TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
06. maijā, 2022
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Tiesāšanās
TĒMA: Tieslietas
20
20

Augstākās tiesas atziņas par pārrakstīšanās kļūdu tiesas nolēmuma nosaukumā

FOTO: Freepik

Saskaņā ar procesuālo likumu normām tiesvedības ietvaros tiesa pieņem nolēmumus – spriedumu vai lēmumus. Kāda ir atšķirība starp tiem, un vai ir nozīme pārrakstīšanās kļūdai, nosaucot spriedumu par lēmumu? LV portāls apskatīja Augstākās tiesas paustās atziņas šajā jautājumā.

īsumā
  • Tiesas nolēmumu, ar kuru tiesa izspriež lietu pēc būtības, tiesa taisa sprieduma veidā, bet tiesas nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā.
  • Pirmās instances tiesa, taisot spriedumu izskatāmajā lietā, tā virsrakstā bija norādījusi “lēmums”, nevis “spriedums”.
  • Apgabaltiesa, izskatot iesniegto apelācijas sūdzību, nolēma atcelt pirmās instances nolēmumu, jo, vadoties pēc nolēmuma nosaukuma, uzskatīja, ka lietā nav pieņemts spriedums.
  • Augstākā tiesa konstatēja, ka apgabaltiesa nav vērtējusi procesuālo dokumentu pēc būtības, bet tikai pēc nolēmuma nosaukuma, tādēļ to nepareizi iztulkojusi un piemērojusi tiesību normas.
  • Lai gan nolēmuma nosaukumā norādīts “lēmums”, nevis “spriedums”, tomēr pirmās instances tiesa ir ievērojusi sprieduma formu un saturu, kā arī lietu izspriedusi pēc būtības, tāpēc saprotams, ka pirmās instances tiesā ir pieļautas pārrakstīšanās kļūdas, kuras nav ietekmējušas lietas dalībnieku turpmāku tiesību realizāciju.
  • Apelācijas instances tiesai, konstatējot pārrakstīšanās kļūdas, pirms lietas izskatīšanas pēc būtības, bija jāapsver lietas nosūtīšana pirmās instances tiesai jautājuma par kļūdu labošanu spriedumā izskatīšanai.

Tiesas nolēmumu, ar kuru tiesa izspriež lietu pēc būtības, tiesa taisa sprieduma veidā, bet tiesas nolēmumu, ar kuru lieta netiek izspriesta pēc būtības, pieņem lēmuma veidā.

Procesuālajos likumos – Kriminālprocesa likumā, Administratīvā procesa likumā un Civilprocesa likumā – ir precīzi regulēta katras nozares tiesas nolēmumu forma un saturs.

Lietas būtība un gaita

Rīgas rajona tiesa 2021. gada 13. maijā pieņēma spriedumu, ar kuru noraidīja prasītāja, juridiskās personas, prasību pret atbildētājiem, divām fiziskajām personām, par parāda piedziņu, jo konstatēja, ka atbilstoši Komerclikuma 406. pantam, kas paredz trīs gadu noilgumu komercdarījumos, ir iestājies noilgums prasības celšanai.

Rīgas rajona tiesa, taisot nolēmumu šajā lietā, tā virsrakstā bija norādījusi “lēmums”, nevis “spriedums”.

Par šo spriedumu prasītājs – juridiskā persona – iesniedza apelācijas sūdzību Vidzemes apgabaltiesā, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā, jo nepiekrita tiesas spriedumā ietvertajai tiesību normu interpretācijai un pierādījumu vērtējumam.

Vidzemes apgabaltiesa ar 2021. gada 7. decembra lēmumu atcēla minēto Rīgas rajona tiesas spriedumu, nosakot, ka lieta ir jānosūta jaunai izskatīšanai Rīgas rajona tiesā.

Lēmums pamatots ar to, ka lietā nav tiesas sprieduma.

Vidzemes apgabaltiesa uzsvēra, ka Civilprocesa likuma 427. panta pirmās daļas 5. punkts paredz lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai, ja lietā nav tiesas sēdes protokola vai tiesas sprieduma, līdz ar to lieta nav izskatāma pēc būtības augstākā tiesu instancē, kamēr tā nav izskatīta zemākā tiesu instancē, papildus norādot, ka sprieduma trūkums lietā viennozīmīgi liedz lietas dalībniekiem realizēt tiesības uz taisnīgu tiesu.

Viens no atbildētājiem iesniedza blakus sūdzību par minēto Vidzemes apgabaltiesas lēmumu, norādot, ka Rīgas rajona tiesa ir izspriedusi lietu pēc būtības, neskatoties uz to, ka tiesa spriedumā ir norādījusi, ka tas ir “lēmums”.

