Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Kaut gan Kriminālprocesa likumā ir noteikti nevainīguma prezumpcijas tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tajā jāveic izmaiņas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, kas stiprina nevainīguma prezumpcijas aspektus. Grozot likumu, plāno aizliegt augstām amatpersonām publiski paziņot par kādas personas vainīgumu, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā, nodrošināt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem tiesības neliecināt pret sevi, kā arī noteikt jebkuru šaubu tulkošanu par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam.
Lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 2016. gada 31. martā spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/343 (turpmāk tekstā – direktīva). Līdz ar to Kriminālprocesa likumam (KPL) ir nepieciešamas vairākas izmaiņas, lai tas atbilstu direktīvas normām. Likumprojekts “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (turpmāk tekstā – likumprojekts) 2018. gada 22. februārī ir pieņemts Saeimā pirmajā lasījumā, savukārt tagad tiek skatīti iesniegtie priekšlikumi likumprojekta 2. lasījumam.
“Direktīvas mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas un tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētiem aspektiem,” skaidro Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta juriste Dace Sauša. Viņa norāda, ka direktīva attiecas uz fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā.
“Nevainīguma prezumpciju piemēro visos kriminālprocesa posmos, proti, no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams,” skaidro D. Sauša. Kas ir nevainīguma prezumpcija un kāpēc tās nozīme kriminālprocesā ir svarīga, skaidrots LV portāla publikācijā “Nevainīguma prezumpcijas izpratne un nozīme kriminālprocesā”.
Kā vienu no būtiskākajiem grozījumiem likumprojektā saistībā ar nevainīguma prezumpciju D. Sauša min direktīvas 4. panta 1. punkta prasību ieviešanu, kas nosaka, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tik ilgi, kamēr nav pierādīta aizdomās turētā vai apsūdzētā vaina saskaņā ar tiesību aktiem, publisko iestāžu paziņojumos un tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, šī persona netiek minēta kā vainīga.
Kā norāda D. Sauša, šāda prasība šobrīd nav paredzēta Kriminālprocesa likumā (KPL), tāpēc KPL ir jānosaka jauns tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Pašlaik KPL 19. pants nosaka, ka:
Saskaņā ar iepriekš minēto likumprojektā 19. pants tiek papildināts ar jaunu ceturto daļu, nosakot sekojošo: “Ja valsts amatpersona ar publisku paziņojumu ir izteikusies par personas vainīgumu, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, procesa virzītājs, pamatojoties uz personas motivētu iesniegumu, publiski informē par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, bet iesnieguma kopiju nosūta izvērtēšanai institūcijai, kura var lemt par amatpersonas atbildību.”
“Šāds regulējums izstrādāts, lai novērstu personai radīto kaitējumu un neradītu risku konkrētā kriminālprocesa interesēm,” skaidro D. Sauša. Papildus viņa vērš uzmanību, ka šī norma ir attiecināma uz jebkuru valsts augstu amatpersonu, piemēram, izmeklēšanas iestādes augstām amatpersonām, ministriem, kā arī ministriju augstām amatpersonām, kuru amata pienākumi un kompetences joma ir salīdzinoši tuva krimināltiesiskajai jomai un tās procesiem. D. Sauša vērš uzmanību, ka šādu personu publiski paziņojumi var ietekmēt konkrēto kriminālprocesu un procesa virzītāju.
Vienlaikus paredzētais regulējums nav attiecināms uz visām personām, kas ir iesaistītas kriminālprocesā, un citām trešajām personām, piemēram, žurnālistiem, kuri savā darbībā nav saistīti ar krimināltiesisko jomu un tās procesiem.
Proti, personai, kas kriminālprocesā ir iesaistītā persona un kas ar publisku paziņojumu ir pārkāpusi citas personas tiesības uz nevainīguma prezumpciju, ir piemērojami pašlaik KPL noteiktie tiesiskās aizsardzības līdzekļi (KPL 19. pants). Savukārt, ja šādus izteikumus sniegušas jebkuras trešās personas, kas nevar ietekmēt kriminālprocesu un procesa virzītāju, jo šīs personas savā darbībā un kompetencē nekādā mērā nav saistītas ar krimināltiesisko jomu un tās procesiem (izmeklēšanu, tiesu), tie ir vērtējami civiltiesiskajā kārtībā kā godu un cieņu aizskaroši (Civillikuma 2352.1 pants).
