FOTO: Ieva Lūka, LETA.
Invaliditātes statusa iegūšana un ar to saistītie jautājumi bieži rada neskaidrības. Kā nosaka invaliditāti? Kādi dokumenti vajadzīgi? Kāds atbalsts paredzēts cilvēkiem ar invaliditāti? Kur atrast papildu informāciju? Uz šiem jautājumiem atbild Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktora vietniece, invaliditātes politikas plānotāja AIGA LUKAŠENOKA un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītājas vietniece invaliditātes ekspertīzes jautājumos, invaliditātes politikas ieviesēja/īstenotāja SANDRA AUSEKLE.
Ar katru gadu pieaug iesniegumu skaits par invaliditātes ekspertīzes veikšanu. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, sabiedrības novecošanās kopumā. Cilvēki pēc pensijas vecuma sasniegšanas pakāpeniski nonāk invaliditātes sistēmā. Pēdējos gados jo īpaši ir pieaudzis pensijas vecuma cilvēku īpatsvars starp visiem cilvēkiem ar invaliditāti. Šī tendence novērojama ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.
Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs vismaz mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, ko izraisījusi slimība, trauma vai iedzimts defekts un kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.
Invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi veic personai ar fiziskās vai garīgās veselības traucējumiem, kuru dēļ tā nepārtraukti ārstējusies vismaz sešus mēnešus pirms iesnieguma iesniegšanas dienas Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā (VDEĀVK), tai ir radušies vai var uzskatīt, ka ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi un to apliecina medicīniskie dokumenti.
Savukārt, ja personas veselības traucējumi ir smagi un ar nelabvēlīgu prognozi vai personai ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi, tad invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi var veikt ātrāk – pirms sešu mēnešu perioda.
Funkcionēšanas ierobežojumi var būt dažādi, tāpēc, nosakot invaliditāti, tiek vērtēts tas, kā slimības (vai traumas) sekas ietekmē cilvēka funkcionālās spējas.
To vērtē ikvienai personai individuāli, jo katras medicīniskās diagnozes izpausmi ietekmē dažādi apstākļi, piemēram, citas blakusslimības, kā arī sociālie un vides faktori, līdz ar to katrs gadījums ir unikāls.
Tāpat tiek vērtēts, vai saslimšanas sekas ir pārejošas vai paliekošas un nākotnē varētu traucēt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Invaliditātes noteikšanas pieeja atšķiras bērniem un pieaugušajiem: “Bērniem (līdz 18 gadu vecumam) patlaban invaliditāte tiek noteikta pēc citiem principiem nekā pilngadīgām personām. Proti, bērniem, nosakot invaliditāti, noteicošā ir medicīniskā diagnoze. Arī valsts sniegtais atbalsts invaliditātes gadījumā atšķiras dažādos vecuma posmos,” norāda A. Lukašenoka.
“Svarīgi atcerēties, ka invaliditātes statuss ir kā atbalsta mehānisms, ko īsteno valsts, lai cilvēks saņemtu gan finansiālu atbalstu, gan atbilstošu sociālu palīdzību. Tādēļ invaliditātes statuss periodiski tiek pārskatīts, un tikai tad, ja cilvēka veselības stāvoklis tiešām neuzlabojas un funkcionēšanas ierobežojumi ir stabili un neatgriezeniski, šo statusu var noteikt uz mūžu,” skaidro S. Ausekle.
Invaliditātes risku visbiežāk pirmais pamana ģimenes ārsts, kurš sadarbībā ar attiecīgās slimības speciālistu pēc veiktās ārstēšanas un rehabilitācijas sagatavo nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi, ja cilvēkam saglabājas funkcionēšanas ierobežojumi.
Tomēr mēdz būt slimības, kuras precīzāk var izvērtēt kāds konkrēts speciālists, vai situācijas, kad cilvēks ilgstoši atrodas stacionārā un saņem sociālo palīdzību, – tad nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi var sagatavot attiecīgais speciālists vai stacionāra ārsts.
Lai tiktu veikta invaliditātes ekspertīze, personai VDEĀVK jāiesniedz iesniegums un ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta sagatavots nosūtījums – medicīnisks dokuments, kurā ietverta arī anamnēze un aprakstīts veselības stāvoklis un tā ietekme uz cilvēka funkcionēšanu. Vairāk par iesniedzamajiem dokumentiem var uzzināt Labklājības ministrijas tīmekļvietnes sadaļā “Invaliditāte”.
Kopš 2015. gada invaliditātes ekspertīze pārsvarā tiek veikta bez personas klātbūtnes.
Tāpēc, jo kvalitatīvāk ir sagatavots ārsta nosūtījums, jo precīzāk VDEĀVK varēs izvērtēt cilvēka veselības traucējumus un pieņemt lēmumu par invaliditāti.
Eksperti vērš uzmanību, ka nereti cilvēki mēdz iesniegt dokumentus, kas invaliditātes ekspertīzes procesā ir lieki un komisijas lēmumu neietekmē, piemēram, rēķinus, maznodrošinātā statusa apliecinājumu u. c.
Lai veicinātu korektu dokumentu apriti un mazinātu nevajadzīgo birokrātisko slogu, šobrīd ārstiem speciālistiem un ģimenes ārstiem tiek aktīvi skaidrots, kādi dokumenti ir iesniedzami un kam pievērst uzmanību, sagatavojot nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi.
Komisijas vadītājas vietniece S. Ausekle uzsver, ka VDEĀVK invaliditāti klātienē novērtē tikai divos gadījumos: ja komisijas speciālistu rīcībā nav pietiekamas informācijas vai tā ir pretrunīga. Tās ir situācijas, kad no iesniegtajiem dokumentiem nav iespējams objektīvi novērtēt cilvēka funkcionēšanas ierobežojumus un to smaguma pakāpi. Klātienē cilvēks tiek uzaicināts ar oficiālu vēstuli, saskaņojot ekspertīzes laiku un vietu.
Ņemot vērā, ka invaliditātes ekspertīze ir komplekss cilvēka spēju izvērtēšanas process, ekspertīzi visbiežāk veic klātienē tad, ja VDEĀVK nodaļu pieņemtie lēmumi tiek apstrīdēti.
Apstrīdēšanas ekspertīzes procesa ietvaros dažkārt var tikt mainīts lēmums par noteikto invaliditātes statusu (invaliditātes grupu), tāpat var tikt mainīts vai papildus izsniegts kāds no specifiskajiem atzinumiem, kas dod tiesības uz noteiktiem pakalpojumiem vai valsts sociālajiem pabalstiem.
Invaliditātes ekspertīze ir divpakāpju process.
Pirmajā etapā VDEĀVK ārsti (ārsti eksperti, kas nav amatpersonas) vai vecākie ārsti eksperti (ir amatpersonas) veic invaliditātes ekspertīzi.
Otrajā etapā, pamatojoties uz komisijas ārstu veikto ekspertīzi, komisijas amatpersonas pieņem administratīvo aktu personas lietā.
Sarežģītu vai kombinētu invaliditātes ekspertīžu gadījumā tiek piesaistīti citi ārsti eksperti, kuru specialitāte atbilst slimībai (piemēram, psihiatrisko slimību vai redzes orgāna slimību gadījumos).
“Vērtējot pilngadīgu cilvēka veselības traucējumus un funkcionēšanu, tiek izmantotas divas Pasaules Veselības organizācijas starptautiskās klasifikācijas – Starptautiskā slimību klasifikācija (SSK-10) un Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija (SFK),” uzsver S. Ausekle.
“Invaliditātes noteikšanā aizvien vairāk piemēro SFK klasifikāciju, kas nozīmē, ka invaliditātes statuss arvien vairāk saistāms ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu, nevis ar konkrētu medicīnisko diagnozi,” papildina A. Lukašenoka.
Tādējādi informācija par diagnozi un funkcionēšanu nodrošina plašāku un daudzpusīgāku skatījumu uz cilvēka veselību un tās ietekmi uz cilvēka spējām funkcionēt, kas tiek lietota lēmumu pieņemšanas gaitā.
Pašreiz invaliditāte bērniem un pilngadīgām personām tiek noteikta pēc atšķirīgiem principiem, jo bērnam vecumā līdz 18 gadiem tiek vērtēti veselības traucējumi un to radītās sekas uz organismu, savukārt pieaugušajiem noteicošā ir šo seku ietekme uz funkcionēšanu, ar to izprotot cilvēka spēju sevi aprūpēt, strādāt un integrēties sabiedrībā.
Tātad ar pašreizējo pieeju invaliditātes noteikšanā tiek vērtēti ne tikai personas veselības traucējumi, bet arī sociālie aspekti un funkcionēšanas spējas, kas ietekmē invaliditātes smaguma pakāpi.
Invaliditātes ekspertīze pilngadīgai personai tiek veikta saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 805 “Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” (MK noteikumi Nr. 805) 5. un/vai 6. pielikumā minētajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri balstās uz SFK klasifikāciju.
Savukārt bērniem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) invaliditāte tiek noteikta, pamatojoties uz MK noteikumu Nr. 805 4. pielikumā noteiktajiem kritērijiem.
Visiem bērniem, piešķirot invaliditāti, tiek noteikts statuss “bērns ar invaliditāti”, bez iedalījuma smaguma pakāpēs.
Visbūtiskākās atšķirības invaliditātes noteikšanas principos izjūtamas pārejas posmā no bērna uz pieaugušā vecumu (bērnam sasniedzot pilngadību – 18 gadu vecumu). Tāpēc no 2025. gada septembra (atkarībā no Saeimā pieņemtajiem lēmumiem par 2025. gada valsts budžetu) ir paredzēts mainīt pieeju, kā invaliditāte tiek novērtēta bērniem. Paredzēts nostiprināt funkcionēšanas novērtēšanu kā vienu no pamatprincipiem invaliditātes noteikšanā un harmonizēt pārejas posmu no bērna ar invaliditāti uz pilngadīgas personas ar invaliditāti statusu.
Iesnieguma izskatīšanas termiņš ir viens mēnesis no iesnieguma iesniegšanas VDEĀVK.
Atsevišķos gadījumos lēmuma pieņemšanas termiņu var pagarināt uz laiku, bet ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas. Šādā gadījumā cilvēks par to tiek rakstiski informēts.
Abas ekspertes uzsver, ka iesnieguma izskatīšanas laiks komisijā ir viens mēnesis, līdz ar to atkārtotas invaliditātes ekspertīzes gadījumā, lai savlaicīgi varētu saņemt lēmumu par invaliditāti, cilvēki ir aicināti iesniegumu iesniegt mēnesi pirms noteiktā invaliditātes termiņa beigām.
Ja iesniegums iesniegts īsākā laika periodā pirms noteiktā invaliditātes termiņa beigām, tad tiesības saņemt sociālo atbalstu uz laiku līdz lēmuma paziņošanai var netikt nodrošinātas.
Tomēr jāuzsver, ka “pārrāvums” pašā invaliditātes statusā neveidosies, jo šis statuss tiek noteikts no dienas, kad komisijā ir iesniegts iesniegums.
Nosakot invaliditātes termiņu, komisija ņem vērā veselības traucējumu un funkcionēšanas ierobežojumu stabilitātes prognozi. Termiņu, uz kādu personai nosaka invaliditāti (gan bērnam, gan pilngadīgai personai), regulē MK noteikumu Nr. 805 20. punkts.
Bērniem invaliditāti nosaka:
Personai no 18 gadu vecuma invaliditāte tiek noteikta:
Atbalsts invaliditātes seku mazināšanai cilvēkiem ar invaliditāti atšķiras atkarībā no invaliditātes smaguma pakāpes, specifiskiem funkcionālā traucējuma veidiem u. c. kritērijiem.
Valsts sniegtais atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti tiek nodrošināts gan finansiāli, gan ar dažādiem pakalpojumiem un atvieglojumiem.
Par visiem pieejamajiem atbalsta veidiem vairāk var uzzināt Labklājības ministrijas tīmekļvietnes sadaļas “Invaliditāte” apakšsadaļā “Atbalsta pakalpojumi”.
Cilvēki, kuriem jau ir noteikts invaliditātes statuss, informāciju par savu statusu vienkopus var apskatīt vietnes latvija.gov.lv e-pakalpojumā “Mani dati VDEĀVK”.
Informācija e-pakalpojumā pieejama gan par bijušajiem, gan spēkā esošajiem invaliditātes lēmumiem, atzinumiem un ieteikumiem. Lai saņemtu e-pakalpojumu, nepieciešams autorizēties portālā latvija.gov.lv ar Latvijā izsniegtu drošu elektronisko parakstu vai internetbankas autorizācijas datiem.
Publikācija tapusi Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas īstenotā ESF+ projekta Nr. 4.3.6.2/1/23/I/001 “Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas darbības efektivitātes un kvalitātes uzlabošana” ietvaros.
