Tiesneši specializējas visās tiesību nozarēs. Šobrīd Latvijā vienīgā specializētā tiesa ir administratīvā tiesa. Tās specializācija atbilst pietiekami plašai un viegli nodalāmai tiesību nozarei – administratīvajām tiesībām.
“Līdzīgi tas šobrīd notiek pirmās instances tiesā, un krietni vien iepriekš tas jau ir noticis nākamo līmeņu tiesās – otrajā instancē (apgabaltiesās) un trešajā instancē (Augstākajā tiesā) –, tiesneši specializējas civillietās un krimināllietās.
Pirmās instances tiesās specializācija pilnībā iedzīvināta tikai pēc tiesu reģionālās reformas – viens tiesnesis neskata gan civillietas, gan krimināllietas, bet izvēlas kādu no šīm tiesību nozarēm. Ja tiesnesis izvēlas kļūt par apelācijas vai kasācijas instances tiesnesi, viņam ir jābūt pietiekami zinošam kādā no tiesību nozarēm, jo abās nākamā līmeņa tiesās viens tiesnesis neskata visu kategoriju lietas,” skaidro J. Siliņš.
Specializācija konkrētā tiesību jomā ļauj tiesnesim iedziļināties jautājumos, kas attiecas uz konkrēto tiesību nozari, jo gan krimināltiesības, gan civiltiesības ir ārkārtīgi plašas. Specializācija nozīmē, ka atbilstoši lietu sadales plānam tiesnesis saņems attiecīgo kategoriju lietas. Taču, kā norāda J. Siliņš, arī tad, ja tiesnesis vairāk iedziļinājies krimināllietu vai civillietu izskatīšanā, viņš pilnībā neatsakās no citu kategoriju lietu izskatīšanas. “Lai kļūtu par juristu, sākotnēji jāpārzina visa tiesību telpa. Tiesnesim ir pamatzināšanas par visu tiesību telpu, taču, izvēloties specializācijas jomu, tiesnesis iegūst plašāku praksi, iepazīstas ar konkrēto judikatūru un vairo savas zināšanas šajā jomā. Ja tiesnesim pēc viņa specializācijas nav pietiekami daudz izskatāmo lietu, viņam tomēr ir jāattaisno sava atrašanās amatā un jāpiedalās kopējo tiesai nodoto lietu izskatīšanā. Plašākā izpratnē tas nozīmē, ka lietas izskatīšanā netiek nodotas vienai tiesai, tās ir piederīgas tiesu sistēmai kopumā un ar tām ir jātiek galā.”
Krimināllietas, civillietas un “smagās lietas”
“Pirmās instances tiesā tiesnesim teorētiski ir iespējams skatīt visu kategoriju lietas. Viens no tiesu reģionālās reformas mērķiem, apvienojot mazākās tiesas, bija ļaut tiesnešiem specializēties. Praksē veidojas situācijas, kad tiesnesis, skatot visu kategoriju lietas, iespējams, nevar iedziļināties tajās niansēs, kurās vajadzētu.
Šīs abas jomas ir pietiekami plašas un atšķirīgas, kaut vai tādā ziņā, ka viena ir publisko (krimināltiesības), otra privāto (civiltiesības) tiesību joma. Uzsvari katrā tiesību jomā ir atšķirīgi. Koncentrējoties uz vienu kategoriju lietām, tiesnesis var vairāk un labāk iedziļināties jautājumu niansēs, judikatūrā. Jāatceras, ka judikatūra gan krimināltiesībās, gan civiltiesībās ir ļoti plaša. Manuprāt, būtu pārmērīgi prasīt vienam tiesnesim tēlot universāli, kas varētu vienlīdz kvalitatīvi skatīt visa veida lietas. Specializācija pa tiesību nozarēm ir objektīvi nepieciešama,” uzsver J. Siliņš.
“Zināmā mērā pastāv specializācija arī vēl specifiskāku kategoriju lietās. Piemēram, reiderisma lietās īpaši zinoša ir Zemgales rajona tiesa, savukārt ar valsts noslēpumu saistītajās lietās specializējas Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa. Arī Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa ir ar zināmu specializāciju. Taču vēlreiz gribu uzsvērt: tas nenozīmē, ka šo tiesu tiesneši neskatīs arī cita veida lietas. Viņi skata gan specifiskās, gan arī pārējās lietas,” uzsver J. Siliņš.
Savukārt, skaidrojot lietu piekritību, J. Siliņš norāda, ka šobrīd strādā princips – jebkura lieta vispirms ir piekritīga pirmās instances tiesai.
