Izrādās - Ministru kabinets ar Ministru prezidentu priekšgalā pašlaik cītīgi ejot cauri valsts pārvaldes sistēmai, ņemot priekšā katru atsevišķu struktūru un skatoties, vai algas par decembri izmaksātas decembrī jeb pārceltas uz janvāri, vai institūcijās nerodas parādi, vai tiek ievēroti visi taupības režīma nosacījumi un vai vispār pēc jauno likumu pieņemšanas šīs institūcijas ir spējīgas pildīt savas funkcijas. Vai tām pietiek resursu un līdzekļu?
No vienas puses labi, ka valdība par to sākusi interesēties. No otras – varbūt ar to vajadzēja sākt, pirms vienā naktī cauri Saeimai izgrūda neskaitāmus likumus. Tagad deputāti brīnās, par ko īsti nobalsojuši. Tomēr, manuprāt, šī situācija ir tik absurda, cik vien absurda var būt. Vai tiešām Ministru prezidentam ar savu tiešu personisko piedalīšanos ir jāpārzina, jāpārbauda un jāuzrauga katras valsts institūcijas darbs? Vai tas nav attiecīgo ministriju vai to iestāžu vadītāju pienākums? Vai premjers šādi ceļ vai degradē sevi un savu amatu? Manuprāt, demokrātiskā valstī to visu jāregulē likumam un citiem normatīviem dokumentiem. Tomēr izskatās, ka steigā pieņemtie likumi tā īsti nedarbojas, tāpēc tagad tiek koriģēti visai īpatnējā viedā, ar Godmaņa kunga svētību tos piemērojot katrai atsevišķai situācijai. Tātad secinājums – mums ir neizpildāmi, tātad funkcionēt nespējīgi likumi, vai arī šī nav demokrātiska valsts. Jeb precīzāk – tā ir demokrātiska tikai vārdos un deklarācijās, bet ne pēc būtības.
Nav jau brīnums, ka prezidents uzteic Godmaņa darba spējas. Tas patiesi ir titānisks darbs - mēģināt visu aptvert un vadīt vienam pašam. Tikai no demokrātiskas valsts pārvaldes viedokļa tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un pat bīstami. Tāpēc man nupat šķiet, ka aiz demokrātijas izkārtnes arvien vairāk parādās tas, ko, visticamāk, varētu saukt par zināmām autoritārisma iezīmēm. Godmanis acīmredzot mēģina aizstāt ne tikai, viņaprāt, nekompetentus ministrus, vadītājus, kam nevar uzticēties, bet daļēji arī likumus, kuri ir nepilnīgi. Vai tādā gadījumā nav vieglāk tomēr ķerties pie virsbūves? Nomainīt nekompetentos ministrus un neuzticamos ierēdņus! Novērst kļūdas un trūkumus steigā pieņemtajos likumos! Bet laikam uz to cerēt veltīgi, jo tādu nu reiz ir pašreizējā premjera izpratne par demokrātiskas valsts pārvaldi. Un tie vairāk nekā piecpadsmit gadi, kas aizritējuši, kopš viņa pirmās premjerēšanas, šajā ziņā neko nav mainījuši. Atceros toreiz, kad tika analizētas viņa valdības pieļautās kļūdas, publiski diezgan skarbi kritizēja Godmaņa darba stilu. Jo viņš centies visu darīt viens pats, līdz beidzot vairs neesot spējis izdarīt un ietekmēt neko. Viņa vietā patiesībā jau valdījuši citi. Diemžēl izskatās, ka izpratnē par demokrātiju mēs atkal esam atgriezušies deviņdesmitajos gados.
Bet ko te lai pārmet sirmajam Godmanim, ja tieši tāda pati izpratne par demokrātiju ir arī jauniem cilvēkiem, kas auguši pilnīgi citā sabiedriskā iekārtā nekā viņš. Spilgts piemērs tam ir nupat izveidotais portāls glābvalsti.lv., ar kura starpniecību, kā deklarēja divas meitenes, prezentējot šo ideju, veidotāji grib atrast jaunus cilvēkus, kas varētu veidot jaunu politisku spēku vai kļūt par varas sociālajiem partneriem. Doma nav slikta. Un pirmajā dienā saraksta galvgalī arī parādījās uzvārdi, kas nenāca no ilustrēto žurnālu lappusēm. Turklāt nepilnas dienas laikā par šiem cilvēkiem bija nobalsojuši jau simtiem portālu apmeklētāju. Bet pret vakaru šie uzvārdi no portāla pazuda. Tie tika rupji izdzēsti. Tagad tajā galvenokārt palikuši (vismaz augšgalā noteikti) valdošās elites pārstāvji un sabiedrības "saldais krējums", kas popularitāti iemantojuši, izrādot savas villas un drēbju skapjus vai vadot šovus. Protams, ir arī vairāki pazīstami žurnālisti, bet viņi jau tāpat tiešāk vai netiešāk ietekmē sabiedrībā notiekošos procesus. Tātad valsts glābšanas akcijas organizētājiem nekādus glābējus nemaz nevajag, bet saraksts tiek veidot pēc principa – tos, ko MĒS pazīstam, atstājam, tos, ko nepazīstam - svītrojam. Neatkarīgi no tā, cik par viņiem nobalsojuši.
Man nav skaidrs, kā idejas autori tagad organizēs apsolīto tikšanos ar varas pārstāvjiem, lai piedāvātu tiem sociālo partnerību. Kas tagad... Godmanis tiksies ar Godmani, Lembergs ar Loskutovu, Sudraba ar Rimšēviču, vai visi kopā ar Māri Zanderu? Varētu jau par to pasmieties un pasmaidīt, ja vien tās nebūtu skumjas un bīstamas spēlītes ar demokrātiju. Jo valstij kritiskā brīdī ar pompu prezentētais projekts uzrāda vien to, cik viegli iedzīvoties un kalt savu popularitāti uz krīzes rēķina. Jo, pirmkārt, tas ir divkosīgs. Otrkārt, pašmērķīgs, treškārt - vēl tiek cenzēts.
