Rosina aizliegt izsniegt ieroču atļaujas Latvijai nelojālām personām

Ieroču atļaujas tikai valstij uzticamiem cilvēkiem

Grozījumu projekts Ieroču aprites likumā paredz, ka ieroču atļauja netiek izsniegta personai, kura ir nelojāla Latvijai un tās Satversmei, vai licence netiek izsniegta, ja individuālais komersants, komercsabiedrības dalībnieks, vadītājs vai darbinieks, kuram saskaņā ar darba pienākumiem pieejami ieroči, munīcija, to sastāvdaļas vai speciālie līdzekļi, ir nelojāls Latvijai un tās Satversmei.

Tāpat grozījumi paredz, ka ieroču atļauja var tikt izsniegta personai, kura saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, ja tā ir NATO dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, Austrālijas Savienības, Brazīlijas, Jaunzēlandes vai Ukrainas pilsonis.

Vienlaikus projekts paredz, ka personām, kurām ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā un kuras nav iepriekš minēto valstu pilsoņi, bet kurām jau ir derīgas ieroču atļaujas, būs tiesības veikt Ieroču aprites likumā paredzētās darbības līdz 2023. gada 31. decembrim. Šīm personām tiks noteikts pārejas periods, kurā ieročus varēs izvest no valsts, realizēt vai deaktivizēt.

Kāpēc grozījumi ir nepieciešami

Ieroču aprites likuma 14. pantā ir ietverts regulējums, kas paredz fizisko personu loku, kurām ir tiesības iegādāties, glabāt, nēsāt un pārvadāt ieročus, to sastāvdaļas un tiem paredzēto munīciju, kā arī speciālos līdzekļus. Savukārt Ieroču aprites likuma 33. pantā ir noteiktas tās fiziskās personas, kurām ir tiesības veidot ieroču kolekcijas.

Atbilstoši pašreizējam regulējumam ieroču atļaujas var tikt izsniegtas personai, kura saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā, proti, to attiecinot uz visiem trešo valstu pilsoņiem, kuri ir saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā.

Ieroču aprites likums patlaban skaidri nenoteic, ka attiecīgās ieroču atļaujas netiek izsniegtas personai, ja tā ir nelojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei.

Tiesības uz ieroci nav garantētas

Pamatojot grozījumu nepieciešamību, Iekšlietu ministrija atgādina par Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 30. novembra spriedumu lietā Nr. A420258919 (SKA-648/2021).

Augstākā tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz ieroci privātpersonai netiek garantētas ne Latvijas Republikas Satversmē, ne Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību aktos.

Līdz ar to likumdevējam ir plaša rīcības brīvība lemt par ieroču aprites regulējumu valsts teritorijā, privātpersonai izvirzītajām prasībām ieroča atļaujas saņemšanai, kā arī ierobežojumiem ieroča atļaujas saņemšanai un spēkā esībai.

Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, lai novērstu apdraudējumu valsts un sabiedrības interesēm, ieroču atļaujas būtu izsniedzamas tikai tām pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā saņēmušām personām, kuras ir tādu valstu pilsoņi, ar kurām Latvijas valstij ir pastiprināta integrācija un uzticamība, akcentē Iekšlietu ministrija.

Kas ir “lojalitāte” un kā šis termins lietojams

Termins “lojalitāte” ir ģenerālklauzula un vērtējams, ņemot vērā gan Satversmes tiesas atziņas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos sniegtās vadlīnijas, skaidro Iekšlietu ministrija.

Ģenerālklauzula katrā normas piemērošanas gadījumā ir piepildāma ar konkrētu saturu. Proti, tās piemērotājam katrā konkrētajā gadījumā jāapsver, vai tas ir attiecināms uz ģenerālklauzulas saturu. Analizējot faktiskos apstākļus, normas piemērotājam jāgūst argumentēta pārliecība, ka gadījums atbilst ģenerālklauzulas jēgai – ratio legis.1

Lojalitāte ir atklāts juridisks jēdziens. Šādu jēdzienu iestrādāšana likumā ir pieļaujama, ja kopumā ir skaidrība par to mērķi, tvērumu un saistībā ar tiem paredzētajām sekām, pamato Iekšlietu ministrija.

Piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-012 2. punktā ir citēts likumdevēja skaidrojums par to, kāda persona ir atzīstama par Latvijai nelojālu: “Saeima [..] norāda, ka par nelojālu būtu atzīstama tāda rīcība vai viedoklis, kas ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām un liecina, ka attiecīgā persona neciena, noniecina vai noliedz Latviju kā neatkarīgu demokrātisku republiku, valsts suverēnās varas piederību Latvijas tautai, Latvijas valstisko neatkarību, Latvijas teritorijas nedalāmību, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un Latvijas valsts simbolus – karogu, himnu un ģerboni. Tāpat Saeima norāda, ka par nelojālu būtu uzskatāms tāds viedoklis vai rīcība, kas ir pretrunā ar valsts noteiktajām prasībām attiecībā uz izglītības procesā izmantojamām mācību metodēm, mācību līdzekļiem un izpaužas pedagoga organizētos vai atbalstītos pasākumos, publiski noliedzot, attaisnojot, slavinot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, noziegumus pret mieru vai kara noziegumus pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem vai rupji noniecinot un aicinot likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību un teritoriālo vienotību.”

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir vairākkārt atsaukusies uz lojalitātes ģenerālklauzulu.3

Spriedumā, kas pasludināts lietā “Vogt v. Germany”, atspoguļojot Vācijas Konstitucionālās tiesas uzskatu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka lojalitāte ir kas vairāk nekā formāli korekta, vienaldzīga attieksme. Lojalitāte sevī ietver ticību valstij, tās pamatvērtībām. Lojalitāte nenozīmē pienākumu identificēties ar konkrētas, pie varas esošas valdības mērķiem un politiku.

Turklāt lojalitāte nozīmē arī nepārprotamu norobežošanos no grupām, kuras apšauba un nomelno valsti un pastāvošo konstitucionālo iekārtu.4 Paužot atbalstu lojalitātes prasībām, ECT īpaši ņēmusi vērā valsts vēsturisko pieredzi un atzinusi, ka tādēļ, lai nepieļautu šādas pieredzes atkārtošanos, ir nepieciešama aktīva valsts rīcība, kas vērsta uz demokrātiskas tiesiskas valsts tradīciju nostiprināšanu.

ECT arī uzsvērusi, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir tiesības pieprasīt lojalitāti pret tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem.

Tādējādi lojalitātes jēdziens kā ģenerālklauzula ir nostiprināts tiesību sistēmā, un tā saturiskā nozīme pēc būtības ir skaidra, akcentē Iekšlietu ministrija.

Kas izvērtēs lojalitāti

Saskaņā ar Ieroču aprites likumā ietverto regulējumu ieroču atļaujas vai licences izsniedz Valsts policija.

Tāpēc, ja grozījumi Ieroču aprites likumā gūs atbalstu Saeimā, pēc to stāšanās spēkā ieroču atļaujas un licences netiks izsniegtas, ja Valsts policijas vai valsts drošības iestāžu rīcībā būs ziņas, kas apliecina, ka konkrētā persona nav lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei.

Proti, Valsts policija, izsniedzot ieroču atļaujas vai licences, pārbaudīs (tostarp pieprasot informāciju no valsts drošības iestādēm), vai uz personu nav attiecināms likumprojektā noteiktais ieroča atļaujas izsniegšanas aizliegums – persona nav lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei.

Par pašaizsardzības ieročiem un to, kādi pašreiz ir noteikumi, detalizētāk var lasīt LV portāla skaidrojumā “Pašaizsardzības ieroči Latvijā – cik daudz un kādi ir noteikumi”.

1 Skatīt: Meļķisis, E. Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 218.–219. lpp.

2 Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2017-03-01 “Par Izglītības likuma 30. panta ceturtās un sestās daļas, 48. panta piektās un sestās daļas, 50. panta 5. punkta un 51. panta pirmās daļas 2.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam”.

3 Sk., piemēram, ECT 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā “Vogt v. Germany”, pieteikums Nr. 17851/91 un 2015. gada 13. janvāra spriedumu lietā “Petropavlovskis pret Latviju”, pieteikums Nr. 44230/06.

4 Sk. turpat 58. punktu.