2007. gada Starptautiskās pretkorupcijas dienas devīze “Tavam NĒ ir nozīme” tika izvirzīta, lai tuvinātu izpratnei par to, ka katrs indivīds var sniegt savu artavu korupcijas mazināšanā, atsakoties no iesaistīšanās koruptīvās darbībās. Devīze uzrunā tās lasītāju vai uzklausītāju, norādot uz individuālās nostājas svarīgumu un līdz ar to arī atbildību.
Protams, var debatēt par šādu uzsaukumu efektivitāti. Ja šo “nē” saprot konkrēti kā atteikšanos iesaistīties koruptīvā darījumā, skaidrs, ka tas uzrunā tikai atsevišķu problēmloka segmentu, proti, cilvēkus, kuru iesaistei korupcijā ir gadījuma raksturs, kuru dzīvē atteikšanās no korupcijas neienesīs radikālas izmaiņas un kuri nav aukstasinīgi nolēmuši veikt noziedzīgas darbības.
Pirms neilga laika runāju ar kādu augsta līmeņa tiesnesi, kas daudzus gadus pavadījis tiesu varas gaiteņos. Viņš neslēpa savu skepsi par izglītojošiem pasākumiem tiesnešiem ar mērķi mazināt korupciju tiesās. Viņš akcentēja, ka katrs tiesnesis taču apzinās - kukuļņemšana ir noziegums. Savukārt noziedzniekus no prettiesiskas darbības parasti neattur nedz uzsaukumi, nedz semināri par ētiku.
Domājams, aicinājumu ietekmē vien no korupcijas neatteiksies arī tie, kuru dzīvēs tā rezultātā varētu iestāties radikālas un subjektīvi nepatīkamas izmaiņas. Ir iespējams, taču ļoti maz ticams, ka ārsts, kura kopējie ienākumi no algas un tā sauktajām pateicībām mēnesī ir, teiksim, Ls 3000, būtu gatavs audzinošu pasākumu rezultātā radikāli pārveidot savu dzīvesveidu, lai iekļautos Ls 900 budžetā. Vairumā gadījumu pretestību korupcijai neizrādīs arī pacients vai tā tuvinieks, laužot “tradīciju” vai atsakoties uzklausīt mājienus, kur nu vēl atklātas norādes, kad likme ir veselība vai pat dzīvība.
Laika gaitā, protams, ir iespējamas tik pamatīgas kultūras izmaiņas, ka sociālās vides neiecietība pret negodīgu rīcību sasniedz pakāpi, kad arī aukstasinīgie kukuļņēmēji un no korupcijas finansiāli atkarīgie sajutīs reālu apkārtējo nosodījumu un vismaz attiecīgu diskomfortu. Tomēr šādas izmaiņas parasti ir grūti konstruējamas ar kāda atsevišķa gribas akta palīdzību, tās notiek ilgtermiņa pārvērtību rezultātā vai arī spontāni un tikpat kā nav paredzamas. Individuālā līmenī ar pārliecināšanas spēku varētu ietekmēt cilvēkus, kuriem atteikšanās no korupcijas nozīmē salīdzinoši nelielas neērtības (kāds administratīvais sods, nedaudz ilgāks laiks kāda valsts pakalpojuma saņemšanai u.tml.) vai kuri tādu vai citu apstākļu spiesti korupcijai mazo pirkstiņu iedevuši, taču sirdsapziņa sargājusi no rokas atdošanas.
Attiecībā uz politisko korupciju pašlaik Latvijā nav nekādu pazīmju, kas norādītu uz to, ka valdošās politiskās partijas būtu gatavas veikt būtiskus pārkārtojumus savā vidē, lai no tās izskaustu koruptīvus darījumus vai izrādītu gribu norobežoties no korupciju aktīvi vai pasīvi atbalstošiem biedriem. Korupcija kaut vai kampaņu finansēšanas pārkāpumu veidā ir stratēģiski svarīgs līdzeklis, lai saglabātu politisko varu. Ar nožēlu jāatzīst, ka pasaulē nav sevišķi daudz piemēru, kur korumpēti valdītāji būtu labprātīgi atteikušies no negodīgas darbības, ja tas nozīmē viņu pašu varas pozīciju zaudēšanu.
Pretkorupcijas devīzei noteikti ir jēga, ja to tulkojam kā aicinājumu pilsoņiem neiecietīgi izturēties pret korupcijā iesaistītiem politiķiem un pret tiem, kuri mēģina negodīgas darbības pasniegt kā pieņemamas. 2007. gadā notikušie sabiedrības protesti pret valdības rīcību bija tieši tāda veida “nē”, kā izteikšanai būs nozīme arī turpmāk. Pretkorupcijas „nē” kā mērķtiecīga politiska līdzdalība ir faktors, ar ko Latvijas politiskā elite ir spiesta rēķināties.
