biznesā, ar labiem sakariem, apveltīti ar prāta spējām un izteiksmīgu figūru. Diemžēl tas nozīmē, ka mūsu sabiedrībā kā augstākās dominē materiālās vērtības, bagātība un izskats, nevis intelektuālās spējas vai citas garīgas vērtības.
Kādas sekas tas atstās uz mūsu sabiedrību? Manuprāt, šīs sekas jau baudām. Vai referenduma rezultāti neparāda to, ka cilvēki, kas ir pie varas, ir zaudējuši tautas uzticību? Patiesībā to, ka cilvēki neuzticas pašu izvēlētajiem priekšstāvjiem vairāku gadu garumā parāda arī socioloģiskās domas aptaujas, kurās partijām un valdības institūcijām uzticības reitingi ir viszemākie. Un tomēr – cilvēki netic arī iespējamībai atrast citus, labākus priekšstāvjus, kas, nonākuši pie varas, spēs turēties pretī kārdinājumam un godprātīgi pildīs uzticētos pienākumus. Turklāt runa nav tikai par to, vai iebāzīs kaut ko kabatā, vai savējiem izkārtos izdevīgu līgumiņu. Runa ir arī par to, vai būs gana aktīvi, meklējot labākos dažādu problēmu risinājumus, vai tiešām vadīsies saskaņā ar noteiktiem ideāliem.
"Ja visā sabiedrībā augstākie ideāli ir tikai materiālie labumi, tad, manuprāt, mūsu izredzes sagaidīt tādus priekšstāvjus, kas vispirms domās par tautas labumu, vēl ir ļoti tālā nākotnē."
Ja šie augstākie ideāli visā sabiedrībā ir tikai materiālie labumi, bagātība un izskats, tad, manuprāt, mūsu izredzes sagaidīt tādus priekšstāvjus, kas vispirms domās par tautas labumu, vēl ir ļoti tālā nākotnē. Un vaina nav jāmeklē tikai tajos, kurus ievēlam. Vaina ir jāmeklē arī katram pašam savā dzīvē. Tā ir visas sabiedrības slimība. Sociologi par to izsakās no pozīcijas, ka vēl pagaidām neesam to izslimojuši. Tātad – cerība ir. Pienāks brīdis, kad sasniegtie materiālie labumi laimei izrādīsies nepietiekami un arvien vairāk cilvēku meklēs vērtības, kuras kodes un rūsa nebojā.
Populārs – tātad labs un pareizs?
Uz šo tēmu var paraudzīties arī no citas puses. Cilvēku attieksmes un arī vērtību sistēma, lai gan ļoti grūti, tomēr ir maināmas. Viens no faktoriem, kuru piemin, runājot par to, kam ir ietekme uz cilvēku attieksmēm un vērtību sistēmu, ir masu mediji. Nevar nepamanīt, ka visi 12 aptaujas priekšgalā esošie cilvēki pēdējo gadu laikā ir gozējušies masu mediju uzmanības saulītē. Dažādu iemeslu dēļ dažādos kontekstos šie cilvēki ir rādīti televīzijā, par viņiem ir rakstīts žurnālos un laikrakstos. Tieši masu medijos aptaujātie, visticamāk, ir ieguvuši informāciju par šiem cilvēkiem, viņu dzīvesveidu, sasniegumiem.
Tas ir masu mediju ietekmes spēks – cilvēki, par kuriem žurnālisti izvēlēsies rakstīt un veidot programmas, neatkarīgi no tā, vai viņi to uzmanību ir piesaistījuši ar labiem vai ar ļauniem darbiem, kļūs populāri sabiedrībā. Auditorija nepazīst šos cilvēkus personīgi, tāpēc tieši žurnālistu interpretācija veidos viņu attieksmi pret šiem popularitāti ieguvušajiem. Bet mediju saturs, kas pārpludināts ar reportāžām no bagātu cilvēku dzīves, sabiedrībā veidos attieksmi, ka tieši šāda dzīve ir uzmanības vērta un atdarināma.
