Atkarība vai bēgšana no problēmām
Psihologi atzīst, ka ir tādi cilvēki, kurus var uzskatīt par atkarīgiem no interneta, tomēr patiesībā problēma nav internetā, bet tajā, ka viņi nevēlas risināt savas dzīves problēmas un bēg no tām internetā. Tāpat kā tad, kad ir konflikts starp laulātajiem, viens no viņiem bēg no konfrontācijas, skatoties televīziju vai arī nepārtraukti meklējot iespēju pavadīt laiku ārpus mājas kopā ar draugiem. Tomēr visos gadījumos runa ir par vienu un to pašu mēģinājumu aizbēgt no īstajām problēmām.
Tas ļauj secināt, ka problēmas cēlonis nav tehniskie līdzekļi. Cilvēku atkarīgu padara nostājas, kuras nepieciešams mainīt ar psihoterapijas palīdzību.
Psihologi, kas nepiekrīt interneta atkarībai, apgalvo, ka pagaidām ir izpētīts pārāk neliels skaits gadījumu, lai varētu no tā izdarīt pamatotus secinājumus. Turklāt nav arī skaidras interneta atkarības definīcijas un vienota viedokļa par to, cik ilgs laiks ir jāpavada pie interneta, lai to varētu uzskatīt par atkarību.
Internetam veltītais laiks nav pietiekams kritērijs atkarības noteikšanai. Būtisks ir arī interneta lietošanas konteksts. Piemēram, studentam, kas meklē informāciju, būs nepieciešams vairāk laika. Tāpat arī ir tādas profesijas, kurās interneta izmantošana ir absolūti nepieciešama, un tāpēc cilvēks pie ekrāna būs vairāk pavadījis laika.
"Nekad nav par vēlu, lai rūpīgāk sāktu sekot līdzi bērnu un pusaudžu aktivitātēm internetā."
Laiks tātad nav galvenais vai vienīgais faktors, kas liecina par atkarību. Problēma ir citas psihiskas novirzes, tādas kā, piemēram, depresija, kas ir īstais iemesls, kāpēc persona meklē patvērumu internetā. To var ietekmēt arī tāds aspekts kā grūtības laulības dzīvē vai saziņā ar citām personām.
Kad tad varam runāt par „atkarību” no interneta? Psihologi, kas nepiekrīt tam, ka tik viegli tiek noteikta šāda veida atkarība, apgalvo, ka interneta kontaktiem piemīt sociāls raksturs, kas ir iemesls, kāpēc cilvēki velta tam laiku, sūta e-pastus, piedalās diskusiju forumos vai dažādās spēlēs, apmainās ar informāciju un izrāda viens otram labvēlību, izmantojot internetu. Viņuprāt, nevar salīdzināt, piemēram, e-pasta nosūtīšanu ar spēļu automāta pogas nospiešanu spēļu zālē. Interneta gadījumā runa ir par patiesi sociālu darbību, bet spēļu zāles gadījumā tikai par uzvarēšanu. Tās ir divas dažādās lietas. Internetam nav nekā kopīga ar azartu.
Interneta atnestās negācijas
Šo idillisko interneta tēlu varētu pieņemt, ja vien nebūtu citi, reāli eksistējoši un arvien no jauna piefiksējami fakti. Internetā taču var noslēpt īsto uzvārdu, vecumu, profesiju, ārējo izskatu, kā arī nesniegt patiesu atbildi uz uzdoto jautājumu. Interneta lietotāji, īpaši tie, kas ir vientuļi un par sevi nepārliecināti, internetā jūtas spēcīgi, atklāj savus visdziļākos noslēpumus un visslēptākos sapņus. Dara to tāpēc, ka jūtas tur kā starp tuvākajiem, bet, atgriežoties realitātē, atklāj, ka nav iespējams uzticēties sabiedrībai bez sejas, kas nedomā nest mīlestības un rūpju nastu. Ciešas attiecības var veidot tikai ar konkrētu personu, kuru ir iespējams sastapt reālajā dzīvē. Tieši šādi cilvēki piedzīvo nākamās vilšanās un dziļas sāpes.
Ir tādi gadījumi, kad vīrs vai sieva izmanto internetu, lai izveidotu intīmas, seksuāli iekrāsotas attiecības. Tam sekas var būt tādas, ka ilgus gadus laimīgi pastāvējusi laulība sāk izjukt. Diemžēl rūpīgi slēptās attiecības starp interneta atkarīgajiem un ekrānu mēdz iznīcināt vistuvākās attiecības mājās.
"Internets var ietekmēt dzīvesveidu, bet nevar izmainīt cilvēka būtību un visu civilizāciju. (..) Viss tomēr ir atkarīgs no tā, kura rokās ir internets."
Gadījumu Misūri štatā ASV, kad divpadsmitgadīgs zēns nogalināja savu māti un izdarīja pašnāvību pēc tam, kad vecāki bija aizlieguši pavadīt laiku pie interneta, var uzskatīt par ekstremālu. Tomēr tas parāda, ka ir tādi cilvēki, kas par iespēju izmantot internetu ir gatavi atteikties no savas nākotnes, izglītības, draudzības un pat labām attiecībām ģimenē. Nekad nav par vēlu, lai rūpīgāk sāktu sekot līdzi bērnu un pusaudžu aktivitātēm internetā – vai tās neatņem pārāk daudz viņu laika, vai nerada iekšēju konfliktu un neizraisa izturēšanos, par ko vecākiem vajadzētu nopietni sākt uztraukties.
Darba devēji arvien biežāk novēro, ka darbinieki, kuriem ir piekļuve internetam, pavada pie tā ļoti daudz stundas, nosūtot e-pastus, diskutējot un piedaloties spēlēs. Darba devēji zina par to, vai viņiem ir aizdomas par to. Un tas kļūst par iemeslu, kāpēc pieaug dažādi konflikti attiecībās starp darba devēju un darbinieku, kā arī starp pašiem darbiniekiem.
„Vēl tikai minūtīti”
Viss sākas ar īsu atbildi: „Vēl tikai minūtīti”. Tā ir raksturīga interneta atkarīgā atbilde vecākiem, laulātajam, kas pieprasa pārtraukt interneta izmantošanu. „Minūtīte” – nav zināms kādā veidā – ievelkas stundā, dažreiz vairākās stundās, un tas viss uz sarunas vai vienkāršas uzmanības pievēršanas tuvākajiem rēķina. Iespējams, šī „minūtīte” ir viens no simptomiem, kas liecina par to, ka cilvēkam jau ir atkarība. Diemžēl „internetoholisms” neļauj pašiem apzināties problēmu. Daudz ātrāk to pamana apkārtējie cilvēki.
Nosliece būt atkarīgam no interneta ir šādiem cilvēkiem:
- personām, kuras, pirms saskārās ar internetu, jau cieta no emocionāliem traucējumiem, kuru risināšanai bija nepieciešami psihiatra padomi,
- bijušie alkoholiķi un cilvēki, kuriem bija citas atkarības,
- vīrieši, kuri vēlas iegūt varu, sociālo statusu un kuriem ir vēlme dominēt,
- sievietes, kas meklē draudzību, atbalstu, romantiku, kas sūdzas par saviem vīriem un vēlas to ārēji izrādīt,
- jauni vīrieši vecumā līdz 18 gadiem, kuriem ir zems pašvērtējums.
Lielākā daļa atkarīgo tomēr noliedz, ka viņiem būtu kaut kādas problēmas ar internetu.
Internets kā līdzeklis
Var iedomāties zinātniskās fantastikas filmas vērtu scenāriju, kur lielākā daļa cilvēku kļuvuši atkarīgi no interneta un uzturas četrās sava mājokļa sienās. Tomēr tas ir maz ticams. Internets ir viens no cilvēku dzīves līdzekļiem. Tas var ietekmēt dzīvesveidu, bet nevar izmainīt cilvēka būtību un visu civilizāciju. Cilvēku dzīvesveidu nešaubīgi ietekmēja tādi atklājumi kā tālrunis, automašīna, satelīttelevīzija, mobilo tālruņu tīkls – bet cilvēks joprojām uzdod jautājumus par dzīves jēgu, ciešanu jēgu un nomiršanu, arvien meklē Dievu.
Tas tomēr neatbrīvo ne vecākus, ne interneta lietotājus no kontrolētas šī līdzekļa izmantošanas, internetam veltītā laika iepriekšējas noteikšanas un pēc tam šo paša nolikto robežu ievērošanas. Diemžēl disciplīnas neievērošana var novest pie atkarības.
Lai noteiktu, vai atkarība no interneta jau ir tavas dzīves realitāte, noderīgi var būt šie jautājumi:
- Cik bieži ievēro, ka internetā paliec ilgāk, nekā biji ieplānojis (-usi)?
- Cik bieži neizpildi pienākumus mājās tāpēc, ka esi šo laiku veltījis (-usi) internetam?
- Cik bieži ieskaties elektroniskajā pastā, pirms veic citus svarīgus pienākumus?
- Cik bieži neizgulies garo internetā pavadīto nakts stundu dēļ?
- Cik bieži izvēlies pavadīt laiku internetā tā vietā, lai dotos tev piedāvātā pastaigā vai ciemos pie draugiem?
Atklāta atbilde uz šiem jautājumiem ir veids, kā kontrolēt savus interneta izmantošanas paradumus.
Plašu pētījumu un pilnīgu definīciju trūkums neļauj ignorēt atkarības veidošanās parādību, par kuru patiesībā zinām ļoti maz. Nezinām, jo mums ir pavisam maz informācijas par interneta atkarīgajiem, kas visbiežāk rūpīgi slēpj savu īsto seju. Viņi varētu pateikt vislabāk, kādu cenu maksā par atkarību. Turklāt interneta ideoloģijai nav dabiska ienaidnieka – internets neattīstās pret kaut kādu citu ideoloģiju, līdz ar to tam nav spēcīgas interneta kritikas.
Tā ir patiesība – internets ir organisms, kas balstās uz kopīgu darbu, toleranci, demokrātiju, tiesībām brīvi izpausties. Internets ir dabiska barjera nedemokrātiskām, autoritatīvām tendencēm. Tas atver milzīgas iespējas starptautiskam kopdarbam. Viss tomēr ir atkarīgs no tā, kura rokās ir internets. Labu un gudru cilvēku rokās tas būs labā ierocis, ļaunu un dumju cilvēku rokās tā būs kārtējā ļaunuma institūcija, kas vājus cilvēkus ar zemu pašcieņu padarīs nebrīvus un atkarīgus.
Tāpēc – res nostra agitur – tas ir jautājums, kas attiecas uz visiem. Katram ir pienākums rūpēties par interneta „seju“.
