Pēdējos desmit gados Latvijā strauji pieauga materiālā labklājība. Dārgas mašīnas, dzīvokļi jaunos projektos, pilis no sapņa kļuva par realitāti. Iespēju nokārtot hipotekāro kredītu, ko bankas gandrīz vai meta pakaļ, īpaši izmantoja ģimenes. Dzīvojām uz parāda. Taču dzīves līmeņa paaugstināšanās nebūt neradīja Latvijai tik nepieciešamo demogrāfisko sprādzienu. Manuprāt, galvenais iemesls slēpjas lielajā atbildībā, kas jāuzņemas, bērnam ienākot ģimenē. Ģimenes ar bērniem savā ziņā parāda briedumu, gatavību uzņemties atbildību un pāriet jaunā dzīves kvalitātē. Materiāli nodrošinātām jeb patiešām turīgām ģimenēm valsts pabalsti, to apjoms un ilgums nav pats noteicošākais, lai izvēlētos par labu bērnam. Ar valsts atbalstu iespējams stimulēt tā saucamo vidusslāni.
Māmiņalga – būtisks atbalsts gada garumā
Pagājušā gadā SKDS veiktais pētījums „Demogrāfija un ģimenes stāvoklis Latvijā” liecina, ka nedaudz pieaudzis sociāli atbildīgo jeb to vecāku skaits, kas par pirmo bērnu izšķiras ap gadiem trīsdesmit vai vēl vēlāk. Šiem vecākiem primāri svarīgāka izglītība, karjera, finansiālā drošība, un tikai tad tiek plānots bērns. Iespējams, izšķiršanos par labu bērnam šajās ģimenēs veicinājis pašreizējais bērna kopšanas pabalsts aptuveni algas apmērā gada garumā, kas ģimenei šajā laikā ļauj saglabāt ierasto komfortu un nekļūt par hipotekārā kredīta parādniekiem.
Savukārt iespēja vienlaikus saņemt pabalstu un turpināt strādāt uz pilnu vai pusslodzi mātei ļauj nepārtraukt iesākto darbu. Vienlaikus šāds variants izdevīgs arī valstij, jo abi vecāki turpina maksāt sociālās iemaksas. Ekonomiski būtu nepieciešams parēķināt, kas valstij būtu izdevīgāk – cilvēki, kuri no darba tirgus izkrīt bērna aprūpes dēļ, vai arī, piemēram, ģimenes, kas vienlaikus strādā un saņem pabalstu. Daudzi apelē, ka bērnam nepieciešams pastāvīgs kontakts ar māti – vismaz līdz diviem trim gadiem, kas gan pašreizējā situācijā ģimenēm finansiāli tikpat kā nav iespējams. Laikā, kamēr bērniņam nav vēl gads, strādāšana ne vienmēr nozīmē bērna atstāšanu no rīta līdz vakaram auklei. Vienojoties ar darba devēju, māmiņa konkrētus darba uzdevumus var veikt arī mājās – tekstu rakstīšanu, tulkošanu, rediģēšanu, datorgrafiku, projektēšanu, gleznošanu, rokdarbus. Dažkārt darbs mājās māmiņai var būt arī kā atslodze. Nespēja saņemt pabalstu un vienlaikus strādāt palielinātu algas saņemšanu aploksnē.
"Tiesiskās paļāvības princips nosaka valsts iestādēm būt konsekventām savā darbībā attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem."