Mūsdienas cilvēki pakļaujas neīstām autoritātēm bezpersoniskos masu medijos, īpaši televīzijā, un ļaujas popmūzikas zvaigžņu maģijai, kas uzspiež viņiem noteiktu domāšanas veidu, morālās vērtības un dzīves stilu. Bezpersoniskās autoritātes ietekmē masu kultūru caur slēptu indoktrināciju, kuras galvenā motivācija ir saistīta ar komerciālu izdevīgumu. Šīs autoritātes, kuras cilvēki personīgi nepazīst, samazina viņu spēju būt kritiskiem, izplata patērētājsabiedrības dzīves filozofiju, rada „nevajadzīgas” vajadzības un reizēm arī nihilistisku nostāju.
Arī sociologs Z.Baumans norāda, ka lielu nozīme autoritāšu funkcionēšanā šodien ir masu medijiem, kas nodrošina to piekļūšanu plašai auditorijai. Sociologs novēro tendenci, ka tieši daudzums, cik bieži cilvēks parādās plašās auditorijas priekšā, bieži kļūst par iemeslu, kāpēc kāds sāk funkcionēt kā autoritāte sabiedrībā. Viņš arī piebilst: diemžēl, lai kļūtu par piemēru sabiedrībai mūsdienu televīzijas kultūrā, cilvēkam vairs nevajag būt patiesai autoritātei.
Kas ir patiesa autoritāte?
Nevilšus rodas jautājums – kādiem tad vajadzētu būt tiem cilvēkiem, kam citi varētu gribēt līdzināties? Kas ir patiesa autoritāte? Enciklopēdijas definīcija pasaka priekšā: tas ir cilvēks, kurš, pateicoties savām personības īpašībām, bet īpaši kompetencei noteiktā jomā, ietekmē citas personas vērtību sistēmu, spriedumus un nostājas. Sociologs Z.Baumans raksta: „Iespēju ietekmēt citu cilvēku vērtību izvēli saucam par autoritāti. (..) Paklausību autoritātei var pamatot dažādi faktori: gudrība, patiesums, pieredze, morāls pārākums, tomēr vispār izplatīts ir tas, ka personas, kas pieņem kāda autoritāti, patiesībā tic viņa doto padomu, ieteikumu pareizībai.”
Mūsdienās ir daudz ekspertu un speciālistu, kas labi pārzina kādu šauru jomu. Un tomēr autoritāte nav gluži tas pats, kas speciālists. Ar zināšanām vien ir par maz. Šīm zināšanām ir jābūt dinamiskai autoritātes personības daļai, attiecinātām pret noteiktām morālām vērtībām, galvenokārt šīm divām – patiesību un atbildību. Autoritātes viedoklim ir jāizskan ar pārliecību, kas izriet no zināšanām par lietu reālo stāvokli un arī no visdziļākās pārliecības. Tieši šajā izpaužas atbildība – atbildība par teiktā patiesumu un tiem cilvēkiem, kas to gaida. Būt par autoritāti nozīmē kļūt par paraugu citiem cilvēkiem dzīvei svarīgās situācijās. Cilvēkiem ir nepieciešamas autoritātes kā sava veida atskaites punkti, kas apstiprina un pārbauda viņu pašu vērtību sistēmu. Tas nozīmē, ka autoritātei ir jāpiemīt morāles īpašībām, kurām ir objektīvs raksturs un kuras viņā īstenojas augstāk nekā vidusmēra līmenī.
"Lai kļūtu par paraugu sabiedrībai mūsdienu televīzijas kultūrā, cilvēkam vairs nevajag būt patiesai autoritātei."
Poļu sociologs M.Iloveckis uzsver, ka par autoritāti kļūst visas dzīves dēļ. Īpaši cilvēka izturēšanās grūtās dzīves situācijās, kurās ir nepieciešama drosme un neatkarība, veido cilvēka autoritāti citu cilvēku acīs. M.Iloveckis piedāvā arī interesantu autoritāšu tipoloģiju. Autoritātes viņš iedala trīs grupās: sargos, jūrniekos un lieciniekos. Pirmie – sargi – ir tie, kas sargā vērtības, tradīcijas, pamatprincipus un pareizu dzīves veidu. Otrie – jūrnieki – atklāj jaunus pasaules horizontus, meklē jaunus risinājumus u.tml. Trešie – liecinieki, kas iestājas pret ļauno, neļauj aizmirst par vērtībām un nesamierinās ar netaisnību.
M.Iloveckis ar nožēlu atzīst, ka mūsdienās bieži vien tie, kas publiski tiek veidoti par autoritātēm, aizmirst, ka viņiem ir jābūt arī par „sargiem” un „lieciniekiem”, un rada tikai šķietamu „jūrnieku” iespaidu. „Vēl sliktāk ir tas, ka viņi sabiedrībai uzspiež viedokli, ka „sargs” ir jāuzskata par fundamentālistu un dogmatiķi, kam nav sirds. Savukārt „liecinieks” ir tāds, kas atmet tolerances un izlīguma principus un meklē iespēju atriebties, nespēj iziet no savu atmiņu loka,” atzīst sociologs.
Vai autoritātes krīze?
Pieminētajā pētījumā daudzi aptaujātie atzina, ka viņi nevienu neapskauž un nezina arī nevienu tādu, kam vēlētos līdzināties. Iespējams, šādas negatīvas atbildes iemesls bija jautājums, jo apskaust un kādu izvēlēties par autoritāti nebūt nav viens un tas pats. Iespējams, viņu autoritātes nav publiski pazīstamas personas, bet kādi cilvēki, kas ir viņu draugu vai paziņu lokā un šo godpilno apzīmējumu ieguvuši tikai tiešā komunikācijā. Bet varbūt šī atbilde liecina par to, ka līdzināmies daudzām citām Rietumeiropas sabiedrībām, kuras mēdz raksturot, minot to, ka cilvēki neuzticas autoritātēm un neatzīst tās, uzskatot, ka paši visu zina vislabāk.
Kāpēc neuzticas? Viens no iemesliem ir cieši saistīts ar postmoderno mentalitāti, kam raksturīgs neatzīt absolūtu patiesību, līdz ar to arī absolūtu mērķu iespējamību un to, ka kāds varētu būt ceļa rādītājs uz šiem mērķiem. Mūsdienu autoritātes krīze lielā mērā ir saistīta ar subjektīvisma nostāju, kura neatzīst to, ka pastāv objektīva patiesība par cilvēku un vērtību hierarhiju. Pastāvot šādam pieņēmumam, jebkura autoritāte tiek uzskatīta par subjektīvi piedzīvotās cilvēka autonomijas apdraudējumu.
"Ir pielipusi programmiska neuzticēšanās pieaugušam cilvēkam, un izveidojusies akla uzticēšanās spontānai bērna attīstībai."
Z.Baumans
Arī poļu tautības mediju ētikas speciālists M.Droždžs piekrīt, ka cilvēki pret autoritāti ieņem neuzticības pilnu aizsardzības pozīciju, uztraucas par to, lai autoritāte pārāk uzstājīgi neiejauktos viņu personīgajā dzīvē, kas lielā mērā ir pagātnes pieredzes sekas. Bet, no otras puses, viņš norāda uz to, ka cilvēki labprāt atzīst visa veida ekspertu kompetenci un meklē spēcīgas personības.
M.Droždžs uzskata, ka jārunā nav par autoritātes krīzi, bet drīzāk cilvēka identitātes krīzi, kas saistīta arī ar vērtību krīzi. Arī Z.Baumans runā par līdzīgām tendencēm mūsdienu kultūrā: „Tiek apšaubīta patiesības meklēšanas jēga un popularizēts vispārējs relatīvisms, ir pielipusi programmiska neuzticēšanās pieaugušam cilvēkam un izveidojusies akla uzticēšanās spontānai bērna attīstībai. Līdz ar to ir izslēgta nepieciešamība pēc autoritātes kā personas vai institūcijas, kurai piemīt pelnīta cieņa, uzticēšanās un kas pilda padomdevēja lomu.”
Daži vārdi noslēgumā
Mūsdienu sabiedrībai ir nepieciešamas lielas autoritātes. Vēl vairāk nekā jebkad iepriekš ir nepieciešami cilvēki, kas ar savu dzīvi apliecina patiesas vērtības – nevis tādas, kas tiek mērītas jaunākajos un advancētākajos automobiļu modeļos, dārgajos tērpos un privātmāju daudzumā, bet tādas, kas cilvēkiem palīdz atklāt un īstenot savu cilvēcību.
Šodien vairāk nekā jebkad iepriekš ir nepieciešami gudri un atbildīgi žurnālisti, kas apzinās sava darba rezultātus un veido tādu masu mediju saturu, kas ļauj par šādiem cilvēkiem un viņu dzīvi uzzināt ne tikai tiem, kas dzīvo līdzās, bet arī plašākai auditorijai.
