TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Krūzkopa
LV portāls
11. februārī, 2020
Lasīšanai: 18 minūtes
80
80

Persona izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Ko tas nozīmē?

FOTO: Freepik

Latvijas pilsoņi ceļo, attīsta uzņēmējdarbību, kā arī veido attiecības un ģimeni ārpus Latvijas teritorijas. Dzīvojot citā valstī, pastāv iespēja nonākt strīda situācijās vai pat saskarties ar tiesībsargājošajām iestādēm. Kas ir Eiropas apcietinājuma orderis? Kā zināt, ka, atgriežoties Latvijā, neesi izsludināts starptautiskajā meklēšanā, un kur vērsties pēc palīdzības, lai atrisinātu sarežģītas situācijas, kas radušās citā valstī? Minētos praktiskos jautājumus, komentējot arī plaši apspriesto Kristīnes Misānes lietu, sarunā ar LV portālu skaidro Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Starptautiskās sadarbības nodaļas virsprokurore UNA BRENČA.

īsumā
  • Eiropas apcietinājuma orderis nav “nota”, kuru iesniedzot persona tiks automātiski izdota.
  • Ja persona sevi atrod Interpola meklēšanas datubāzē, pastāv iespēja pārsūdzēt Interpola Ģenerālsekretariātam jebkādu paziņojumu – gan sarkano (red notice), gan dzelteno (yellow notice).
  • Latvija var izdot savus pilsoņus Eiropas Savienības dalībvalstīm, ASV, Norvēģijai un Islandei.
  • Valstis, kurām ir divpusējie līgumi un pastāv sadarbība izdošanas jautājumos, sūtot izdošanas lūgumu, pievieno klāt uzskaitījumu ar savāktajiem pierādījumiem vai pievieno lietas materiālus. Eiropas Padomes konvencija par izdošanu šādu mehānismu neparedz.
  • Krimināllikumiem Eiropas Savienības valstīs jābūt būvētiem uz līdzīgiem pamatiem.
  • Iekšējās vadlīnijas nerisinās sarežģītus gadījumus un nenodrošinās automātisku vēlamo rezultātu sasniegšanu, bet var nodrošināt informācijas apriti starp iestādēm.

Kā persona var noskaidrot, vai ir meklēšanā?

Ja ārvalstīs persona tiek meklēta, Interpola meklēšanas datubāzē tiek pievienots tā saucamais sarkanais paziņojums (red notice – persona starptautiskā meklēšanā). Tas nozīmē, ka Interpola Ģenerālsekretariāts izsūta uzdevumu Interpola dalībvalstīm ar lūgumu personu izdošanas nolūkā aizturēt. Jāātceras, ka runa ir par noziedzīgus nodarījumus izdarījušām personām un pamatmērķis ir panākt, lai tās neizvairītos no kriminālatbildības.

Pastāv divi mehānismi – viens ir publiskā datubāze, kas ir pieejama ar “Google” meklētāja palīdzību. Tajā iespējams noskaidrot, vai konkrētā persona ir norādīta meklēšanas sistēmā. Cits jautājums – vai tiks sniegta atbilde? Jāpiebilst, ka Latvijā ir bijuši gadījumi, kad persona nav iekļauta Interpola meklēšanas sistēmā, lai gan meklēšanā atrodas. Jautājumu par to, vai ievietot personu Interpola datubāzē sakarā ar kādu nodarījumu, nenolemj tikai viena valsts, un meklēšanas paziņojums automātiski datubāzē ielikts netiek.

Otrs, iekšējais, mehānisms: nodarījuma politiskā rakstura konstatēšana. Var būt arī kāds iekšējs meklēšanas paziņojums pašas valsts teritorijā. Piemēram, Krievijā (un arī Latvijā) ir sava iekšējā personu meklēšanas sistēma. Tas, ka Interpols nav ievietojis sarkano vai dzelteno paziņojumu (dzeltenā atzīme – pazudušas personas), neizslēdz, ka persona var atrasties citas valsts, piemēram, Krievijas, iekšējās meklēšanas sistēmā, un par to var uzzināt, tikai iebraucot šīs valsts teritorijā.

Kur jāvēršas, ja atrod savu vārdu datubāzē?

Publiskajā datubāzē var ievadīt jautājumu, un pēc tam, ja tiek sniegta apstiprinoša atbilde, jāvēršas Interpola Ģenerālsekretariātā Lionā ar iesniegumu, pamatojot, kāpēc persona uzskata, ka tās ievietošana ir prettiesiska, nesamērīga, balstīta uz politiskiem motīviem u. tml.

