Šobrīd starp ES Padomi, Eiropas Komisiju un EP notiek trialogs par grozījumiem Atjaunojamo energoresursu direktīvā. Līdz šim ir notikusi viena trīspusējo sarunu sanāksme, kas saistīta ar bioenerģijas jautājumiem, tādēļ šos grozījumus vēl ir iespējams mainīt, paziņojumā medijiem uzsver Klimata un enerģētikas ministrija (KEM).
Kopumā Latvija atbalsta ES virzību uz plašāku atjaunojamās enerģijas izmantošanu, taču EP ierosinājums pilnībā izslēgt primāro biomasas enerģiju no atjaunojamās enerģijas un ilgtspējīga kurināmā aptvēruma var pārtraukt Eiropai nepieciešamo vietējās enerģijas piegādi, kā arī radīt ietekmi uz iedzīvotāju maksātspēju, norāda KEM.
Arī enerģētikas eksperts Gunārs Valdmanis uzsver, ka kopumā iecere, kas paredz pasākumus, lai ierobežotu koksnes biomasas izmantošanu enerģētikā, ir vērtējama kā Latvijas interesēm neatbilstoša, un ieviešanas gadījumā tai būtu negatīva ietekme uz enerģētikas nozari un siltumenerģijas cenām Latvijā.
Kurināmās koksnes patēriņš veido 32,4%
Raksturojot koksnes kurināmā nozīmi Latvijas enerģētikā, G. Valdmanis uzsver, ka tas ir viens no lielākajiem enerģijas avotiem Latvijā un atbilstoši oficiālajai statistikai par 2021. gadu veido 32% no Latvijas kopējās enerģijas bilances, pārsniedzot, piemēram, dabasgāzes kopējo patēriņu par aptuveni 54% un elektroenerģijas kopējo patēriņu – par aptuveni 143%.
Nozīmīgs energoresurss mājsaimniecībās
Kopējais energoresursu patēriņš Latvijā 2021. gadā bija 192,9 petadžouli (PJ), kas ir par 4,9% vairāk nekā 2020. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Pēdējos gados novērotas izmaiņas energoresursu kopējā patēriņa struktūrā, proti, samazinoties dabasgāzes patēriņa īpatsvaram, palielinās atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvars. 2021. gadā dabasgāzes īpatsvars bija 21%, savukārt AER – 41,2%. Galvenie AER veidi Latvijā ir kurināmā koksne (malka, koksnes atlikumi, kurināmā šķelda, koksnes briketes, koksnes granulas) un hidroresursi.
Kurināmās koksnes patēriņa īpatsvars desmit gadu laikā ir pieaudzis par 4,9 procentpunktiem un 2021. gadā veidoja 32,4% jeb 62,6 PJ.
Mājsaimniecību sektorā nozīmīga loma ir malkai, briketēm un koksnes granulām. Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam minēts, ka mājsaimniecībās (individuālajā siltumapgādē) cietās biomasas lietojums ir gandrīz 80% no tajās izmantotajiem energoresursiem.
Pēc CSP datiem mājsaimniecības 2021. gadā patērēja aptuveni 31% no visas kurināmās koksnes.
Lielākais kurināmās koksnes patērētājs ir pārveidošanas sektors, kas ietver patērēto energoresursu apjomu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai un pārdošanai, kā arī kūdras brikešu un kokogļu ražošanai. 2021. gadā tā patēriņš veidoja 39,3% no kopējā kurināmās koksnes patēriņa. Pārveidošanas sektorā piecu gadu laikā (2017.–2021. gads) koksnes patēriņš ir pieaudzis par 19,6% (par 4 PJ).
Koksnes biomasai nebūs atbalsta
Grozījumi Atjaunojamo energoresursu direktīvā paredz no atjaunojamās enerģijas mērķa, ilgtspējas kritērijiem un visām valstu atbalsta shēmām izslēgt primāro meža biomasu, skaidro KEM. Rezultātā meža biomasas kurināmais netiktu uzskatīts par nulles oglekļa dioksīda (CO2) emisiju kurināmo un būtu pielīdzināts fosilajam kurināmajam. Tas nozīmētu papildu emisiju kvotu nodošanu, kas padarītu bioenerģiju finansiāli neizdevīgāku.
Šāds regulējums attiektos uz jaudas centralizēto siltumapgādi jeb pašvaldību katlu mājām, kurās pamatā kā kurināmo izmanto šķeldu.
Ierosinājumi paredz, ka atbalstu nevarētu saņemt sadedzināšanas iekārtas, kuru jauda pārsniedz 7,5 megavatus (MW).
G. Valdmanis norāda, ka centralizētajā siltumapgādē iespējamie direktīvas grozījumi skartu ļoti plašu siltuma ražošanas uzņēmumu loku pašvaldībās, kuri šobrīd, it īpaši pēc 2022. gadā piedzīvotās enerģētikas krīzes, kurināmo šķeldu izmanto kā nozīmīgāko kurināmo centralizētajai siltumapgādei.
Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) vadītājs Arnis Muižnieks uzsver, ka valsts atbalsta trūkums katlu māju pārejai no gāzes uz biokurināmo sadārdzinās un apdraud siltuma ražošanu Latvijā.
