Kādas šobrīd ir galvenās Baltijas jūras iesārņojuma problēmas?
Viena no būtiskākajām problēmām Baltijas jūrā, par kurām Pasaules Dabas Fonds šobrīd vismaz Latvijā visvairāk runā, ir eitrofikācija, kas faktiski nozīmē to, ka jūra pastiprināti saņem barības vielas, kuru sastāvā ir nitrāti un fosfāti. Ar tiem barojas jūras aļģes un strauji savairojas, pārklādamas gandrīz visu Baltijas jūru. Barojoties baktērijas patērē skābekli, kura līdz ar to sāk pietrūkt citām dzīvām būtnēm jūrā, piemēram, zivīm, jūras augiem. Baltijas jūras vides aizsardzības komisija HELCOM konstatējusi, ka eitrofikācijas rezultātā Baltijas jūrā mirušās zonas aptver 45 000 kvadrātkilometru kopplatību. Katastrofāli samazinājies zivju skaits.
Baltijas jūra ir ļoti jutīga – tā ir sekla iesāļā ūdens jūra. Dzīvei tajā ir pielāgojušās salīdzinoši nedaudzas sugas. Ūdens apmaiņa notiek ļoti lēni. Taču mūsu (Baltijas jūras piekrasti apdzīvo apmēram 90 miljonu iedzīvotāju) dzīvesveids ievērojami iespaido augu un dzīvnieku dzīvi jūrā. Un tās ekosistēma daudzējādā ziņā cieš tieši mūsu neapzinīgā dzīvesveida dēļ.
Situācija ar Baltijas jūru nevarēja kļūt tik traģiska, kāda tā ir pašlaik īsā laika posmā – ne mēneša, ne gada laikā...
Šis process, protams, nav noticis ne pēdējo 10, ne pat vairāk gadu laikā. Ir pētījums, kas pierāda, ka pēdējo 100 gadu laikā fosfāti jūrā ir palielinājušies 800 reižu – tas ir ārprātīgs apjoms, ar ko jūrai bijis jātiek galā.
Eiropa par kļūdām jau maksā
Kas mūsdienās rada lielākos kaitējumus jūrai?
Galvenokārt, tā ir lauksaimniecība. Tie ir minerālmēsli – gan fosfāti, gan nitrāti. Lauksaimniecībai kļūstot intensīvākai, arvien vairāk tie tiek lietoti. Ir arī prognozēts, ka jaunajās ES dalībvalstīs, arī Latvijā, šo minerālmēslu apjoms tuvāko 10 gadu laikā varētu pieaugt vēl par 25-30%. Mēs sakām – jā, nu vecās ES dalībvalstis tomēr strādā daudz intensīvāk, viņiem šīs noplūdes ir daudz lielākas, tā kā – ko nu mēs... Jā, mēs arī strauji attīstāmies, un, ja mēs tagad pieļausim tās pašas kļūdas, ko ir pieļāvušas šīs vecās ES dalībvalstis, mums būs jāiegulda tikpat astronomiskas naudas summas, kādas pašlaik iegulda šīs valstis, lai kaut kā labotu savas kļūdas. Viņi veido mākslīgus purviņus buferzonas piekrastēs, rada dabīgu iespēju uzsūkt šos nitrātus un fosfātus, mēs savukārt vēl joprojām noplicinām un meliorējam.
Kuras ir šīs valstis, kuras tagad tik dārgi maksā par savām kļūdām?
Šis valstis ir Dānija, Zviedrija, Somija, arī Vācija, kuras saprot, ka šī jūras glābšana izmaksā daudz vairāk nekā savlaicīga prātīga rīcība jūras apsaimniekošanā.
"Mēs noteikti neprasām subsīdiju samazinājumu lauksaimniecībai, mēs sakām, ka tām ir jābūt gudrākām – ar prasībām vides saudzēšanai."
Visbijas ekonomika, piemēram, pašlaik ir ļoti apdraudēta. Savulaik tās lielākais peļņas avots bija tūrisms. Taču nu jau tūristi tur atsakās pavadīt laiku aļģu masas piesārņotās peldvietās dēļ. Tie ir ļoti sarežģīti mehānismi, arī nopietni politiski un ekonomiski procesi, kuri ir izjaukti. Arī Rīgas jūras līcī zilaļģu ziedēšana 2005.gadā vēl nebija tik krasa, pirms 10 gadiem cilvēki, peldēties ejot, redzēja jūras dibenu. Tagad tā vairs nav. Tās ir tās uzskatāmākās lietas, kuras mēs katrs varam izjust.
Vai Eiropas Savienībai nav saistoša Baltijas jūras piesārņošana? Astoņas no deviņām Baltijas jūras valstīm taču ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Vai Eiropas Savienība neizstrādā un neizdod ar Baltijas jūras aizsardzību saistītas direktīvas?
Jā, ir jau direktīvas. Ir nitrātu direktīva, ūdeņu direktīva. Baltijas jūras reģiona valstis ir apvienojušās un izveidojušas ar Helsinku konvencijas lēmumu HELCOM. Tā ir padome, kuras mērķis ir glābt šo jūru, līdz 2020. vai 2025. gadam panākt, lai eitrofikācija vairs neapdraud jūras ekosistēmu. Jā, arī Latvija ir šajā padomē, bet tā ir tāda ļoti lēni plūstoša sistēma, kas ir vairāk runāšanas, mazāk darīšanas pēc, tādēļ liekas diezgan neefektīva. Ir izstrādāts Baltijas jūras rīcības plāns, HELCOM jau darbojas no astoņdesmito gadu sākuma, kad šī problēma jau bija aktuāla, tagad ir 2008. gads, bet nevarētu teikt, ka kaut kas būtu redzami uzlabojies. Protams, esam izstrādājuši veselu kaudzi reglamentu, dažas valstis ir kaut ko akceptējušas. Ir lietas, kas jau ir izdarītas, varbūt ES vai HELCOM kontekstā, bet situācija šobrīd paliek aizvien kritiskāka.
Patērētājs dod priekšroku ierastajam
Ir nepieciešama šī politiskā griba, politiskā ietekme. Piemēram, ko mēs varam prasīt no sabiedrības, no atsevišķiem indivīdiem? Mēs, protams, varam lūgt sabiedrību nepirkt veļas pulveri, kas satur fosfātus, bet – no otras puses – tā būs pavisam maza daļiņa pircēju, kuri izvēlēsies šo sarežģītāko ceļu. Jārēķinās, ka šis veļas pulveris bez fosfātiem būs mazliet dārgāks, būs jāmeklē kādas skaidrojošās uzlīmes, tāpat jāmaina nodokļu politika – uzliekot fosfātus saturošajiem veļas pulveriem lielākus nodokļus. Piemēram, Vācijā vairs veikalos neatradīsim veļas pulverus ar fosfātiem. Līdz ar to ražotāji ir spiesti meklēt jaunas, labākas tehnoloģijas, bet beigās jau ieguvēji ir visi. Un ar veļas pulveriem vispār ir īpatnēji – ir gadījumi, kad vienas un tās pašas markas veļas pulveris, piemēram, Skandināvijas veikalos parādās tāda paša izskata iepakojumā kā Latvijā, tikai tur tas ir bez fosfātiem, bet pie mums – ar tiem. Un šie fosfāti ar notekūdeņiem nonāk jūrā, protams, daļa to tiek attīrīti, bet daļa paliek. Ja mēs jautājam, kādēļ tā notiek, tad vismaz nesen atbilde skanēja: „Mēs esam izpētījuši tirgu, un patērētājs dod priekšroku ierastajiem veļas pulveriem.”
Baltijas jūru nekad neizglābs tikai viena valsts
Ar lauksaimniecību ir vēl sarežģītāk. Protams, ka mums, mazajām Baltijas valstīm, vienmēr būs aktuāla konkurence lielajā tirgū, sākot jau ar subsīdijām. Protams, ka Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Vācijas lauksaimniecībai tiek piešķirts daudz lielāks atbalsts salīdzinājumā ar Latviju un citām jaunajām ES dalībvalstīm. Mēs gan noteikti nepieprasām, lai zemniekiem samazina subsīdijas, mēs vienkārši sakām to, ka tām ir jābūt stipri gudrākām – tajās jābūt iestrādātām vidi saudzējošām prasībām.
Pretējā gadījumā mēs ar savu nodokļu maksātāju naudu paši veicinām jūras piesārņošanu, kaut arī to nebūt nevēlamies. Mēs vienkārši iedodam savu naudiņu, tā ”aiziet” kaut kur... Neviens no mums jau arī īstenībā nebija vēlējies piesārņot Baltijas jūru, tā vienkārši ir noticis.
"Ne jau tikai mana atpūta kāpās vai mana peldēšanās ietekmē Baltijas jūru. Es varu dzīvot, piemēram, Valmierā, atpūsties pie Gaujas, un tas, kā es dzīvoju tur, arī atstāj iespaidu uz jūru."
Pasaules dabas Fonds ir iesniedzis Eiropas Komisijā ziņojumu par to, kā mēs saredzam šo kopējās lauksaimniecības politikas maiņu. Baltijas jūru nekad neizglābs tikai viena valsts, ir jādarbojas starptautiski. Taču ir ļoti daudzas lietas, ko mēs paši Latvijā varam darīt. Ir ES direktīvas, kas ir kā ”rāmis,” bet katrai valstij ir savas iespējas, kā tās adaptēt, iestrādāt savā likumdošanā. Taču te ir jābūt politiskajai gribai. Man liekas, ka šīs situācijas nopietnība vēl nav aptverta. Es saprotu, ka mums ir ļoti daudzas citas sociālekonomiskas problēmas, kas jārisina, bet jūras problēma nav mazāk būtiska.
Cik liela ir kuģu un prāmju ietekme uz jūras piesārņojumu?
Ja vēl joprojām var brīvi izlaist notekūdeņus Baltijas jūrā, tad, protams, ka aļģēm ir ar ko baroties.
Mēs jau pagājušajā gadā rakstījām Baltijas prāmju kompānijām. Mēs nevaram noteikt, kā rīkoties kruīza kompānijām, bet mēs devām tām iespēju brīvprātīgi sadarboties un nākt talkā glābt Baltijas jūru – nodot notekūdeņus un kanalizācijas ūdeņus ostās, speciāli tam paredzētajās vietās. Daudzās valstīs šis pakalpojums ir bez maksas, Rīgā tas iekļauts kopējā ostas nodevā. Ar prāmju kompānijām gāja salīdzinoši labi, diezgan daudzas no tām parakstīja šo petīciju, bet ar starptautiskajām kruīzu kompānijām situācija nav tik laba. No vairāk kā 20 kompānijām, kurām mēs rakstījām, tikai kādas trīs vai četras atbildēja, ka ir gatavas to darīt. Taču, ja šīs četras to apņemas, tas nozīmē, ka ir iespēja sadarboties. Bet, lai šo jomu sakārtotu, kaut vai piemērotu kādas soda sankcijas, nepietiek ar labu gribu vien. Tā ir valstiska, starptautiska darbība. Gan lauksaimniecība, gan buferzonas – tas viss jāskata un jāvērtē kontekstā. Nevar ķerties klāt tādiem maziem ”diedziņiem”, nav jēgas tos tā atsevišķi raustīt. Jāskatās viss tādā „kopējā bildē”, bet tā pašlaik ir tāda sašķobīta...
Gaida rīcību, nevis atrakstīšanos
Kāda ir Pasaules Dabas Fonda sadarbība ar Latvijas izpildvaru?
Mēs esam sūtījuši vēstules Vides ministrijai. Taču vairāk saņemam formālu atrakstīšanos ar atsaucēm uz dažādiem normatīvajiem aktiem. Nejūtam vēlmi kaut ko darīt. Ir, protams, objektīvs iemesls – tik apjomīgu problēmu mēs ātri nevaram sakārtot –, bet jābūt kaut kādai ieinteresētībai. Piemēram, Somijas un Zviedrijas premjerministri, cik zinu, Baltijas jūras piesārņojuma problēmai pagājušajā gadā pievērsa ļoti lielu uzmanību. Sabiedrība šajās valstīs ir daudz izglītotāka jautājumā par jūras ekoloģijas jautājumiem, taču arī tur vajadzēja zināmu laiku, līdz sabiedrība pilnībā izprata problēmas nopietnību. Informācija par Baltijas jūru ir pietiekama, taču vienkārši pietrūkst rīcības. Domāju, ka Pasaules Dabas Fonda uzdevums ir norādīt uz šo problēmu. Valstij jābūt mehānismam, kā to risināt. Mums taču ir piemēri, no kā mācīties. Ir valstis, kas pieļāvušas daudz kļūdu šajā jomā, ko tagad atzīst. Tās saka: ”Jā, mēs nerīkojāmies pareizi, bet tagad šo kļūdu gribam labot.”
Vēl viena liela jūras piesārņojuma problēma ir smagie metāli un dioksīni. Cilvēks ir spējis sintezēt tādas vielas, kuras daba nespēj noārdīt, tie iekļūst barības ķēdē un nonāk gan ūdensaugos, gan zivīs, taču visbeidzot – arī cilvēku organismā, kur uzkrājas šīs indīgās vielas. Tās var ietekmēt iedzimtību, imunitāti. Grūtniecēm jau iesaka neēst Baltijas jūrā zvejotas zivis biežāk kā reizi nedēļā.
Liela nozīme ir tam, kādu personīgo piemēru mēs rādām bērniem ģimenē, cik izglītojošas ir mācību programmas skolās. Pasaules Dabas Fonds ir sagatavojis padomu grāmatiņu, kā būtu jāuzvedas, esot pie jūras, kuģojot vai apsaimniekojot atkritumus. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ne jau tikai mana atpūta kāpās vai mana peldēšanās ietekmē jūru. Es varu dzīvot, piemēram, Valmierā, atpūsties pie Gaujas, un tas, kā es dzīvoju tur, arī atstāj iespaidu uz jūru.