Tāpēc arī pastāv iespēja pārsūdzēt Interpola Ģenerālsekretariātam gan sarkano, gan dzelteno paziņojumu. Piemēram, ir bijuši gadījumi, kad Krievija ir meklējusi personu izdošanas nolūkā, taču lēmums tika pārsūdzēts un Interpola Ģenerālsekretariāts šo personu no meklēšanas datubāzes izņēma.

Ar ko jārēķinās un kas jādara, ja persona zina, ka atrodas meklēšanā?

Būtiskākais ir nepamest Latvijas teritoriju. Var vērsties pie mums, prokuratūrā, ar iesniegumu, informējot par to, ka no kādas valsts var tikt saņemts izdošanas lūgums, un detalizētāk izskaidrot situāciju.

Prokuratūra, saņemot izdošanas lūgumu, vienmēr pārbaudīs, vai persona ir meklēšanā, vai nepastāv kāds cits izdošanas atteikuma pamats utt.

Kristīnes Misānes gadījumā Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) iestādēm tika konsekventi darīts zināms, ka, ņemot vērā personas pilsonisko piederību, Latvijas Republikas teritorijā viņa netiks aizturēta izdošanas nolūkā un nebūtu arī izdota.

Vienlaikus jānorāda, ka ir noteiktas valstis, kurām Latvija savus pilsoņus varētu izdot, ja nav cita izdošanas lūguma izpildes atteikuma iemesla. Taču tas notiek gadījumā, ja izdošanas lūgums ir saņemts Latvijā, nevis vēl kādā citā valstī.

Tikai tad, ja izdošanas lūgumu saņemam no konkrētās valsts, tas tiek pēc būtības izskatīts. Valstis, kurām Latvija var izdot savus pilsoņus, ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, ASV un no pagājušā gada novembra arī Norvēģija un Islande, jo pēdējās divas ir pievienojušās Eiropas apcietinājuma ordera instrumentam (t. s. apcietināšanas orderim).

Kas ir Eiropas apcietināšanas orderis, un ko ar to var darīt?

Ir tradicionālais izdošanas lūgums un Eiropas apcietinājuma orderis, kas pēc būtības ir izdošanas lūguma paveids ES teritorijā starp dalībvalstīm. Tas ir savstarpējās atzīšanas instruments. Valstīm ir daudz mazāk atteikuma iemeslu to pildīt, un izdošanas lūgumam netiek līdzi sūtīta milzīga dokumentu pakete.

Eiropas apcietinājuma orderis un izdošanas lūgums nav “nota”, kuru iesniedzot persona automātiski tiks izdota. Sabiedrība nereti pieļauj, ka tas notiek automātiski, bet realitātē Latvijā ir jābūt krimināllietai un konkrētajai personai ir jābūt vismaz aizdomās turētā statusā.

Turklāt jābūt arī garantijai, ka prokurors ļoti ātrā laikā, ja persona tiks nogādāta Latvijā, spēs uzrādīt apsūdzību. Proti, lietai jau ir jābūt praktiski tādā gatavībā, lai to varētu nosūtīt uz tiesu. Papildus vēl ir jābūt izmeklēšanas tiesneša nacionālajai sankcijai – lēmumam par drošības līdzekļa, apcietinājuma, piemērošanu. To var veikt tikai un vienīgi uz pierādījumu pamata. Tiklīdz ir uzsākts kriminālprocess, aizdomās turētajai personai ir tiesības uz aizstāvību. Kā un pret ko lai persona aizstāvas, ja kriminālprocess ierosināts automātiski?

Kā tikt pie pierādījumiem, ja noziegums izdarīts citā valstī?

Par piemēru var minēt Kristīnes Misānes gadījumu. Viņa Dienvidāfrikas Republikā ir apsūdzētās statusā, un materiālu kopums, lai atzītu personu par apsūdzēto, ārvalstī ir savākts. Lai Latvijā ierosinātu lietu un personai varētu tikt noteikts procesuālais stāvoklis, pat nerunājot par izmeklēšanas tiesneša sankcijas saņemšanu, ir nepieciešams pierādījumu kopums. Pēc pašreizējiem tiesību instrumentiem Latvijai nav tiesiska pamata prasīt Dānijai vai DĀR šo valstu lietā savāktos materiālus.

Ņemot vērā, ka starp Dāniju un DĀR pastāv saistības Eiropas Padomes izdošanas konvencijas ietvaros, Dānijai lietas materiālu ir ļoti maz, jo minētā konvencija neprasa pievienot pierādījumus. Minētā konvencija noteic, ka personas vaina nav jāpierāda, valsts garantē, ka ir savākts pietiekams pierādījumu kopums, uz kura pamata personai ir noteikts atbilstošs statuss.

Atsevišķām valstīm ir noslēgti divpusējie līgumi un pastāv sadarbība izdošanas jautājumos, pamatojoties uz pierādījumiem, – tā valsts, kas sūta izdošanas lūgumu, pievieno klāt uzskaitījumu ar savāktajiem pierādījumiem, bet klasiskajā gadījumā pievieno arī lietas materiālus, kas apliecina konkrētās personas vainu inkriminētajā noziegumā. Savukārt Eiropas Padomes konvencija šādu mehānismu neparedz.

Jāuzsver, ka šis ir gadījums, kad trešā valsts – DĀR –, kurā darbojas anglosakšu tiesību sistēma, ir pievienojusies EP konvencijai, un tādējādi tai lielākā daļa lietas materiālu Dānijai nav jānodod. Viss, kas bija Dānijas rīcībā, mums tika nosūtīts.

Kā tiek piemērota apsūdzība Latvijā par nodarīto citā valstī?

Nodarījuma kvalifikācija tiek veikta pēc nodarījuma apraksta, kas pievienots izdošanas lūgumam. Mēs automātiski nepiemērojam panta nosaukumu un nepiemeklējam tādu pašu pantu savā nacionālajā tiesiskajā regulējumā. Darbības tiek kvalificētas pēc apraksta.

Itin bieži ir gadījumi, kad personas darbības, kas, piemēram, Spānijā kvalificējas kā seksuālas dabas noziegums, šeit uzskatāmas par huligānismu.

Arī tādā anglosakšu tiesību valstī kā DĀR izdošanas lūgums izskatās citādi nekā kontinentālajā Eiropā. Tāpēc, lai saprastu, vai attiecīgais nodarījums ir krimināli sodāms abās valstīs, ir vajadzīgs nodarījuma apraksts.

No tā, ko bija norādījusi DĀR, vienīgais, kam varējām, tā teikt, pieķerties, bija Krimināllikuma 168. pants (nolēmuma par aizgādības, aprūpes un saskarsmes tiesībām ar bērnu nepildīšana), kurā noteiktā sankcija nav pietiekama, lai Latvija vispār varētu pieņemt izdošanas lūgumu. Ar šī panta sankciju pēc visiem starptautiskajiem standartiem nav gana, lai valsts varētu lūgt pilsoņa izdošanu no ārvalsts.

Proti, no DĀR izdošanas lūguma izrietēja, ka K. Misānei bija noteiktas primārās aprūpes tiesības uz bērnu. Respektīvi, nebija ne viltus, ne draudu, ne piespiešanas – viņa vienkārši pārkāpa DĀR tiesas nolēmumu par saskarsmes tiesībām. Sakarā ar to kvalificēt šīs darbības kā personas nolaupīšanu ir neiespējami. Ja mēs to šādi kvalificētu, vairākām Latvijas amatpersonām iestātos amatnozieguma izdarīšanas sekas par to, ka ir uzsākta lieta, apzinoties – persona nav vainīga šī nodarījuma izdarīšanā.

Arī jautājumā par dokumentu viltošanu jāpaskaidro, ka šāda rakstura krimināllietās ir nepieciešama rokraksta ekspertīze. Nepietiek tikai ar apgalvojumu vien, ka persona to ir izdarījusi. Tas varētu būt pamats resoriskajai pārbaudei, bet ne personas atzīšanai par aizdomās turēto krimināllietas ietvaros. Ko cilvēks reāli ir viltojis? Kur ir pierādījumi, ka ir viltojis?

Kur ir lielākā aizķeršanās, ierobežojumi?

Ja runājam par to, ka ES dalībvalstīm būtu savstarpēji jāuzticas un jāatzīst tur pieņemtie lēmumi, vispirms vajadzētu harmonizēt materiālo tiesību normas. Krimināllikumiem ir jābūt būvētiem uz līdzīgiem pamatiem.

Problēma ir tā, ka pat Eiropas Savienības ievaros vienā valstī viens un tas pats nodarījums ir noziegums, kamēr citā nav. Un tur, kur attiecīgais nodarījums ir noziegums, parādās vēl dažādas nianses. Eiropas apcietinājuma ordera veidlapā ir minēti tā saucamie nepārbaudāmie noziedzīgie nodarījumi: šajā gadījumā mums vispār nav tiesību izlemt, vai šis nodarījums Latvijā ir sodāms. Jo teorētiski par to ir jābūt sankcijai virs trim gadiem un nodarījuma definīcijai jāsakrīt. Tie ir tā saucamie nepārbaudāmie gadījumi.

Kur ir problēma? Cilvēktirdzniecība, ksenofobija, rasisms, genocīds, terorisms, naudas atmazgāšana – tie visi ir lielie termini, kur pastāv harmonizācija, ievērojot dažādas konvencijas. Bet arī te ir jautājums par pareizu tulkošanu visās dalībvalstu valodās. Ir taču atšķirība: “bruņota laupīšana” vai “organizēta laupīšana”? Tas ir viens punkts, kurā vēl arvien ir neprecizitātes.

Nākamais piemērs – aborts Īrijā atsevišķos gadījumos klasificējas kā slepkavība. Slepkavība ir nepārbaudāmais noziedzīgais nodarījums. Pēc apraksta redzam, ka ir veikts aborts. Pie mums šī darbība nav kriminālsodāma, bet atteikt izdošanu nedrīkstam. Mēs vienalga izdošanu atteiksim un uz samērīgumu skatīsimies caur cilvēktiesību prizmu un to krimināltiesisko regulējumu. Bet problēma ir tā, ka mūsu atteikuma gadījumā pret Latviju var tikt ierosināta procedūra par ES saistību neizpildi. Tātad, ja Latvijas pilsone ir veikusi abortu Īrijā, mums viņa būtu jāizdod. Mums būtu pienākums viņu izdot, jo tā ir slepkavība pēc Īrijas likumdošanas, bet ne pēc Latvijas.

Arī K. Misānes gadījumā par vienu un to pašu nodarījumu dažādās ES valstīs paredzēti atšķirīgi sodi.

Vai šādos gadījumos ir būtisks Latvijas iekšējo vadlīniju trūkums?

Vadlīniju esamība nodrošinātu informācijas apriti starp iestādēm, bet rodas jautājums – vai prokuratūra veic personu aizsardzības funkciju? Nē, prokuratūras funkcija ir likuma ievērošana. Cik daudz informācijas varam dot par citā valstī notiekošu kriminālprocesu, kur ir arī konfidencialitātes klauzula ar kriminālprocesu nesaistītajām institūcijām?

Lai šādas vadlīnijas izveidotu, vispirms ir jāatrisina ļoti daudz jautājumu.

Pieņemsim, ka Latvijas pilsonis kādā valstī nonācis šādā situācijā. Jāsāk ar to, ka starptautiskajās tiesībās mums ir visnotaļ maz speciālistu. Varbūt šādas vadlīnijas palīdzētu rast risinājumu, kurš sadarbības mehānisms, ņemot vērā, kurā valstī Latvijas pilsonis atrodas, būtu viņam labvēlīgākais. Daudz kas ir atkarīgs no konkrētās valsts. Piemēram, vai tajā ir Latvijas vēstniecība? Vai attiecīgā valsts ir pievienojusies Vīnes konvencijai un konsulārie darbinieki vispār tiek informēti?

Līguma esamība vai sadarbības iespēja uz savstarpējības pamata – sadarbības pamats var tikt individuāli piemeklēts, bet praksē var būt gadījumi, kad Latvija tik un tā nevarēs garantēt, ka šeit personai tiks piemērots sods par izdarīto citā valstī. Un pastāv iespēja, ka otra valsts nekādā gadījumā nepiekritīs mums personu atdot, jo uzskatīs par savu pienākumu sodīt viņu pēc sava krimināllikuma.

Tas liecina, ka vadlīnijas noteikti automātiski visu neatrisinās un nenodrošinās vēlamo rezultātu, bet var nodrošināt informācijas apriti starp iestādēm un iespēju “likt galvas kopā”, lai vismaz mēģinātu operatīvi apzināt visus iespējamos risinājumus.

Kā vērtējami šobrīd izskanējušie risinājumi Kristīnes Misānes lietā?

Vienmēr ir svarīga divu valstu griba sadarboties. DĀR jau 2018. gada novembrī zināja, ka K. Misāne atrodas Latvijā un ka Latvija viņu neizdos. Rodas jautājums, kāpēc DĀR izvēlējās taktiku nogaidīt, kamēr persona pamet savu mītnes valsti, nevis sūtīt uzreiz kriminālprocesu Latvijai, jo tāda iespēja arī pastāv – kaut vai teorētiski. Savstarpējības princips atļauj daudz, tikai savstarpējības principam ir vairāk lūguma izpildes atteikuma iemeslu. Šajā gadījumā domāju, ka DĀR taktiski izmantoja EP izdošanas konvenciju par pamatu sadarbībai ar citu valsti, jo tā paredz mazāk iespēju otrai valstij atteikt lūguma izpildi, lai panāktu efektīvu un taisnīgu kriminālprocesuālo noregulējumu.

No DĀR puses nekādas iniciatīvas šos materiālus, savāktos pierādījumus, nodot Latvijai nav bijis.  Vai to vispār var izdarīt? Tā ir anglosakšu tiesību sistēmas valsts, un jautājums ir par viņu tiesībām nodot jurisdikciju. Parasti šīm valstīm jurisdikcija ir piesaistīta teritorijai, kurā ir veikts noziedzīgs nodarījums.

Šobrīd Tieslietu ministrija mēģina slēgt tiesiskās sadarbības līgumu ar DĀR. Tas skar trīs sadarbības formas – tiesisko palīdzību, kriminālprocesa nodošanu un notiesātās personas nodošanu. Daudz ir atkarīgs no tā, vai otra valsts ir ieinteresēta kaut ko darīt. Parasti notiesātās personas nodošana ir visperspektīvākais sadarbības instruments, jo tā valsts, kura notiesā, nav ieinteresēta par savu nodokļu maksātāju naudu uzturēt cilvēku ieslodzījuma vietā. Līdzīga situācija mums ir ar Norvēģiju, kura savulaik ļoti vēlējās, lai Norvēģijā notiesātos Latvijas valstspiederīgos pārņemtu Latvija.  

Kā notiktu procesa pārņemšana vai notiesātā nodošana?

Ja mēs attīstām domu par iespējamo kriminālprocesa nodošanu, kas noteikta Kriminālprocesa likuma 729. pantā, tas būtu retais gadījums, kad lūdzam nevis pārņemt, bet gan nodot procesu, t. i., mēs lūdzam otrai valstij izskatīt jautājumu par savas iniciatīvas izteikšanu, nododot mums procesu. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja par to pašu nodarījuma faktu šeit ir uzsākta krimināllieta. Un pēc tiesvedības nodošanas konvencijas noteikumiem lietai ir jābūt tā saucamajai “gaišajai” – respektīvi, personai jābūt piemērotam vismaz aizdomās turētā vai apsūdzētā statusam. Tāpēc atkal atgriežamies pie pierādījumu kopuma nepieciešamības, kas būtu par pamatu piemērot personai statusu, kurā viņai ir tiesības uz aizstāvību.

Ja runājam par notiesātā nodošanu, tad Latvijai ir jāatzīst ārvalsts spriedums. Savstarpējām tiesiskajām attiecībām un saistībām ir sekas – nevaram melot, negarantēt, ka šeit neizpildīsim tiesas nolēmumu. Ja K. Misāni notiesā DĀR un provizoriski vēlas nodot kā notiesāto uz Latviju, vajadzīga dubultās kriminalitātes pazīme. Agrāk prokuratūrai bija funkcija notiesāto personu nodošanā, taču pēc reformas sakarā ar to, ka tā ir stadija, kurā jau ir tiesas spriedums, šo funkciju pārņēma Tieslietu ministrija.

Tālāk starp valstīm notiek sarunas par to, kāds ir mūsu soda rāmis, kādas ir attiecīgo Krimināllikuma pantu sankcijas. Paralēli tiek pārrunāti jautājumi par iespējamo amnestiju, apžēlošanu, pirmstermiņa atbrīvošanu, režīmu, kāds personai tiks piemērots ieslodzījuma vietā utt., pēc kā ārvalsts vērtē, vai ir gatava personu mums nodot. Ja DĀR tiesa piespriež 15 gadus cietumā, bet, piemēram, mēs Latvijā varam piemērot tikai piecus gadus, pastāv jautājums, vai ārvalsts šādam scenārijam piekritīs. 

Labs saturs
80
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU