Ģimene sākotnēji ir slēgta divu cilvēku savienība, un vēlme pēc kaut kā jauna šādā gadījumā ir neizbēgami saistīta ar trešo cilvēku šajā sabiedrībā. Vairākumā gadījumu prioritāšu sadalījums ir atšķirīgs sievietei un vīrietim – sievietei parasti prioritāra ir drošība un stabilitāte, bet vīrietis bieži vien raujas pēc kaut kā jauna, aizmirstot par pamatvērtībām. Rezultātā tas, kurš raujas pēc kaut kā jauna, nonāk dilemmas priekšā – kas man ir svarīgāks: pilnīga neatkarība un iespējas darīt visu, kas ienāk galvā, vai arī svarīgākas ir stabilas attiecības, kuras dod iespēju uzticēties un prasa būt uzticīgam?
Par to, ka šī ir smaga dilemma, liecina kaut vai tas, ka lielākā daļa man zināmo vīriešu nav spējīgi ieņemt kādu konkrētu (praktisku, ne teorētisku) pozīciju un nebeidzami meklē vidusceļu, cenšoties apvienot nelegālus meklējumus un atradumus ar ģimeni.
Un nav jau viegli, jo dzīve rit arvien straujāk un apkārtējā pasaule mums ir spējīga dot arvien vairāk. Iespējams, vairāk, nekā mums ir vajadzīgs, un vairāk, nekā mēs spējam izjust un izdzīvot. Rodas dabiska vēlme paspēt un piedzīvot pēc iespējas vairāk, un arvien aktuālāks kļūst jautājums par to, kas ir prioritārs.
Lietu vērtība sabiedrībā mainās neaptveramā ātrumā, turklāt tas notiek arī katras personības izaugsmes gaitā, tā rezultātā nevar vairs īsti saprast, kas tad īsti ir prioritāte un ar ko būtu jāsāk. Ja kādreiz, dzīvojot šajā pašā valstī, ar sievieti tika veidotas draudzīgas attiecības un vēlāk, iespējams, izveidojās arī seksuālas attiecības, tad tagad bez liekiem ievadiem izveidojas seksuālas attiecības un vēlāk, iespējams, izveidojas draudzīgas attiecības. Kopsumma it kā tā pati, bet saskaitāmo kārtība pilnīgi pretēja. Konservatīvo uzskatu piekritēji noteikti teiktu, ka “sliktajām” un “labajām” sievietēm atšķiras saskaitāmo kārtība, bet es, pazīstot gan vienas, gan otras, varu droši apgalvot, ka tas tā nav.
Bieži vien nākas aizdomāties, kādēļ tiek pamesti tie cilvēki, kurus mēs paši esam apzināti izvēlējušies kā savus dzīves draugus. Ir, protams, daudzi aspekti, kāpēc mēs pametam savus dzīves draugus un kāpēc mēs vispār bieži vien mainām arī tīri materiālas lietas, lai arī jauniegūtās ne ar ko nav labākas par vecajām. Viens no šādiem aspektiem ir mūsu spēja pielāgoties. Šī spēja ir vitāli nepieciešama, un bez tās mēs nevarētu dzīvot, bet tieši šī spēja ir tā, kas visu skaisto, kas ir pieejams ikdienā, pārvērš mūsu apziņā par ikdienišķu – par kaut ko tādu, kam nav jāpievērš uzmanība un nav jātērē mūsu uztveres spējas resursi. Dzīvojot ciešā kontaktā ar otru cilvēku, pierod pie viņa jaukajām īpašībām un ikdienā tās vairs nemana. Tai pat laikā visas nepatīkamās lietas krīt acīs katru reizi. Pie šāda lietu izkārtojuma neviļus skats pievēršas apkārtējiem. Un, ja kādā cilvēkā tiek pamanīts kas jauks, tad šis cilvēks šķiet iekārojamāks par to, kas tev ir pie sāniem. Šādā brīdī daudzi padomā par to, kā būtu, ja es būtu viens un pilnīgi neatkarīgs?
Mēs esam iemācījušies rēķināt un izsvērt visus plusus un mīnusus. Ko tad katram no mums dod ģimene un ko tā “laupa”? Ir daudz viedokļu un dzīves skatījumu, bet, ja man, 33 gadus vecam vīrietim, palūgtu nosaukt kādu objektīvu iemeslu ģimenes veidošanai, tad man būtu stipri jāpiedomā un, iespējams, es tā arī neko nevarētu pateikt.
"Pilnvērtīgas ģimenes tapšanai un pastāvēšanai ir nepieciešamas divas lietas: Dieva labvēlība, kas, pirmkārt, izpaužas kā mīlestība, (..) un valsts labvēlība, lai šo jaunizveidoto savienību pasargātu un atbalstītu mūsu neizsakāmi krāšņajā un neizprotami skarbajā reālajā ikdienā."
Vai tieksme veidot ģimeni nav bailes no vientulības vai arī bailes par to, ka tava dzimta neturpināsies, ja tu nebūsi radījis pēcnācējus? Viens no maniem kolēģiem izteicās, ka cilvēks nav radīts, lai būtu viens. Bet vai ģimene nozīmē to, ka tu neesi viens?
Es, kārtējo reizi uzdodot sev jautājumu par ģimenes būtību un nerodot atbildi, kļūstu nemierīgs un sāku staigāt pa biroju, uzdodot šo jautājumu saviem draugiem un kolēģiem. Atbildes ir dažādas: vieniem ir ļoti miglains viedoklis – tā vajag, jo tā mēs esam iekārtoti, citi runā kaut ko par jaunības kļūdām, citi lieto terminu “iekritām”, un tikai retais ar vērā ņemamu ģimenes stāžu var atbildēt – tā ir mīlestība.
Arī man gribētos domāt, ka ģimenei vajadzētu sākties ar mīlestību un uz to balstīties, bet diemžēl pieredze rāda, ka mīlestība nav tik paredzama un stabila, lai ar to pietiktu. Mīlestība ir kā iniciators – tā iestumj lielo vezumu, bet negarantē tā tālāku virzību. Un tā nu sanāk, ka ar tālāko vezuma trajektoriju katrs “cīnās”, kā māk. Baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā tiek reģistrēts fakts par “lielā vezuma” došanos pa izdangātajiem un neviena nekoptajiem dzīves ceļiem, savukārt statistikas pārvalde apkopo datus par salauztajiem ratiem un “sasistajām silēm”. Sekojot analoģijai ar ceļu satiksmi, tā vien gribas domāt, ka ir nepieciešams Ģimenes Drošības Departaments, tāpat kā ir Ceļu Satiksmes Drošības Departaments.
Latvijas valsts demogrāfiskais stāvoklis nav iepriecinošs, un tas, protams, ļoti lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik stabila ir ģimenes institūcija. Ģimene katram no mums ir pirmā “mazā valsts”, kurā mēs mācāmies ievērot citu intereses, mācāmies rast kompromisu un rodam atbalstu grūtākajos brīžos. Katra ģimene ir kā neliela valstiņa, kura veido mūsu lielo, kopīgo Latvijas valsti. Bez ģimenes ir grūti iedomāties nākotni, kas būtu labāka par šodienu. Šķiet, neviens neapšaubīs, ka ģimenē izaudzis indivīds ir piemērotāks veselīgas sabiedrības veidošanai nekā indivīds, kam nav bijusi iespēja mīlēt, uzticēties un paļauties. Ģimene ir attiecību pamatskola un arī augsne, bez kuras nevar izveidoties uz klasiskām vērtībām balstīta jaunā paaudze un jaunā sabiedrība.
Bet diemžēl ļoti liels skaits ģimeņu izjūk tikai tāpēc, ka to dalībniekiem nav izpratnes par ģimenes būtību. Nav izpratnes, kuru ir iespējams radīt skolā pat tad, ja skolēna paša ģimene nav veiksmīga.
Ja būtu pieejami pilnīgi dati par visām izjukušajām ģimenēm, tad nāktos konstatēt, ka jau šodien liela daļa bērnu uzaug ģimenēs, kur kāds no vecākiem ir pametis ģimeni. Un šādam bērnam iet secen “attiecību pamatskola”.
Ja ģimene mūsu prioritāšu sarakstā mākslīgā vai dabiskā veidā nenonāks augšgalā, tad agri vai vēlu mēs varēsim ieviest jaunu “brīvās sabiedrības” modeli, kurā ikkatrs maksās ģimenes nodokli, lai tās sievietes, kas to vēlas un kurām ir piemērots veselības stāvoklis, varētu par valsts naudu uzaudzināt bērnu bez vīrieša (otras puses) palīdzības. Būsim nonākuši pilnīgā brīvībā no ģimeniskās atbildības: visi vīrieši klaiņos apkārt kā runči, jebkura vesela sieviete pēc labvēlīga ārsta slēdziena varēs izvēlēties jebkuru no klaiņojošajiem runčiem kā bioloģisko tēvu, un valsts iekasēs no visiem ģimenes nodokli, lai nodrošinātu finansējumu jaunās, bezgalīgi brīvās paaudzes lološanai!
Bet tas, protams, būtu pārejas modelis līdz laikam, kad bērnus pēc valsts pasūtījuma kolbās audzēs zinātniskajos institūtos. Tad arī atkritīs demogrāfiskās problēmas, jo bērnus pēc ministra rīkojuma tik, cik nepieciešams, varēs uzaudzēt kolbās.
Tāda, lūk, daudzsološa nākotne mūs varētu sagaidīt, ja nedomāsim par to, kā padarīt ģimeni stipru jau šodien.
Dzīve ir interesanta! Un, lai tā arvien tāda būtu, cilvēki izdomā visvisādas jaunas nodarbes. Tā, piemēram, ir parādījušies cilvēki, kuri attiecības pārvērš par sava veida sportu vai spēli. Daudzviet pasaulē tiek piedāvāti kursi, kuros apmāca, kā iegūt sievieti maksimāli ātri un viegli. Internetā par šiem cilvēkiem un kursiem var atrast informāciju pēc atslēgvārda “pickuper”. Tā, piemēram, saitā http://www.soblaznenie.com/ jūs atradīsiet šādu kursu saturu un, ja nevēlaties braukt uz Sanktpēterburgu, kur notiek kursi, tad varat iziet kursus tālmācības ceļā. Rodas iespaids, ka šie kursi ir paredzēti īslaicīgu, galvenokārt seksuālu, attiecību veidošanai, bet tai pat laikā neviens neliedz kursos iegūtās zināšanas izmantot nopietnu attiecību veidošanai. Jādomā gan, ka 99% kursu apmeklētāju būs pārliecināti “sportisti”.
Pateicoties šādam jaunam sporta veidam, ikvienai sievietei iepazīstoties ir jāpieļauj tāda iespēja, ka viņa tiek izmantota kā sporta inventārs.
Un visbeidzot, nobeigumā gribētos atzīmēt, ka pilnvērtīgas ģimenes tapšanai un pastāvēšanai ir nepieciešamas divas lietas: Dieva labvēlība, kas, pirmkārt, izpaužas kā mīlestība, kura ir nepieciešama, lai rastos pilnvērtīga ģimene, un, kad ģimene ir izveidota, ir nepieciešama “valsts labvēlība”, lai šo jaunizveidoto savienību pasargātu un atbalstītu mūsu neizsakāmi krāšņajā un neizprotami skarbajā reālajā ikdienā.
Par Dieva labvēlību un mīlestību mēs varam būt droši, jo tā ir bezgalīga. Toties “valsts labvēlība” mums pašiem vien jāveido, un tas ir vienīgais, ko varam darīt lietas labā, ja vien nevēlamies pēc reinkarnācijas savu nākamo dzīvi uzsākt kolbā.
P.S. Pēc statistikas pārvaldes datiem, noslēgto laulību skaits attiecībā pret šķirto laulību skaitu pēdējos gados ir aptuveni 2/1.
Optimists teiktu – ir plašas izaugsmes iespējas.
Pesimists teiktu – kā ar margrietiņas lapiņām: paveiksies, nepaveiksies, paveiksies, nepaveiksies... attiecība 1:1