Direktīvas 7. panta 2. punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem tiesības neliecināt pret sevi. Stiprinot nevainīguma prezumpcijas aspektus, vairāki likumprojekta grozījumi ir saistīti ar šīs prasības ieviešanu.
Šobrīd KPL 64. panta otrā daļa un 67. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka aizturētā un aizdomās turētā pienākums ir izsniegt paraugus salīdzinošajai izpētei vai ļaut, lai tie tiek iegūti. “Ņemot vērā direktīvas 7. panta 2. punkta prasības un ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) prakses atziņas, ir paredzēts izdarīt grozījumus KPL, nosakot, ka personai nevar uzlikt pienākumu izsniegt paraugus, piemēram, balss vai rokraksta paraugus, kuru iegūšanai ir nepieciešama pašas personas griba,” skaidro D. Sauša.
TM Krimināltiesību departamenta juriste turpina, ka uzlikts pienākums sniegt sevi apsūdzošu informāciju ir pretrunā tiesībām neliecināt pret sevi. Līdz ar to turpmāk šādi salīdzinošajai izpētei nepieciešamie paraugi būs iegūstami, izmantojot tikai speciālās izmeklēšanas darbības.
Vienlaikus tiesību neliecināt pret sevi izmantošanai nav jātraucē kompetentajām iestādēm vākt pierādījumus, kuri var tikt likumīgi iegūti no aizdomās turētā vai apsūdzētā, izmantojot tiesiskus piespiedu līdzekļus, un kuri pastāv neatkarīgi no aizdomās turētā vai apsūdzētā gribas, piemēram, materiālus, kas iegūti saskaņā ar tiesas rīkojumu vai uz kuriem ir spēkā juridiskas saistības tos glabāt un sniegt pēc pieprasījuma, kā arī izelpas, asins un urīna paraugus un ķermeņa audu paraugus DNS analīzes veikšanai, skaidrots likumprojekta anotācijā.
Likumprojektā it kā tikai tīri tehniski no KPL 19. panta trešās daļas ir izņemts vārds “saprātīgās”, vienlaikus šīm izmaiņām ir būtiska nozīme nevainīguma prezumpcijas aspektā. Proti, saskaņā ar likumprojekta anotāciju direktīvas apsvērumam pierādīšanas pienākums, lai noteiktu aizdomās turētā un apsūdzētā vainu, gulstas uz apsūdzību un jebkuras šaubas būtu jātulko par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam.
Anotācijā norādīts, ka direktīvas izstrādes laikā ir secināts, ka šaubas vai nu pastāv, vai nepastāv. Ja šaubas pastāv, tad tās ir pamatotas, proti, tās ir balstītas uz objektīvi pastāvošiem faktiem un apstākļiem, nevis izdomājumiem. Līdz ar to šaubas nevar būt nesaprātīgas. (..) KPL lietotais formulējums "saprātīgas" ir lieks, jo šaubas, ja tādas ir, jātulko par labu personai.
Zvērināta advokāte, LU Juridiskās fakultātes profesore Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga stāsta, ka direktīvai veltīts ļoti daudz kritikas, piemēram, ka tā nav nekas vairāk kā ECT un Eiropas Savienības Tiesas prakses konspekts: “Faktiski direktīvā ir ļoti maz novatorisma, vienlaikus inovatīva un drosmīga pieeja ir jautājumā par tiesībām klusēt.”
KPL 60.2 panta pirmās daļas 8. punktu paredzēts papildināt ar vārdu "klusēt", nosakot, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir tiesības arī klusēt, ne tikai sniegt liecību vai atteikties liecināt. Vienlaikus tas neatcels aizturētā pienākumu sniegt patiesas, identificējošas ziņas par sevi, piemēram, norādīt uz faktu, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā tā ir atradusies citā vietā (alibi), vai uz Krimināllikumā paredzētu apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību.
Bez nevainīguma prezumpcijas aspektu nostiprināšanas likumprojektā paredzētas arī citas izmaiņas, vienlaikus ieviešot arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/1919 un Direktīvu (ES) 2016/800, piemēram:
