Mēdz sacīt, ka Latvijā zūd ģimeniskās tradīcijas. Izirstot ģimenes saites, jo paaudzes, lūk, atsvešinoties. Daudzās mājās trūkst ģimeniskā siltuma. Un tomēr – varbūt nav nemaz tik bezcerīgi? Ja paklausāmies Latvijas dziedošās ģimenes (kuru ir visai daudz), rodas pārliecība, ka esam ne tikai ģimeniski, bet arī dziedoši.
Nesen kādā sarunā visai cienījama vecuma medicīnas profesore izteicās, ka ģimene viņai nozīmējot visu. Tā esot pamats visam – dzīvošanai, labsajūtai un visbeidzot arī laimīgām vecumdienām. Bet bērni un mazbērni ir liela bagātība. Un ja vēl ir mazmazbērni!
Domājot par ģimenes lomu cilvēka dzīvē, ievērības vērtas ir Dzintras Uibo domas. Savulaik viņa nodibināja bērnu preču vairumtirdzniecības uzņēmumu „Amaija” un bija tā valdes priekšsēdētāja. Tagad ir uzņēmuma „Amaija” grāmatvedības un finanšu valdes priekšsēdētāja. Ģimeniskām vērtībām viņas dzīvē vienmēr bijusi nozīmīga loma.
"Latvijas sabiedrība ir tik ļoti polarizējusies, ka tā jau ir problēma."
„Mums ir mācīts, ka vispirms ir valsts intereses un tikai pēc tam – savas. Manuprāt, ir jābūt otrādi,” saka Dzintra Uibo. „Savā būtībā cilvēks ir kā vientuļa sala. Bet ģimenē viņš nav tik vientuļš. Un tieši ģimene dzīvei dod jēgu. Tuvs cilvēks ģimenē, zinot tavus noslēpumus un arī trūkumus, vienalga tevi mīl un nepamet. Bērni savukārt dod jēgu kaut ko darīt nākotnei. Tu viņus audzini, rūpējies, lai viņi iegūtu izglītību un izprastu pareizās vērtības. Tu rūpējies, lai viņiem būtu laimīga bērnība. Un vēlāk, kad viņi jau paši ir izķepurojušies, vienalga centies kaut kādā veidā palīdzēt. Bet tad tu vairs neesi primārais, kas viņiem palīdz, bet sekundārais. Un ir svarīgi uztvert un saprast to brīdi, kad tu saviem bērniem kļūsti sekundārs, esi tikai palīgs. Mēdz taču sacīt, ka bērni ir mūs izvēlējušies un mēs viņiem varam tikai palīdzēt.”
Dzintra Uibo ir pārliecināta, ka bērna dzīvē jau no paša sākuma vecākiem ir ļoti liela loma. Kad bērnam ir ap gadiem divdesmit, šī loma zināmā mērā un veidā mainās: vecākiem ir jāsaprot, ka viņi paliek kaut kur trešajā vai ceturtajā vietā. Taču arī šī vieta ir ļoti svarīga un nozīmīga. Turklāt ģimenes tradīcijas, ieradums rūpēties vienam par otru, būt atbildīgam arī par tiem, kas tev darījuši labu, pāriet no paaudzes uz paaudzi.
Dzintras Uibo vecāki bija izsūtīti un iepazinās Sibīrijā. Uz turieni bija izsūtīti viņu vecāki. Sešdesmitajos gados, jau Latvijā, Dzintra pati izjutusi, ka ļoti daudzi cilvēki ar siltumu atcerējušies, kā viņas vecaistēvs un vecāmāte savulaik par viņiem rūpējušies. Jo, lūk, šie cilvēki kādreiz ir pie viņiem strādājuši, darījuši labu. „Kad mēs cepām pīrāgus, tad mana vecmāmiņa un arī mamma mudināja, lai aiznesu tos Ansim, kurš kādreiz pie maniem vecvecākiem bija priekšstrādnieks, bet tagad dzīvoja vientuļš.
"Viena daļa sabiedrības, kļūstot bagāta, neuztraucas par tiem cilvēkiem, kas viņiem un viņu ģimenēm ir nodrošinājuši un nodrošina iegūto labklājību."
Ģimeniskās vērtības pastāv ne tikai ģimenē, bet izvēršas arī plašāk. Tu esi atbildīgs arī par cilvēkiem, kas tev darījuši labu, kas pie tevis strādā vai darījuši to agrāk. To mums ieaudzināja vecāki un vecvecāki.
Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā ir tā problēma, ka cilvēki, kuriem šī atbildība nav ieaudzināta, to neizprot. Taču, ja viņi, piemēram, kļūst par darba devējiem, tad viņiem jāapzinās, ka ar darba ņēmējiem, kas pie viņiem strādā, nevar rīkoties kā ar kaut kādām lietām. Ir jājūt atbildība. Un tas ir ļoti svarīgi.”
Viena daļa sabiedrības, kā uzskata Dzintra Uibo, kļūstot bagāta, neuztraucas par tiem cilvēkiem, kas viņiem un viņu ģimenēm ir nodrošinājuši un nodrošina iegūto labklājību. Diemžēl daudziem šī atbildība par cilvēkiem, kas viņu labā strādā, nav ieaudzināta. „Latvijas sabiedrība ir tik ļoti polarizējusies, ka tā jau ir problēma. Mums būtu labāka dzīve, ja ģimenes, kuras dzīvo labklājībā, būtu pieradušas dalīties ar tiem, kas viņiem šo labklājību ir radījuši, strādājuši viņu labā. Pašlaik daudzas ģimenes, kuras tikušas pie labklājības, uzskata, ka nav vēl tik bagātas, lai rūpētos par citiem. Bet latiņa, kad viņi, lūk, paliks tik ļoti bagāti, lai varētu rūpēties par citiem, ir ļoti dažāda un visu laiku var augt.
Mani vecvecāki 30. gados, lai gan skaitījās lielsaimnieki, nebija miljonāri, viņiem nepiederēja personīgās automašīnas, taču viņos bija atbildība par tiem cilvēkiem, kas viņiem dara labu. Esmu ļoti pateicīga savai ģimenei par to, ka manī šī atbildības sajūta ir ieaudzināta. Un vienmēr ar savu ģimeni esmu lepojusies.”
"Lai būtu veiksmīgs, ir jābūt ļoti korektam, ir ļoti jārespektē savu darbinieku intereses, lai viņi nestrādātu virsstundas, kas varētu kaitēt to ģimenēm."
Ieaudzinātā atbildības sajūta un pateicība tiem, kas palīdzējuši, ir ietekmējusi manu turpmāko dzīvi. Kad savulaik nodibināju bērnu preču vairumtirdzniecības uzņēmumu „Amaija”, es nedarīju to tādēļ, lai gūtu kādu bagātību. Biju sapratusi, ka tā ir niša, kas tajā laikā Latvijas sabiedrībai bija vajadzīga. Izvēlējos cilvēkus, kas ar mani kopā darbojās. Biju viņiem pateicīga un maksimāli par viņiem rūpējos. Lai būtu veiksmīgs, ir jābūt ļoti korektam, ir ļoti jārespektē savu darbinieku intereses, lai viņi nestrādātu virsstundas, kas varētu kaitēt to ģimenēm.
Tam, kā strādā „Amaija”, sākums ir manos senčos. Nevienu brīdi neesmu varējusi rīkoties citādi. Tev ir jābūt atbildīgam par tiem cilvēkiem, kas tev ir darījuši ko labu, kas strādā tavā labā. Tās ir ģimeniskas vērtības!”
Šīs ģimeniskās vērtības pārmanto arī Dzintras Uibo meita un dēls. Andrejs specializējas datorzinībās, Maija studē jurisprudenci. „Domāju, ka tad, kad viņi strādās, viņi neizturēsies ciniski un neiejūtīgi pret saviem darba kolēģiem. Tā ir ģimenes vērtība, kas viņos ir ieaudzināta.”
***
Mēdz teikt, ka bērnam ir divas rokas, lai ar vienu turētos pie mātes un otru ieliktu tēva drošajā plaukstā. Par ģimenes lomu savā dzīvē visnotaļ pozitīvi izsakās 18 gadus vecais Adrians Jemeļjanovs. „Man ar ģimeni ir paveicies. Man ir ļoti laba ģimene, kas vienmēr sniedz atbalstu. Visi esam jautri, mamma un abi brāļi ir ļoti atraktīvi. Brāļi man ir paraugs. Vecākā brāļa ietekmē iestājos Rīgas 1. ģimnāzijā, kur viņš pats savulaik mācījies. Gan tēvs, gan brāļi ir ļoti praktiski un darbīgi cilvēki. Lauku mājās mums ir kopīgi veicami remontdarbi. Tēvs ir ļoti inteliģents cilvēks. Viņam ir savs viedoklis par grāmatām, viņš man pastāsta par klasiķu darbiem. Tēvs ir daudz ceļojis. Arī brāļi ceļo. Un arī man, protams, patīk ceļot.
Ar vecmammu mums ir kopīgas kultūras intereses. Bieži ejam uz teātriem, uz Operu. Viņa ir bijusi latviešu valodas skolotāja. Kā vecmamma viņa ir ļoti forša. Līdzīga manai mammai – ļoti atraktīva, radu lokā rīko dažādus pasākumus. Ir izpalīdzīga.
Lai gan brāļi ir desmit gadus vecāki par mani, kopš bērnības iederos viņu kompānijā. Zinām viens otra draugus. Un visi viens otram palīdzam.”
Adrianam šķiet pašsaprotami, ka ģimenē vienmēr ir cieši kontakti, visi viens otram uzticas, un nav nekādu noslēpumu.
Mēģinājums sapulcēt kopā savas ģimenes cilvēkus un veidot ciešākas savstarpējās saiknes nekad nevar būt novēlots. Izmantojiet izdevību šodien kaut brīdi pabūt kopā ar savējiem, stiprinot ģimenes apziņu un vērtību!