“Protams, ir atsevišķi izņēmumi, bet pēc vispārējiem principiem jebkura lieta vispirms nonāks pirmās instances tiesā. Apgabaltiesas šobrīd darbojas tikai kā otrās instances (apelācijas) tiesas. Vēl nesenā pagātnē noteiktu kategoriju civillietas un krimināllietas, tā sauktās “smagās lietas” – liela prasījuma civillietas, slepkavību lietas, noziegumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību, ja iesaistīti nepilngadīgie, – skatīja apgabaltiesa kā pirmā instance.
Manuprāt, būtu pārmērīgi prasīt vienam tiesnesim tēlot universāli, kas varētu vienlīdz kvalitatīvi skatīt visa veida lietas. Specializācija pa tiesību nozarēm ir objektīvi nepieciešama.
Tolaik darbojās sistēma, kad vispārējos gadījumos lielais vairums lietu nonāca pilsētu (rajonu) tiesās kā pirmajā instancē, savukārt “smagās lietas” nonāca apgabaltiesā kā pirmajā instancē. Augstākajā tiesā bija krimināllietu un civillietu palāta, kas kā apelācijas tiesa skatīja nolēmumus, kurus pieņēma apgabaltiesas tiesnesis kā pirmās instances tiesnesis. Protams, problēmas bija arī tolaik, arī ar lietu izskatīšanas termiņiem, jo bija nepietiekams cilvēkresursu un finansējuma nodrošinājums. Tomēr sistēma deva iespēju noteiktu kategoriju lietas jau pirmajā instancē skatīt tiesnešiem ar lielāku pieredzi. Šobrīd plašsaziņas līdzekļos diezgan bieži izskan atziņa, ka noteiktu lietu izskatīšanā būtu nepieciešams iesaistīt tiesnešus, kuri ir daudz pieredzējušāki sarežģītu lietu skatīšanā.
Sistēma diemžēl tika pārveidota, līdz galam neizvērtējot ne ieguvumus, ne zaudējumus, kādi radīsies,” izmaiņas skaidro J. Siliņš.
Specializētās ekonomisko lietu tiesas izveide
J. Siliņš ir pārliecināts, ka specializētās ekonomisko lietu tiesas izveidošana faktiski pilnībā mainītu tiesu sistēmu Latvijā. Tik šauri specializēta tiesa mūsu valstī nekad nav pastāvējusi. Pēc viņa domām, izvirzīto mērķu sasniegšanai, iespējams, pastāv vienkāršāki un ekonomiskāki risinājumi.
“Iemesli, kāpēc šāda tiesa būtu veidojama, ir pareizi. Ir nepieciešams kvalitatīvs un ātrs tiesas nolēmums. Taču tiesu sistēmā vienmēr ir bijusi runa par ātru un kvalitatīvu tiesvedību. Šie jēdzieni sader kopā – nav iespējama ātra tiesa, taupot laiku uz kvalitātes rēķina, vai ļoti kvalitatīva tiesa, taču vairākus gadus ilgi tiesas procesi. Pēc 10 vai 20 gadiem nolēmums vairs nebūs aktuāls, lai cik kvalitatīvs un rūpīgi izskatīts tas arī būtu. Ātrs, bet nekvalitatīvs nolēmums nebūs taisnīgs un nevienam nesniegs gandarījumu, tas arī nav jēgpilns. Līdzsvars ir vajadzīgs vienmēr!
Bez ekonomisko lietu tiesas izveides tiesnešu specializācija atsevišķu kategoriju lietās būtu daudz vienkāršāka, turklāt neprasītu tik iespaidīgus papildu resursus. Ja tiesnešiem būtu iespēja apgūt speciālās zināšanas un saņemt izskatīšanai lietas atbilstoši lietu sadales plāniem, tas ļautu lietu sadales plānus un arī tiesnešu specializāciju paplašināt un sašaurināt daudz vienkāršākā veidā. Tiesnešu specializēšanai nav nepieciešami grozījumi likumā “Par tiesu varu”. Jaunas tiesas izveidošana ir daudz sarežģītāks process. Tas ir optimistisks redzējums, ka 2021. gadā šī tiesa varētu sākt strādāt,” vērtē J. Siliņš.
