Pētījums, ko ar „Sorosa fonda – Latvija” finansiālu atbalstu, sadarbojoties ar lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienību „Mozaīka” izstrādājusi socioloģe Aivita Putniņa, veltīts Latvijas netradicionālo ģimeņu problemātikai. Spriežot pēc biedrības „Mozaīka” interneta mājaslapā publicētā teksta, „apdalīto” ģimeņu kategorijā autore ierindojusi ne vien vecmāmiņas un mātesmāsas, kuras uzņēmušās sērdieņu audzināšanu, bet arī homoseksuālus pārus, „kuriem bērni dzimuši, ir ienākuši no iepriekšējām laulībām vai ņemti aizbildnībā, kā arī nu jau pieauguši bērni, kas šādās ģimenēs izauguši”. Minēto pāru problēma slēpjoties apstāklī, ka „valsts šādi veidotu cilvēku faktisko radniecību neatzīst”.
Jāpiekrīt, ka mazbērnu galveno audzinātāju lomu uzņēmušos vecvecāku un vecāku brāļu vai māsu tiesiskā statusa precizēšana un lielāku sociālo garantiju nodrošināšana tiešām varētu būt būtiska un aktuāla tēma. Turpretim jēdziena „ģimene” attiecināšana uz homoseksuāliem pāriem raisa jautājumus un pelna iebildumus.
Kas ir un kas nav ģimene
Latvijas ārējo normatīvo aktu hierarhijas augstākajā pakāpē esošajā Satversmē jēdziena „ģimene” legāldefinīciju neatradīsim, toties Civillikuma 214.pantā noteikts, ka pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā. Savukārt Civillikuma 35.panta otrā daļa paredz, ka laulība starp viena dzimuma personām ir aizliegta. Šis princips nostiprināts arī Satversmes 110.pantā, nosakot, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Tādējādi nav apšaubāms, ka atbilstoši Latvijas tiesību izpratnei aizsargātas un atbalstītas tiek ikviena – arī homoseksuāla vecāka – tiesības, taču nedz laulību, nedz ģimeni uz homoseksuālu partnerattiecību bāzes veidot nav iespējams. Jo īpaši dīvains un absurds šajā kontekstā šķiet izteikums par netradicionāli orientētajiem pāriem dzimušiem bērniem – pasaulē nerimst strīdi par surogātmāšu un spermas donoru sniegto pakalpojumu ētiskajiem aspektiem, taču par divu geju vai divu lesbiešu kopīgi radītajiem bērniem nākas dzirdēt pirmoreiz.
"Satversmes 110.pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības."
Tomēr vēlreiz ielūkojoties minētajā LGBT draugu mājaslapā, noplok teju radusies sajūsma par zinātnes visspēcību, piešķirot reproduktīvās funkcijas nodrošinātāju lomu visnotaļ neciliem cilvēka orgāniem. Jo dažas rindas tālāk autori paskaidro, ka šā brīža tiesiskā situācija ietekmē arī „faktiskās partnerattiecības gadījumos, kad kāds no ģimenes locekļiem nokļūst slimnīcā vai bērns, zaudējot bioloģisko vecāku, zaudē arī tiesisko saikni ar otru vecāku”. Tomēr jāpiebilst, ka šādā gadījumā runa var būt vien par divu pieaugušo faktiskajām partnerattiecībām, bet ne par bērna tiesisku saikni ar bioloģiskā vecāka homoseksuālo partneri. Proti, šādas saiknes nav un nevar būt – kā zināms, bērnu adopcija homoseksuāliem pāriem ir atļauta vien relatīvi nedaudzās pasaules valstīs, un Latvija nav šo valstu skaitā. Tas nozīmē, ka mūsu valstī bērna tēva draugs vai mātes draudzene nevar tikt atzīti par šā bērna vecākiem. Arī LGBT kustībai nozīmīgajā lietā Karner v Austria, kas tika izskatīta 2003.gadā, Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kaut arī atzina personas tiesības mantot no sava viendzimuma partnera, tomēr vienlaikus norādīja, ka ir attaisnojama atšķirīga attieksme pret faktiskām ģimenes formām, kas neatbilst tradicionālajam ģimenes modelim.
Demokrātija un dezinformācija
Ņemot vērā minēto, jēdziena „ģimene” attiecināšana uz viendzimuma pāriem ir atzīstama par aplamu un maldinošu. Taču ne par nejaušu kļūmi – viens no pētījumu atbalstošās biedrības „Mozaīka” deklarētajiem mērķiem ir „sekmēt sabiedrības izpratni par ģimenes modeļu dažādību un sekmēt to tiesību juridisku atzīšanu”. Iespējams, ne sabiedrības mānīšanas, bet vien kopējā mērķa ātrākas sasniegšanas nolūkā ģimeņu pētnieki un LGBT draugi operē ar juridiski nepareizu terminoloģiju. Tomēr biedrības mājaslapā paustā sāpe par nesenā pagātnē pilnīgi likumīgā ceļā veiktajiem Satversmes 110.panta grozījumiem kopsakarībā ar juridiski korektas terminoloģijas ignorēšanu nerada pārliecību par „Mozaīkas” vēlmi uzlabot un pilnveidot Latvijas tiesisko telpu.
Biedrība „Mozaīka” savā mājaslapā, atskatoties uz 2005.gada „Rīgas Praida” notikumiem, secina, ka „par spīti demokrātijas attīstībai Latvijā pēdējos 15 gados, tomēr kaut kas nav kārtībā”. Atbildot šim hamletiski dramatiskajam konstatējumam („kaut kas ir sapuvis Latvijas Republikā...”), gribētos bilst, ka šāda situācija ir normāla – demokrātiskā valstī vienmēr kaut kas nav kārtībā, vismaz ārēji ideāla kārtība iespējama vien totalitārisma apstākļos. Taču demokrātija nozīmē vairākuma galavārdu, respektējot mazākuma intereses un tiesības. Tas ir vispāratzīts tiesiskais ceļš sabiedriski derīgu un vērtīgu mērķu sasniegšanai. Un demokrātija nekādi neietver sevī nedz valdības vai pat visas sabiedrības pakļaušanos marginālu organizāciju interesēm, nedz strīdīgu mērķu sasniegšanu ar dezinformācijas palīdzību.
