Vai, jūsuprāt, Latvija ir tiesiska valsts, un kas par to liecina?
Gan uz Eiropas, gan pasaules fona es Latviju uzskatu par tiesisku valsti. Protams, ka Latvijas tiesību sistēma un tiesiskuma apziņa ir attīstības procesā. Taču tā tas vēsturiski ir bijis vienmēr un jebkurā valstī. Pateikt, ka nu ir sasniegts kāds perfektais punkts, kad viss ir izdarīts, nevar nekad – dzīve mainās, sabiedrība mainās. Tomēr kopumā pēdējo pārdesmit gadu laikā ne bez grūtībām, bet esam sekmīgi iekļāvušies Eiropas tiesību lokā. Esmu optimists!
Tomēr sabiedrība tiesiskumu apšauba un kritizē. Kāpēc?
Šī parādība ir aktuāla gan postsociālisma valstīs, gan arī valstīs ar senākām demokrātijas tradīcijām. Vienlaikus, runājot ar kolēģiem un klientiem no NVS valstīm, man ir patīkami dzirdēt, ka, viņuprāt, tiesām Latvijā var uzticēties ievērojami vairāk nekā, piemēram, Krievijā vai Ukrainā. To pašu dzirdu arī par korupcijas riskiem un iespējām. Protams, izņēmumi ir visur – nodokļu vai korupcijas skandālos gan Eiropā, gan ASV mēdz paklupt arī lielas un pazīstamas korporācijas. Tādēļ nedomāju, ka šī būtu kāda Latvijas īpatnība.
Tātad sabiedrība kritizē par daudz un nevietā?
Tas, ka sabiedrība kritizē, ir normāli un ir vajadzīgi. Bez šādas kritikas attīstība būtu ievērojami gausāka. Pirms neilga laika skatījos filmu par Marinu Lepēnu, un no filmā dzirdētā izriet, ka Francijā ir liels haoss. Francijas pilsoņi, kam tika lūgts viedoklis, bija šausmās, kas notiek Francijā, kā šī valsts tiek vadīta, kas notiek ar tiesiskumu. Bet pie mums, piemēram, dažādās darba grupās Francija tiek atzīta par vienu no demokrātijas citadelēm. Ar to vēlējos teikt, ka sabiedrība nekritizē tikai tiesiskuma problēmas Latvijā. Ir daļa cilvēku, kas kopumā ir neapmierināta ar dzīvi, ar savu vietu un novērtējumu, kas visbiežāk reducējas uz nepietiekamu atalgojumu. Nav noliedzams, ka neapmierinātība aug no materiālajām problēmām, un savas sajūtas cilvēki attiecina gan uz valdības darbu, gan bedrēm uz ceļiem, politiku, tiesiskumu, advokātiem, izglītību un visu pārējo. Protams, ka ērtāk ir kritizēt un meklēt vainīgos ārpus sevis.
Ar ko zvērināts advokāts atšķiras no jurista, kas sniedz juridiskos pakalpojumus, piemēram, savā SIA "Juristu birojs"?
Pirmkārt, advokāti ir tiesu sistēmai piederošas personas. Jēdziens "advokāts" atbilstoši Advokatūras likumam ir attiecināms gan uz zvērinātiem advokātiem, gan advokātu palīgiem.
Otrkārt, advokātiem atšķirībā no juristiem ir dažas privilēģijas, piemēram, tiesības civillietās vest lietas kasācijas instancē un veikt personu aizstāvību kriminālprocesā.
Treškārt, visus Latvijas advokātus apvieno Zvērinātu advokātu kolēģija.
Attiecībās ar advokātiem klientam ir zināma drošība – tās ir konfidenciālas attiecības, un šo konfidencialitāti garantē gan Advokatūras likuma, gan arī, piemēram, Kriminālprocesa likuma normas. Valstij ir aizliegts iejaukties advokāta darbā, kā arī advokāta un klienta attiecībās. Turklāt advokāti ir pakļauti disciplināratbildībai, ir jāievēro ētikas kodekss, jānodrošina tālākizglītība. Tas nozīmē, ka vēršanās pie advokāta ir zināms garants juridiskās palīdzības kvalitātei.
Savukārt par juristu sevi saukt var katrs, kas ir ieguvis attiecīgo izglītību. Taču izglītības iegūšana nenozīmē piederību tiesu sistēmai. Jurists var izvēlēties strādāt valsts pārvaldē, privātos uzņēmumos vai sniegt citiem juridiskos pakalpojumus. Jūsu pieminēto SIA "Juristu birojs" neviens neuzrauga, tai nav ētikas kodeksa, un nav arī nekāda pamata pieņēmumam, ka klienta attiecības ar šo juristu biroju būs konfidenciālas, jo valstij nav nekādu tiesisku šķēršļu katrā laikā šiem juristiem pieprasīt jebkādas ziņas par viņu sniegtajiem pakalpojumiem un to saturu.
Kad ir izšķirīgi svarīgi vērsties tieši pie zvērināta advokāta, nevis jurista?
Manuprāt, jebkurā situācijā, kad vajadzīga juridiskā palīdzība.
Savulaik laikraksts "Dienas Bizness" bija publicējis Latvijas labāko advokātu sarakstu. Kas atšķir labu advokātu no viduvēja?
Paši advokāti – gan topā iekļuvušie, gan neiekļuvušie – par to smīkņāja. Ne tādēļ, ka kāds no esošajiem būtu necienīgs tajā atrasties, bet advokāta darbam ir grūti piemeklēt saprotamu un pamatotu mērauklu – kas labs, kas slikts. Drīzāk var runāt par publiski pazīstamiem vai saimnieciski veiksmīgākiem advokātiem. Taču ir daudzi ļoti augstas raudzes advokāti, kas nealkst publicitātes.
Ko par advokātu liecina ieraksts profilā sociālajā tīklā: "Neesmu radis zaudēt!"?
Tas var būt domāts potenciālajiem klientiem.
Jāpiebilst, ka advokāti ir aicināti būt uzmanīgiem izteikumos sociālajos tīklos, atcerēties ētikas kodeksu, dotā zvēresta saturu.
Esmu pamanījis, ka atšķirībā no citām juridiskajām profesijām advokātu publiskā komunikācija nereti ir asāka, agresīvāka, piemēram, salīdzinājumā ar tiesnešiem, prokuroriem. Dažkārt advokāti publiskā telpā atļaujas izteikumus, kādus, piemēram, no tiesas pārstāvjiem nedzirdēt. Ne vienmēr tā ir apsveicama parādība.
Kāpēc ir nepieciešams advokāta zvērests?
Zvēresta nodošana ir izveidojusies vēsturiski ne tikai ar jurisprudenci saistītās profesijās. Advokāta zvērests ir simbolisks akts, ko nodod Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Zvēresta teksts jaunuzņemtajam advokātam atgādina, ka turpmāk viņš būs ne tikai jurists, bet tiesu sistēmai piederīga persona – advokāts. Manuprāt, zvēresta tekstā ir ietvertas vērtīgas vadlīnijas, kuras advokātam savā praksē nekad nevajadzētu aizmirst.
Vai zvērests, jūsuprāt, var atturēt advokātu no mazāk korektu metožu izmantošanas savā praksē? Piemēram, izmantojot cilvēku nepietiekamās zināšanas jurisprudencē, lai netieši ietekmētu un, iespējams, panāktu savam klientam labvēlīgu rezultātu.
Nododot zvērestu, neviens nekļūst labāks vai sliktāks jurists, un ne visu par advokāta darbu un metodēm uzzinās padome.
Tomēr zvērests kā simbolisks akts iezīmē robežas pieļaujamai un nepieļaujamai rīcībai. Ja zvērestā dotais solījums netiek pildīts, tas ir pamats tālākai atbildībai, un zvēresta tekstā iekļautās advokāta apņemšanās detalizētāk ir definētas gan Advokatūras likumā, gan ētikas kodeksā. Ja pareizi atceros, ir bijuši gadījumi, kad par zvēresta teksta nerespektēšanu advokātiem ir tikuši piemēroti disciplinārās ietekmēšanas līdzekļi.
Advokatūras likums uzliek prasību pēc nevainojamas zvērināta advokāta amata pretendenta reputācijas. Izklausās ideāli, taču kā to interpretēt?
Nevainojamas reputācijas jēdziens nav vienkārši interpretējams. Tas ir jāpiepilda ar saturu. No vienas puses, advokāta pretendenta reputācija ir novērtējums atbilstoši advokātu padomes locekļu iekšējai pārliecībai. No otras puses, šai iekšējai pārliecībai ir jāveidojas uz objektīvi pierādāmiem un pastāvošiem faktiem. Saņemot pretendenta pieteikumu, padome apkopo, izskata un izvērtē visu par pretendentu pieejamo informāciju.
Pirms uzņemšanas padome izsludina periodu atsauksmju sniegšanai. Tās tiek vērtētas ar mērķi saprast, vai, balstoties uz šiem datiem, drīkstētu izveidoties pārliecība, ka personai ir vai nav nevainojama reputācija. Ir bijuši gadījumi, kad šī jautājuma izvērtēšanai pretendenta uzņemšana tiek atlikta uz vairākiem mēnešiem, lai iegūtu papildu ziņas un tās izvērtētu.