Jau vairākkārt uzsvērts, ka ar ekonomisko lietu tiesas izveidi saistās arī vairāki iespējamie riski. “Piemēram, jautājums par tiesas noslodzi. Cik dzirdēts, arī reiderisma lietas tiesai nenodrošināja pietiekami lielu noslodzi un bija nepieciešams skatīt citas lietas. Tāpat tiesnešiem, kas specializēsies ļoti šauru kategoriju lietu izskatīšanā, neskatot citu kategoriju lietas, pastāv risks zināmā mērā zaudēt kvalifikāciju.
Vēl ir būtiski apzināties, ka specializētās tiesas izveide uzlabos, piemēram, pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti. Arī ekonomisko lietu tiesā tiesnesim nebūs tiesību pašam veikt izmeklēšanu. Atbilstoši šībrīža procesuālajām normām, kuras tuvākajā nākotnē, visticamāk, kardināli nemainīsies, tiesnesim ir aizliegts vākt jebkādus pierādījumus ārpus lietas izskatīšanas. Visi pierādījumi, ko tiesnesis drīkst vērtēt, ir tikai tie, kas ir lietā iesniegti. Kriminālprocesā pierādījumus iesniedz apsūdzība, aizstāvība, cietušais, bet civilprocesā – prasītājs un atbildētājs. Abi šie procesi mūsu valstī tiek īstenoti sacīkstes formā. Tiesnesis procesā saglabā neitralitāti un objektivitāti, ļauj pusēm darboties, pierādīt ar tiem pierādījumiem, kādus tās spēj atrast un uzrādīt,” skaidro J. Siliņš.
Izmeklēšanas kvalitāte būtiski ietekmē kriminālprocesa virzību un to, kāda gala rezultātā būs izvirzītā apsūdzība. Pierādījumi jāprot atrast, jāzina, kādas neatliekamās procesuālās darbības veicamas, jo pastāv risks, ka arī pierādījumi var tikt noslēpti vai iznīcināti. Sākotnējām un neatliekamajām procesuālajām darbībām vēlāk būs būtiska un izšķirīga nozīme apsūdzības celšanā.
“Var prasīt, lai prokurors vairāk iesaistās pirmstiesas procesa uzraudzībā, bet vienlaikus ir jābūt kvalitatīvam, stabilam un nemainīgam izmeklētāju korpusam. Taču šobrīd kadru mainība ir augsta, jo ir zems atalgojums, pietiekami liela slodze un atbildība. Vēl viens nepārdomāts solis, kas zināmā mērā saistāms ar izmeklēšanas kvalitāti, bija Policijas akadēmijas slēgšana.
Tiesnesis nevar iesaistīties apsūdzības uzturēšanā; kādu apsūdzību prokurors ir cēlis un nodevis tiesai, pie tās ir jāpieturas. Ja apsūdzībā ir defekts, tiesnesis bieži vien to nevar labot. Ja apsūdzība ir defektīva, arī rezultāts būs vājš. Tiesneši bieži ir norādījuši, ka sākotnēji jāstiprina tieši pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte,” uzsver J. Siliņš.
Mainām, bet neizvērtējam
“Ir ļoti labs un vēl joprojām pēc 20 gadiem aktuāls Egila Levita citāts no 1999. gada publikācijas “Pārdomas par Latvijas tiesību sistēmas transformācijas problēmām”.
Raksturojot likumdošanas procesu, Levits norādīja uz vairākiem trūkumiem un faktoriem, kas tos izraisa, piemēram, juridiskās un attiecīgās nozares kompetences trūkumu, kas neļauj likumu un citu tiesību normu sagatavošanas procesā panākt iespējami optimālu likuma tekstu. Līdz ar to likums tiek bieži grozīts, reaģējot uz konkrētām vajadzībām, kas neveicina tiesisko drošību un paredzamību. Pārņemot citu Eiropas valstu likumdošanas pieredzi, trūkst izpratnes, kas no šīs pieredzes būtu jāpārņem, lai sasniegtu līdzīgu rezultātu, un kas ir pieskaņojams valsts konkrētajām vajadzībām un tiesiskajam kontekstam.”
J. Siliņš norāda, ka ar minētajām problēmām saskaramies joprojām. Tiek plānotas jaunas reformas, taču netiek izprasti nupat īstenoto reformu ieguvumi un trūkumi. “Manuprāt, tiesu politikas veidotājiem trūkst tālredzīga redzējuma, kā tiesu sistēma mūsu valstī būtu attīstāma. Virzība ir pārmērīgi ātra, taču fundamentālas reformas bez pietiekamas analīzes nedrīkstētu ne virzīt, ne īstenot.”