Arī KEM norāda, ka regulējuma izmaiņas var apdraudēt ES dalībvalstu iespējas nodrošināt enerģētisko drošību, izmantojot vietējo atjaunojamo enerģiju, tādā veidā arī ietekmēt ES virzību uz klimatneitralitāti. Šādi priekšlikumi var veicināt fosilo, arī importēto energoresursu lietošanu, lai dalībvalstis varētu sevi nodrošināt ar nepieciešamo enerģiju, īpaši siltumenerģiju. Ierosinājumu pieņemšanas gadījumā bioenerģija var zaudēt priekšrocības tās izmantošanai.
Neattiektos uz malkas kurināšanu
KEM akcentē, ka grozījumi direktīvā, ja tie tiktu veikti pašreizējā redakcijā, neattiektos uz malkas kurināšanu individuālo privātmāju krāsnīs.
Tomēr A. Muižnieks vērš uzmanību šādam aspektam: “Patiesi, direktīvas grozījumu projektā tiešā veidā netiek norādīts, ka nedrīkstēs malku izmantot privātmājās. Tomēr tas paredz, ka primāro koksnes biomasu varēs lietot tikai tādā apjomā, kādu izmantojām no 2017. līdz 2022. gadam. Savukārt, ja to lietosim vairāk, tā neskaitīsies atjaunojamā enerģija, un būs jāpērk emisijas kvotas, lai varētu izmantot šādu resursu. Tas sadārdzinās malkas lietojumu.”
Viņaprāt, nākotnē svarīgs kļūtu jautājums –, ko valsts darīs? Vai valstiskā līmenī tiks pirktas kvotas vai pateikts: nē, kaut kā jāierobežo malkas izmantošana Latvijā? Šis ir neskaidrs jautājums, apgalvo A. Muižnieks.
Apdraud privāto mežsaimniecību
LMĪB uzskata, ka grozījumi direktīvā apdraud arī privāto mežsaimniecību.
“Ideja, ka vispirms koksne ir jāizmanto produktu ražošanai ar augstāku pievienoto vērtību, ir pareiza. Tomēr grozījumi paredz ierobežojumus “primārajai koksnes biomasai”, ar to saprotot jebkuru koksni, kas iegūta no mežizstrādes, t. i., no meža izvesto koksni, ietverot, piemēram, zarus, saknes, celmus u. c. Tas savukārt sāk radīt diezgan lielas problēmas,” saka A. Muižnieks.
“Latvijas mežos neaug tikai augstas kvalitātes zāģbaļķi vai finierkluči. Bieži vien privātajos mežos līdz pat 50% var iegūt mazāk vērtīgu sortimentu – malku un papīrmalku. Tādā veidā tiks apdraudēta privātā mežsaimniecība. Kur mežu īpašnieki liks šos materiālus?”
Jāpagarina pārejas periods
KEM aicina EP meklēt tehnoloģiskos risinājumus un veicināt pētījumus, lai attīstītu alternatīvas un lai ES ilgtermiņā būtu iespējams pāriet uz bezemisiju tehnoloģijām siltumapgādē, kas ir īpaši svarīgas valstīm ar zemu temperatūru ziemā un ievērojami lielāku apkures dienu skaitu nekā ES vidēji.
Turpretī G. Valdmaņa vērtējumā “iecerētais ierobežojumu ieviešanas laiks – 2030. gads – ir uzskatāms par salīdzinoši neilgu pārejas periodu, jo ir jāņem vērā, ka daļa siltumapgādes uzņēmumu tieši pēdējos gados ir veikuši investīcijas šķeldas katlumāju būvniecībā un vairāki projekti joprojām ir attīstības stadijā, attiecīgi radot papildu riskus iepriekšējos gados vai šobrīd veiktajām investīcijām”.
“Kopumā Latvijas interesēs būtu, lai pārejas periods koksnes kā atjaunojama enerģijas avota izmantošanai tiktu noteikts krietni ilgāks vai arī tiktu pārskatīti ierobežojumi, ņemot vērā Latvijas faktiskos dabas apstākļus un ekonomikas struktūru,” turpina eksperts. “Proti, fakts, ka Latvijas apstākļos jebkurā gadījumā mežiem ir nepieciešama kopšana un atjaunošana, kā rezultātā tiek iegūta koksne, kas ir lietojama enerģētikā un kuras nelietderīgs izmantojums (neizmantošana), piemēram, dabiska sadalīšanās, rada oglekļa emisijas.”
Atteikties no koksnes nav reāli
A. Muižnieks uzskata, ka direktīvas grozījumiem būtu jāattiecas tikai uz augstas kvalitātes koksni.
“Dalībvalstis ir diezgan atšķirīgas – nevar salīdzināt klimata un mežu situāciju Latvijā ar, piemēram, Spāniju, Portugāli vai Itāliju, tur ir citi apkures veidi, mežiem ir pavisam citāda struktūra. Ja grib visus salikt zem viena jumta, tas nav pareizi,” norāda LMĪB vadītājs.
Viņš pieļauj, ka, “lai Latvija iegūtu energoneatkarību, vēl daudzus gadus kurināšanā būs jāizmanto koksne. Iespējams, nākotnē, 2050. gadā, būs jaunas tehnoloģijas, kas pārstrādās mazvērtīgo koksnes sortimentu augstvērtīgākā, tāpat varbūt darbosies mazie atomreaktori. Tomēr pašlaik Latvijai atteikties no koksnes kā kurināmā nav reāli”.