Atbilstoši likumam no zvērinātu advokātu vidus var izslēgt, ja advokāta nodarbošanos Latvijas Zvērinātu advokātu padome ētisku apsvērumu dēļ atzinusi par nesavienojamu ar zvērināta advokāta stāvokli sabiedrībā. Cik ir bijis šādu precedentu?
Izslēgšana ir smagākais no disciplinārās atbildības veidiem, taču slikta reputācija tādā situācijā nav bijusi vienīgais iemesls. Pieņemot lēmumu par izslēgšanu, padomei jārēķinās, ka tās lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā, un tas nozīmē, ka būs jāskaidro pieņemtā lēmumu samērīgums. Neatceros, ka pēdējo gadu laikā kāds advokāts būtu izslēgts no kolēģijas tikai ar šādu pamatojumu.
Kāda ir aizvadīto gadu faktiskā advokātu disciplināratbildības statistika?
Ierosināto disciplinārlietu skaits ir saistīts ar padomei iesniegtajām sūdzībām. Pagājušajā gadā tas bija aptuveni 250 sūdzības, no kurām ierosinātas padsmit disciplinārlietas un padsmit gadījumi nosūtīti uz ētikas komisiju.
Sūdzības ir dažādas, visbiežāk cilvēki sūdzas par pretējās puses advokātu un viņa izteikumiem, jo pastāv pārliecība, ka taisnība bija sūdzības rakstītāja pusē. Neraugoties uz to, sūdzība tiek vērtēta pēc būtības, advokātam, par kuru sūdzība iesniegta, ir jāsniedz savs skaidrojums.
Domāju, ka ar disciplinārlietu statistiku viss ir kārtībā. Disciplinārlietas ir ierosināmas tad, kad tam ir pamats, nevis tad, kad tas nepieciešams kādai statistikai.
Cita starpā nesen ar vēstījumu, ka arī advokātu eksāmens, kura kārtību nosaka īpaši Ministru kabineta noteikumi, neesot tik stingrs un aptverošs kā tiesu izpildītājiem un notāriem, nākusi klajā Tieslietu ministrija. Eksāmenu paredzēts papildināt.
Pats advokātu eksaminācijā piedalos no 2015. gada, esmu šīs komisijas priekšsēdētājs. Eksaminācijas komisijas sastāvu nosaka Advokatūras likums, un pārstāvniecība ir plaša – advokatūras, Augstākās tiesas, augstskolu un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Manuprāt, nav pamata teikt, ka pašreizējais advokātu eksāmens ir pārāk viegls vai nepietiekami komplicēts. Šī eksāmena nokārtošana no pretendentiem prasa patiešām augstu kompetenci, parasti ar pirmo reizi eksāmenu nenokārto vairāk kā puse pretendentu.
Jaunās izmaiņas skars eksāmena praktisko daļu, papildinot ar pienākumu sastādīt kādu no advokatūras lietvedības dokumentiem. Teorijā turpmāk būs pieci jautājumi, nevis četri, bet eksāmena rezultātu novērtējums turpmāk būs 10 ballu sistēmā.
Kādi ir iemesli tam, ka tikai puse no gribētājiem advokāta eksāmenu nokārto?
Ceļš, pa kuru ejot advokatūra vislabprātāk papildinātu savu kolēģu loku, ir jauno juristu sākotnējā izvēle kārtot nevis advokāta, bet advokāta palīga eksāmenu. Tas nozīmē piecus gadus savu patronu uzraudzībā praktizēt kā advokāta palīgiem, regulāri piedalīties advokātu padomes organizētajās apmācībās un iegūt pietiekamu pieredzi, kas tad vēlāk ļauj sekmīgi nokārtot advokāta eksāmenu. Turklāt advokātu palīgi, kārtojot advokāta eksāmenu, ir atbrīvoti no eksāmena teorētiskās daļas kārtošanas, un viņu eksāmens aprobežojas tikai ar praktisko uzdevumu risināšanu. Mana nelielā pieredze eksāmenu komisijā šobrīd rāda, ka advokāta palīgi sekmīgāk tiek galā ar eksāmena nokārtošanu nekā tie pretendenti, kas iepriekš nav bijuši saistīti ar advokatūru.
Advokāta eksāmens ir starts patstāvīgai praksei. Kā pārziņā ir turpmākie kvalifikācijas jautājumi?
Advokātiem jau četrus gadus ir obligāts pienākums 16 stundas gadā veltīt mācībām. Iepriekš labticīgi dzīvojām pārliecībā, ka visi advokāti jau tāpat ir atbildīgi un mācās, taču valsts prasību pēc apliecinājumiem, ka patiešām apmācības ir notikušas, uzliek laikmeta dinamika. Likumdevējs ik dienu izskata grozījumus normatīvajos aktos, un ir normāli, ka advokāti tajā ir kompetenti. Šobrīd apmācību obligātumu un atskaites sistēmu nosaka Advokātu padomes lēmums, bet šī gada laikā būs grozījumi likumā. Šādu obligāto apmācību ieviešanu kā pozitīvu aspektu advokatūras attīstībā kādā savā spriedumā ir atzīmējusi arī Satversmes tiesa, un to man ir patīkami redzēt.
Pēdējā kopsapulcē viens no advokātiem izteicās, ka advokatūrai būtu nepieciešams "pilna laika priekšsēdētājs", kurš vairāk laika veltītu tieši kolēģijas darbam.
Kopsapulcē atklāti kolēģiem pateicu, ka būt pilna laika priekšsēdētājs neuzņemos. Patiesībā to arī nepieprasa nedz Advokatūras likums, nedz tradīcijas. Vienīgā ES dalībvalsts, kurā advokātu padomes priekšsēdētājs nepraktizē, ir Lietuva. Šāda ziedošanās misija, manuprāt, nav adekvāta, jo laiks, kādu priekšsēdētājs pavada vēlētajā amatā, ir salīdzinoši neilgs, 3–6 gadi. Uz šo laiku pārtraucot advokāta praksi, nāktos visu sākt no jauna. Turklāt prakses pārtraukšana neizbēgami radītu atrautību no ikdienas tiesu praksē un nekādā gadījumā nenāktu par labu sapratnei, kas kopumā tobrīd notiek advokatūrā.
Piekrītot kandidēt uz padomes priekšsēdētāja amatu, rēķinājos, ka amata pienākumu izpilde prasīs labu daļu mana laika. Šobrīd redzu, ka ar padomes locekļu un padomes darbinieku atbalstu spēšu uzņemtās saistības pildīt.
Pirms desmit gadiem ( 2007. gadā) izdotās grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" saturs tomēr nav uzskatāms par beletristiku. Viens no jaunajiem Satversmes tiesas tiesnešiem Jānis Neimanis žurnālā "Ir" pirms neilga laika atklāja, ka savas karjeras sākumā 90. gados pieredzējis laikus, kad advokāts tikās ar prokuroru un saskaņoja izskatāmās lietas gaitu. Vai varat argumentēt, ka šādas situācijas nav iespējamas šobrīd?
Jā, es jums piekrītu, mēs nevaram būt droši. Manuprāt, tas ir jautājums, ar ko sākām savu sarunu, – par tiesiskumu Latvijā. Pirms 20 gadiem piecītis ceļu policistam bija teju norma, par to neviens nekautrējās. Šodien vairums saprot, ka tā ir nosodāma rīcība, un tas liecina, ka ir augusi cilvēku tiesiskā apziņa. Vienlaikus es negribu apgalvot, ka Latvijā nav korupcijas, es nevaru apgalvot, ka Latvijā nekad dažādu juridisko profesiju pārstāvji nesatiekas un nevienojas par to, par ko šādi vienoties nevajadzētu. Tomēr kopumā uzskats, ka šādi var atrisināt lietas, ir savu laiku pārdzīvojis. Tā ir mana sajūta par šiem jautājumiem.
Tāpēc bažu līmenim par kādām koruptīvām saitēm Latvijā nav pamata būt augstākam kā daudzās citās Eiropas valstīs. Redzu, ka šodien dažādu juridisko profesiju pārstāvji, kas ir draugi, paziņas vai kursabiedri, lieliski spēj nošķirt darba attiecības no privātas pazīšanās.
Taču sabiedrība par to var satraukties, un droši vien tas ir vajadzīgs, lai arī turpmāk virzītu valsti stabila tiesiskuma virzienā.
Novembrī, kad tika skatīti grozījumi Maksātnespējas likumā saistībā ar valsts amatpersonas statusu maksātnespējas administratoriem, Advokātu kolēģija izplatīja paziņojumu, ka advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, tādējādi advokāta, kas vienlaikus ir arī maksātnespējas administrators, būtība nav savienojama ar valsts amatpersonas statusu. Neapšaubot tiesu varas un tajā darbojošos profesiju un amatu neatkarību valsts varas struktūrā, nevar noliegt gan sistēmas, gan pārstāvju saistību ar valsti. Ir saprotami likumdevēja mērķi, šo statusu nosakot. Vai varat paust savu personīgo viedokli šajā jautājumā?
Pats neesmu maksātnespējas administrators, un kolēģijā ar šo jautājumu nodarbojas citi. Uzskatu, ka likumdevēja mērķa pamatā, kāpēc maksātnespējas administratori būtu jāpadara par valsts amatpersonām, sākotnēji bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja atrunas par nespēju pietiekami efektīvi vērsties pret negodprātīgiem maksātnespējas administratoriem. Maksājumus par prettiesiskām darbībām nedrīkst pieņemt ne privāta sektora darbinieki, ne valsts amatpersonas. Ja valsts amatpersonai šāda darbība tiek klasificēta kā koruptīva, tad privātajā sektorā kā komerciāla uzpirkšana. Par nelikumīgām darbībām maksātnespējas procesā, kam ir būtiskas mantiskas sekas, ir iespējama kriminālatbildība. Tātad instrumenti likuma piemērotāju rīcībā bija arī iepriekš. Tādējādi amatpersonas statusa noteikšana maksātnespējas administratoriem, manuprāt, bija vairāk tāda populistiska PR aktivitāte. Ja žogs ir caurs un dzeltens un vējš tam pūš cauri, vai, nokrāsojot to sarkanu, vējš pūtīs mazāk?
Varbūt risinājums ir maksātnespējas administrēšanas brīvais tirgus – ne vienmēr jurists spēj būt pietiekami kompetents, lai tiesiskās aizsardzības procesā esošu uzņēmumu atgrieztu darbībā. Tas ir vairāk saimniecisks, nevis juridisks process. Respektīvi, varbūt advokātam nav jāsēž uz diviem krēsliem?
Visbiežāk maksātnespējas procesā esošiem uzņēmumiem ir problēmas juridiskajā jomā. Es labprāt atbalstītu modeli, ka par maksātnespējas administratoriem var būt tikai zvērināti advokāti, kuri ir izgājuši apmācību kursu un nokārtojuši papildu eksāmenu par maksātnespējas jautājumiem.
Advokātu kolēģijas vadība turpmākos trīs gadus būs jūsu rokās. Kādas ir jūsu ieceres?
Esmu padomes darbā bijis iesaistīts jau sešus gadus un pietiekami labi to pārzinu. Reformēt un pārveidot ir populāri, tomēr šai ziņā pārsteigumu nebūs – mērķa veikt kādas grandiozas reformas man nav. Par savu pienākumu uzskatu kopā ar padomi nosargāt Advokātu kolēģiju no nevajadzīgām pārmaiņām, vienlaikus sekmējot jau iepriekš sākto darbu turpināšanu.
Viens no galvenajiem uzdevumiem ir aktīva līdzdalība likumdošanas procesā. Piemēram, dalība Advokatūras likuma grozījumu izstrādē. Ceru, ka veiksmīgi šim darbam tiks pielikts punkts jau tuvākajā laikā.
Ieguvums visiem būtu grozījumu Civilprocesa likumā pieņemšana, kas noteiktu advokāta klātbūtni sarežģītākās lietās, nodrošinātu ātrāku lietu izskatīšanu, kā arī dažu nepamatotu prasību neiesniegšanu.
Cik aktuāls advokatūrai ir prestiža celšanas jautājums?
Prestiža vairošana ir kopējs uzdevums, bet tas nedrīkst būt pašmērķis. Ne manās, ne padomes rokās nav brīnumnūjiņas, kas advokātu prestižu ātri un viegli paceltu debesīs. Uzskatu, ka, domājot par šiem problēmjautājumiem, ir jāņem vērā kopējais noskaņojums – sabiedrības attieksme pret valsts pārvaldi, tieslietu sistēmu. Tas ir uzdevums, ko ilgtermiņā var paveikt viss advokātu kopums ar normālu ikdienas darbu – godīgu sarunu ar klientu, saprātīgu honorāru politiku, cieņpilnu izturēšanos pret kolēģiem un oponentiem. Mēs varam aicināt kolēģus būt teicamiem, godīgiem juristiem, un es ticu, ka absolūtais vairums tādi arī ir, bet publiski jau runa vienmēr būs par to darvas pilienu, jo sabiedrībai parunāt par to, ka advokāti godprātīgi veic savu darbu, jau nebūs interesanti. Taču es piekrītu, ka atzīt kļūdas, tās labot un no tām mācīties ir viens no labākajiem un īsākajiem ceļiem uz profesijas prestiža stiprināšanu.