Lai iegūtu vecāku viedokļus māmiņalgu jautājumā, izmantoju iespēju uzdot jautājumus portālā www.calis.lv. Elita, viena bērna mamma: „Sāku strādāt, kad bērnam palika trīs mēneši. Sākumā tikai trīs reizes nedēļā – četras stundas vakaros, kamēr bērns gulēja. Kad mazajam palika astoņi mēneši, devos uz darbu divas reizes nedēļā un strādāju četras stundas, mazliet vēl arī mājās. Nedēļā sanāca 15-20 stundas. Darbs saistīts ar datu analīzi, tāpēc lielāko daļu varēju veikt mājās. Alga, ko par šo nelielo darbu saņēmu, bija zemāka par minimālo un desmit reizes mazāka par māmiņalgu. Strādāju, lai nezaudētu savu kvalifikāciju, jo baidījos izkrist no darba tirgus. Arī tāpēc, ka būt tikai mājsaimniece negribēju. Kamēr biju darbā, ar mazo palika vīrs, jo viņam ir maiņu darbs. Auklītei zīdaini neatstātu un pilnu slodzi arī nestrādātu. Ja nebūtu bijusi iespēja saņemt māmiņalgu un vienlaikus piestrādāt, visticamāk, diemžēl strādātu nelegāli. Manuprāt, pabalstus samazināt nedrīkst, drīzāk jāmeklē veidi, lai tos piešķirtu vismaz divus gadus. Cilvēki, kuri protestē, lai ģimenēm ar maziem bērniem nogrieztu pabalstus, diemžēl nesaprot, ka katrs bērns mums ir ļoti, ļoti vajadzīgs – gan kā nākamais nodokļu maksātājs, gan kā pašu ražotās produkcijas patērētājs. Ja paskatāmies iedzīvotāju dabiskās kustības radītājus (2008. gadā dzimuši 24 414 bērni, bet reģistrēti 31 366 mirušie), tad joprojām vērojams mirušo cilvēku pārsvars pār dzimušajiem un tas mūs sāpīgi ietekmēs nākamajos gados.”
Saņemt bērna kopšanas pabalstu un iespēju vienlaikus strādāt kopš 2008. gada sākuma pārsvarā izmantojuši tieši tēvi. Un tas nebūt nenozīmē, ka šajās ģimenēs abi vecāki strādā un bērnu atstāj auklēm. Ģimenēs, kurās abi vecāki strādā, maksā sociālās iemaksas, šādi ir iespējams brīvi izvēlēties, kam būs izdevīgāk noformēt māmiņalgu. Gada garumā konkrētai ģimenei šis pabalsts var nozīmēt arī papildu ienākumus. Šāda bonusa saņemšanai vajadzētu vairāk uzlabot dzimstības rādītājus, taču pagājušā gadā piedzima tikai par 1211 bērniem vairāk nekā 2007. gadā. Kopējā tendence rāda, ka ģimenes plāno ilgtermiņā un saprot, ka pēc gada, valsts atbalsta trūkuma dēļ, kopējie ienākumi samazināsies, bet bērna materiālās vajadzības ar katru gadu tikai pieaugs.
Arī jautājums, vai vajadzētu ieviest māmiņalgas griestus strādājošam vecākam, ir diskutabls, jo sociālās iemaksas taču maksā no visas algas un nevis, piemēram, tikai no četrsimts vai piecsimts latiem.
Tiesiskās paļāvības princips
Labklājības ministrija paudusi varbūtību, ka strādājošiem vecākiem māmiņalgu varētu samazināt par 15-20% vai pat vairāk. Taču jāņem vērā, ka strādājošie vecāki ir rēķinājušies ar noteiktu naudas summu, kas tiem nepieciešama, lai varētu atļauties ģimenes pieaugumu. No pabalsta samazināšanas svarīgi pasargāt ne tikai tās ģimenes, kuras šo māmiņalgu jau saņem, bet arī tās, kas grūtniecības uzskaitē reģistrējās laikā, kad spēkā bija esošā pabalstu izmaksas kārtība. Tā būtu elementāra atbildība pret ģimenēm, kuras paļāvās uz valstī noteiktajiem pabalstiem, jo pretējā gadījumā varbūt būtu pieņēmušas lēmumu pagaidīt. Satversmes tiesas skaidrotajos terminos rakstīts, ka tiesiskās paļāvības princips nosaka valsts iestādēm būt konsekventām savā darbībā attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrēto normatīvo aktu. Tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Tiesiskās paļāvības princips nodrošina indivīdam tiesisko aizsardzību likumdevēja noteiktajā pārejas periodā.
"No pabalsta samazināšanas būtiski pasargāt ne tikai tās ģimenes, kuras šo māmiņalgu jau saņem, bet arī tās, kas grūtniecības uzskaitē reģistrējās laikā, kad bija spēkā esošā pabalstu izmaksas kārtība."