Atbildētājs blakus sūdzībā vērsa uzmanību, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 193. pantu spriedums ir sastādāms rakstveidā un sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu un rezolutīvās daļas, taču neviens normatīvais akts neparedz tādu pilna sprieduma obligāto sastāvdaļu kā nosaukums (“Spriedums”). Turklāt Rīgas rajona tiesas nolēmuma tekstā, tostarp rezolutīvajā daļā, ir norādīts, ka nolēmums ir spriedums, nevis lēmums.

Senāta atziņas

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (Senāts), izvērtējot blakus sūdzību un pārējos lietas materiālus, atzina, ka Vidzemes apgabaltiesas lēmums ir atceļams1.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 427. panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa, neatkarīgi no apelācijas sūdzības motīviem, ar lēmumu atceļ pirmās instances tiesas spriedumu un nosūta lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, ja apelācijas instances tiesa konstatē, ka:

  • tiesa lietu izskatījusi nelikumīgā sastāvā;
  • tiesa lietu izskatījusi, pārkāpjot procesuālo tiesību normas, kas nosaka pienākumu paziņot lietas dalībniekiem par tiesas sēdes laiku un vietu;
  • pārkāptas procesuālo tiesību normas par tiesvedības valodu;
  • tiesas spriedums piešķir tiesības vai uzliek pienākumus personai, kura nav pieaicināta lietā kā lietas dalībnieks;
  • lietā nav tiesas sēdes protokola vai pilna tiesas sprieduma.

Senāts norādīja, ka minētajā pantā iekļautie gadījumi ir pirmās instances pieļauti civilās tiesvedības pamatnoteikumu pārkāpumi, kuru dēļ netiek nodrošinātas Latvijas Republikas  Satversmes 92. pantā garantētās ikvienas personas tiesības uz taisnīgas tiesas ievērošanu. Turklāt šis uzskaitījums ir izsmeļošs.

Kaut arī Civilprocesa likuma 427. panta pirmās daļas 5. punkts paredz pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu gadījumā, kad lietā nav pilna tiesas sprieduma kā procesuāla dokumenta, tomēr Senāts konstatēja, ka Vidzemes apgabaltiesa šo normu ir iztulkojusi un piemērojusi nepareizi, jo tā attiecināta uz nolēmuma nosaukuma nepareizību, nevis, novērtējot procesuālo dokumentu pēc būtības.

Spriedums ir tiesas nolēmuma veids, kas ir pieņemts Civilprocesa likuma 191. pantā noteiktajā kārtībā, atbilst Civilprocesa likuma 189. pantā noteiktajām sprieduma pazīmēm (tiesas nolēmums, ar kuru lietu izspriež pēc būtības) un Civilprocesa likuma 193. pantā noteiktajai formai (spriedums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas).

Kā atzinis Senāts, no lietas materiāliem redzams, ka lietā ir pirmās instances tiesas pilns spriedums, jo:

  • tajā ir visas četras Civilprocesa likuma 193. panta otrajā daļā noteiktās sprieduma daļas un tām pēc būtības ir atbilstošs saturs;
  • ar šo nolēmumu lieta ir izspriesta pēc būtības;
  • tā rezolutīvajā daļā tiesa prasību ir noraidījusi un norādījusi pareizu sprieduma pārsūdzēšanas kārtību un termiņu.

Lai gan nolēmuma nosaukumā norādīts “lēmums”, nevis “spriedums”, ņemot vērā iepriekšminēto par sprieduma formas un satura ievērošanu un lietas izspriešanu pēc būtības, skaidri redzams, ka tās ir pirmās instances tiesas pieļautas pārrakstīšanās kļūdas.

Senāta ieskatā, Vidzemes apgabaltiesa nepamatoti norādījusi, ka sprieduma trūkums lietā viennozīmīgi liedz lietas dalībniekiem realizēt tiesības uz taisnīgu tiesu, jo šāds tiesas apgalvojums, turklāt tik kategoriskā formā, nav motivēts un nav saprotams, kādu tiesību realizācija lietas dalībniekiem ir liegta.

Iepriekšminētās kļūdas nav liegušas ne prasītājam iesniegt apelācijas sūdzību (kurā prasītāja izvirzījusi argumentus tikai par sprieduma nepareizību pēc būtības), ne atbildētājai iesniegt paskaidrojumus par apelācijas sūdzību (arī pēc būtības). Līdz ar to no šiem procesuālajiem dokumentiem redzams, ka abas puses ir uztvērušas Rīgas rajona tiesas 2021. gada 13. maija nolēmumu par spriedumu, kāds tas arī ir pēc būtības.

Apelācijas instances tiesai, konstatējot pārrakstīšanās kļūdas, pirms lietas izskatīšanas pēc būtības bija jāapsver lietas nosūtīšana pirmās instances tiesai jautājuma par kļūdu labošanu spriedumā izskatīšanai (Civilprocesa likuma 200. pants).

1 Lieta Nr. C33396920, SKC-495/2022.

Labs saturs
20
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU