Internets atnesis iespēju miljoniem cilvēku izpausties un tapt saklausītiem. Teikums skan gludi, tikai man šķiet, ka šāda idilliska līdzsvara patiesībā nav. Jā, mēs varam rakstīt, zīmēt, spēlēt, tēlot ar savu vārdu vai izdomātu. Noslēpties aiz neskaitāmiem nikiem un, dusmojoties uz visu pasauli, uzbrukt citiem nevainīgiem un vainīgiem nikiem. Lamāt pastāvošo varu un lamāt kaimiņu. Laipni lūdzam, uz priekšu! Bet vai kāds mūs sadzird, vai kāds izvētī mūsu sēnalas un patur mūsu labākos graudus? Vai arī tas ir tikai lielisks drošības ventilis nepārtraukti burbuļojošam sociāli politiskajam katlam?
Kā tur palika ar proletāriešiem? Visā pasaulē cilvēkiem līdzīgas grūtības. Nav jau Latvija izolēta sala, kurā ir vissliktāk un visdramatiskāk. Arī citur cilvēki izpauž savas raizes, domas, pārdomas, idejas. Cerībā, ka tiks uzklausīti. Un iespējams, ka, uzklausot vienkāršo cilvēku domu graudus, pasaule arī varētu mainīties un kļūt labāka. Kā trāpīgi teica Elizabete Katkarta no Līdsas: Ļaudis nav idioti un ar mums vajag vairāk apspriesties!
Kā tur palika ar proletāriešiem? Visā pasaulē cilvēkiem līdzīgas grūtības. Nav jau Latvija izolēta sala, kurā ir vissliktāk un visdramatiskāk. Arī citur cilvēki izpauž savas raizes, domas, pārdomas, idejas. Cerībā, ka tiks uzklausīti. Un iespējams, ka, uzklausot vienkāršo cilvēku domu graudus, pasaule arī varētu mainīties un kļūt labāka. Kā trāpīgi teica Elizabete Katkarta no Līdsas: Ļaudis nav idioti un ar mums vajag vairāk apspriesties!