Jaunā māmiņa Antra: „Strādāju par žurnālisti, bet diemžēl sociālās iemaksas kā gandrīz visos medijos maksā tikai no štata algas un nevis honorāriem, kas veido lielāko algas daļu. Lai darbavieta varētu ietaupīt, tiek plānots štata algas samazināt un nedaudz paaugstināt honorārus, jo no tiem nav jāmaksā sociālais nodoklis. Tie, kuri negaida bērniņu, ir apmierināti, taču ne es. Par bērniņu izšķīrāmies pagājušā gadā, kad māmiņalgu pilnā apmērā varēja saņemt arī strādājošs tēvs. Vīrs pelna aptuveni tikpat, bet darbavieta sociālo nodokli maksā no visas algas. Bērna kopšanas laikā mums tā būtu iespēja gada garumā saņemt to pašu naudu, ko līdz šim. Ja tiks veiktas nozīmīgas izmaiņas pabalstu saņemšanā, darbā diemžēl būšu spiesta atgriezties tūlīt pēc bērna piedzimšanas, taču neesmu pārliecināta vai psiholoģiski tam būšu gatava.”
Ģimeņu atbalstīšana krīzē
Lai valsts varētu uzlabot atbalsta sistēmu ģimenēm arī krīzes laikā, vērts padomāt par nozīmīgiem ienākuma nodokļa atvieglojumiem vecākiem ar bērniem. Zviedrija, piemēram, ģimenēm gatavojas samazināt ienākumu nodokli par 75%, kas valstij radīs ap 60 milj. mazākus ieņēmumus, taču atmaksāsies ilgtermiņā. Bērni ir nākamie nodokļu maksātāji, patērētāji, un bez viņiem valsts nākotne nav iedomājama, tāpēc visi, kuri audzina bērnus, faktiski garantē, ka valsts arī pēc gadiem piecdesmit turpinās pastāvēt. SKDS aptaujātie eksperti atzinuši, ka Latvijā, piedzimstot bērnam, ģimenē krasi pasliktinās dzīves līmenis, jo valstī pastāv nepilnības bērna aprūpes sistēmā un mazinās arī iespējas darba tirgū.
Kādu laiku, dzīvojot Francijā, mani pozitīvi pārsteidza šīs valsts attieksme pret ģimeni un iespējamie pabalsta saņemšanas veidi. Francijā vienreizēju pabalstu tūkstoš eiro apmērā māmiņai maksā tikai tāpēc, ka viņa pēc bērna piedzimšanas izlemj atgriezties darba tirgū. Ir nodrošinātas pašvaldības apmaksātas silītes, sākot no divu trīs mēnešu vecuma, tāpēc mātei ir iespēja turpināt strādāt. Astoņas no desmit francūzietēm pēc bērna piedzimšanas veiksmīgi atgriežas darba tirgū. Taču tajā pašā laikā mātei garantēta darbavieta, līdz bērns sasniedz trīs gadus, visu šo laiku viņa saņem samērā lielu pabalstu. Jo mazāk vecāki pelna, jo mazāk viņi maksā par bērnudārzu. Valsts finansiāli atbalsta arī dzīvokļa iegādi ģimenēm, ja nepieciešams, daļēji apmaksā arī īri un auklīti. Noteikts pabalsta apjoms tiek izmaksāts līdz pat laikam, kad bērns sasniedz 21 gada vecumu, turklāt pakāpeniski pabalsts pieaug. Vēl lielākus pabalstus saņem mātes, kas bērnus audzina vienas. Ar šādu ģimeņu atbalstīšanas politiku Francijā sasniegts viens no augstākajiem dzimstības līmeņiem Eiropā – aptuveni 800 tūkstoši jaundzimušo gadā. Tikai vienam no desmit Francijas iedzīvotājiem nav bērnu. Varam tikai minēt, kura būs pārliecinoši ietekmīgākā valsts Eiropas Savienībā pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit.
