Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Zvērināta advokāte, LU Juridiskās fakultātes profesore Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga: “Nevainīguma prezumpcijas pastāvēšanai iepriekš nekāds cits fakts nav jāpierāda, pietiek ar cilvēku, uz kuru tā attiecas.”
FOTO: Edija Pālens, LETA
Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Nevainīguma prezumpcija nodrošina to, ka nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums un visas šaubas jātulko par labu apsūdzētajam. Kas ir nevainīguma prezumpcija un kāda ir tās izpratne un nozīme kriminālprocesā, skaidro LV portāls.
Nevainīguma prezumpcija ir krimināltiesībās vispāratzīts princips, kas noteic, ka ikviena persona ir nevainīga, līdz tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt nostiprināts tas ir gan Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību hartas 48. pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. pantā, gan Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā, likuma “Par tiesu varu” 23. pantā un Kriminālprocesa likuma (KPL) 19. pantā.
“Nevainīguma prezumpcija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem un konstitucionālas pamattiesības, kas pasargā personu, attiecībā uz kuru izteikts kāds pieņēmums vai apgalvojums par tās iespējami izdarītu noziedzīgu nodarījumu, no atzīšanas par vainīgu, pirms tas nav pierādīts likumā noteiktajā kārtībā un noteikts ar spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā,” skaidro Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta juriste Dace Sauša. Viņa vērš uzmanību, ka nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums un visas šaubas jātulko par labu apsūdzētajam.
Zvērināta advokāte, LU Juridiskās fakultātes profesore Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga norāda, ka no teorijas viedokļa prezumpcijas ir ļoti dažādas. Proti, tās var būt:
Viņa skaidro, ka nevainīguma prezumpcijas pastāvēšanai iepriekš nekāds cits fakts nav jāpierāda, pietiek ar cilvēku, uz kuru tā attiecas: “Virkne autoru uzskata, ka tā neesot nekāda prezumpcija, bet pieņēmums jeb likumā pateikts nosacījums.” Vienlaikus, balstoties uz minēto prezumpciju klasifikāciju, zvērināta advokāte secina, ka nevainīguma prezumpcija kopumā ir procesuālas dabas, kaut arī nevar noliegt tās nozīmi materiālajās tiesībās, fundamentāla un atspēkojama prezumpcija.
Runājot par faktisko jeb materiālo nevainīgumu un juridisko jeb pierādīto nevainīgumu, K. Strada-Rozenberga stāsta, ka “apmēram pēdējo desmit gadu laikā absolūts vairums šajā jomā zinātniskā diskusijā iesaistījušos apgalvo, ka tas ir juridiskais, nevis faktiskais nevainīgums”. Vienlaikus viņa norāda, ka pēdējos gados daži autori arī saka, ka nevainīgumu nevar tā īsti nodalīt, jo tomēr pret cilvēku ir jāattiecas, it kā tas nav izdarījis noziedzīgu nodarījumu, ne tikai tad, kad tas juridiski nav pierādīts, bet arī tikmēr, kamēr tas nav konstatēts.
Viens no kriminālprocesa pamatuzdevumiem ir efektīva procesuālo garantiju nodrošināšana, un šī uzdevuma izpildē ir iesaistīta ikviena kriminālprocesu veicoša amatpersona. Kā skaidro Valsts policija (VP), nevainīguma prezumpcijas principa ievērošana ir svarīga, jo ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus, tai skaitā personas tiesības uz nevainīguma prezumpciju, ir atzīstamas par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām.
Saskaņā ar KPL 130. panta otro daļu par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas:
“Nevienu personu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kamēr tās vaina nav pierādīta KPL noteiktajā kārtībā, savukārt pienākums pierādīt personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā gulstas uz amatpersonām, kuras saskaņā ar KPL ir tiesīgas veikt kriminālprocesu un apgalvo, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,” norāda D. Sauša. Vienlaikus viņa vērš uzmanību, ka nevainīguma prezumpcija nav absolūta, proti, noteiktos gadījumos likumdevējam ir tiesības normās paredzēt tā saukto legālo prezumpciju – atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz personas vainu vai atbildību (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2015-25-01).
Par būtisku nevainīguma prezumpcijas ievērošanas aspektu VP ieskatā ir uzskatāms arī apstāklis, ka iestādes publiskos paziņojumos nedrīkst minēt personu kā vainīgu, pirms personas vaina ir atzīta likumā paredzētajā kārtībā. “Pirmstiesas izmeklēšanas laikā publiski paziņojot par personas vainu, var nodarīt neatgriezenisku ietekmi uz personas reputāciju gadījumos, ja turpmākās izmeklēšanas gaitā personas vaina netiek pierādīta,” skaidro VP.
D. Sauša norāda, ka nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga kriminālprocesa elementiem, kā arī princips taisnīgas tiesas garantijām, kas pasargā personu no valsts varas vai citas privātpersonas vēršanās pret to ar tiesisko līdzekļu palīdzību, lai panāktu valstij vai privātpersonai vēlamo rezultātu, un veicina, lai kriminālprocesā tiek panākts taisnīgs attiecību noregulējums. “Minētais princips ir jāievēro ikvienai iestādei vai amatpersonai, atkāpšanās no šī principa nav pieļaujama,” turpina D. Sauša.
Vienlaikus nevainīguma prezumpcija pasargā personu arī gadījumos, kad kriminālprocesā ir pieņemts galīgais nolēmums, taču personas vaina nav pierādīta un persona ir atbrīvota no kriminālatbildības. Kā skaidro D. Sauša, šādos gadījumos persona ir uzskatāma par nevainīgu, līdz ar to valstij (institūcijām, amatpersonām) pret šo personu jāattiecas kā pret nevainīgu konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Proti, valsts nedrīkst rīkoties tā, ka tiek grauta personas reputācija vai tiek radīta negatīva sabiedrības nostāja.
“Aspekti, kas saistīti ar reputāciju, ir kā karsts kartupelis, tos ļoti ilgi neskatīja kā nevainīguma prezumpcijas sastāvā ietilpstošus,” stāsta K. Strada-Rozenberga. Kādreiz uzskatīja, ka viss ar reputāciju saistītais ir skatāms kā gods un cieņa, proti, ārpus nevainīguma prezumpcijas konteksta, turpretī modernais virziens nevainīguma prezumpcijas kontekstā iekļauj tomēr arī reputāciju, turpina zvērināta advokāte. To apliecina arī salīdzinoši jaunā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/343, kuru tuvākajā laikā ieviesīs arī Latvijā.
Turpmāk vēl. Stāstīsim par būtiskākajiem grozījumiem KPL, kuri izstrādāti saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 ieviešanu un kuru mērķis ir nostiprināt konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.