Latvijas ģimeņu galvenā problēma
Jau pieminētā SKDS pētījuma dati rāda, ka tikai 34% iedzīvotāju piekrīt apgalvojumam, ka ģimenes valstī tiek atbalstītas. Trešdaļai no šiem pozitīvi noskaņotajiem cilvēkiem bērnu nav. Kopumā iedzīvotāji joprojām samērā kritiski vērtē valsts atbalstu ģimenēm ar bērniem. Kā vienu no traucējošākiem trūkumiem vecāki norāda vietu deficītu valsts apmaksātos bērnudārzos un pabalsta pārrāvumu, tiklīdz bērns sasniedz gada vecumu. Pašvaldības bērnudārzos bērnus uzņem no divu vai pat tikai trīs gadu vecuma, turklāt nav retums, ka vecāki tā arī nesagaida vietu bērnudārzā. Kāpēc tikai daļa vecāku var sūtīt bērnus pašvaldības bērnudārzā, mēnesī kā minimums ietaupot 200-300 latu, kas nav jāmaksā auklei vai privātajam bērnudārzam, savukārt pārējiem, kuri tāpat strādā un maksā nodokļus pašvaldības budžetā, šādas iespējas nav? Dažkārt vecāki, aprēķinot maksu par bērna aprūpi un ar darbu saistītās izmaksas (ceļš, pusdienas, jauns apģērbs), nonāk pie secinājuma, ka kopējās izmaksas ir lielākas nekā ieguvums no darba algas, un māte pieņem lēmumu nestrādāt. Rezultātā viņa zaudē darbavietu, kas garantēta tikai līdz bērna pusotra gada vecumam.
Sabiedrības attieksme pret ģimenēm
Ģimenes vērtību sabiedrībā nosaka ne tikai valsts pabalsti, bet pašu iedzīvotāju attieksme pret tām. Joprojām kopējā vide nav pārāk labvēlīga ģimenēm ar bērniem. Cik viegli tramvajā, trolejbusā vai autobusā iekāpt ar bērna ratiņiem? Un ja pie rokas ir vēl otrs bērns? Jāgaida, kad pieturā piebrauks sabiedriskais transports ar zemo slieksni, vai arī katru reizi jālūdz palīdzība. Arī darba devēji pret strādājošām māmiņām ar bērniem nereti izturas ar aizdomām. Dzirdēts, ka darba devējs sievieti jau gandrīz pieņēmis darbā, taču uzzinot, ka viņai ir mazs bērns, izvēlas citu darbinieku. Latvijā, lai nodrošinātu zināmu dzīves kvalitāti, bieži jāstrādā virsstundas ārpus darba laika. Taču reti kurš darba devējs aizdomājas, ka sievietes, kurām ir bērni, darbā ir ne mazāk atbildīgākas un precīzas. Turklāt sievietēm ar bērniem bieži ir lielāka motivācija nezaudēt darbu.
"Katrs bērns mums ir ļoti, ļoti vajadzīgs – gan kā nākamais nodokļu maksātājs, gan kā pašu ražotās produkcijas patērētājs."
Ģimenēm ar bērniem svarīgas arī atpūtas un izklaides iespējas, kas nozīmē papildu izdevumus, ko ne visi vecāki var atļauties. Pašvaldībām būtu vērts padomāt arī par pozitīviem, ģimenēm paredzētiem pasākumiem un izklaides iespējām. No iespaidiem Francijā varu minēt zoodārzu Lillē, kuru ikvienam iespējams apmeklēt par brīvu. Blakus tam iekārtota pļava ar piknika vietām, un brīvdienās tas ir kā nosēts ar ģimenēm, kuras šeit patīkami pavada laiku visas dienas garumā. Protams, ja jau treknajos gados bezmaksas atpūtas iespējas ģimenēm nebija prioritāte, tad pašreiz par tām pat nav ko sapņot.
Un tomēr – nav tik traki! Kas meklē, atrod! Pozitīvu emociju gūšanai ģimenēm varu ieteikt nodibinājuma „Fonds Ģimenei” rīkotos Ģimenes svētkus, kas šogad plānoti katru maija sestdienu Vērmanes dārzā. Jebkura ģimene šajās dienās varēs par brīvu piedalīties atrakcijās, konkursos, spēlēs, klausīties koncertus u.c. Lielākoties svētku finansiālie atbalstītāji ir uzņēmēji, kuriem pašiem ir ģimenes un kuri uzskata, ka sabiedrībā jāpopularizē ģimenes vērtība un ka katra stipra ģimene ir mūsu valsts spēks un laimīgas nākotnes pamats. Detalizētāka informācija atrodama mājaslapā www.gimenessvetki.lv.
