Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kā secina LZTIP, Latvijā faktu fiksēšana, salīdzinājumā ar citām valstīm, netiek plaši izmantota. Iemesls tam varētu būt informācijas un izpratnes trūkums par to, kādas priekšrocības fakta fiksēšana piedāvā. Fakta fiksēšanas mērķis ir palīdzēt ieinteresētajai personai pierādīt konkrēta fakta esību. Turklāt fakta fiksēšanas mērķim jābūt tiesiskam, un tiesu izpildītājs nav tiesīgs fiksēt ieinteresētās personas prettiesiskas darbības.
LV portāla infografika
Strīdi dzīvē ir itin bieži, un gadījumā, ja strīdnieki nespēj vienoties, bet nolemj vērsties tiesā, tiem savas prasības pamatojumam noteikti būs nepieciešami pierādījumi. Pierādījumi var būt nepieciešami arī citās situācijās, kad, piemēram, ir nopludinātas telpas, ir acīmredzami nekvalitatīvi veikts remonts, vai radies konflikts, kura apstākļi būtu dokumentāli jāfiksē. Kā skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka, rakstveida pierādījums ir akts par fakta fiksēšanu. Tas ir izmantojams tiesā, policijā un citās valsts vai pašvaldību institūcijās, kā arī savstarpējā strīdu risināšanā, lai pierādītu savus apgalvojumus.
Šī gada sākumā stājās spēkā jauni MK noteikumi Nr. 867 “Kārtība, kādā zvērināts tiesu izpildītājs fiksē faktus”.
LZTI padomes vadītāja Iveta Kruka stāsta, ka faktu fiksēšanas pakalpojums nav absolūts jaunums tiesu izpildītāju darbībā: “Latvijā tradicionāli par zvērināta tiesu izpildītāja pamatfunkciju tiek uzskatīta nolēmumu izpilde, proti, zvērināts tiesu izpildītājs ir vidutājs, kuram valsts ir deleģējusi piespiedu varu panākt tiesas nolēmuma izpildi un atjaunot aizskartās puses tiesības. Tomēr nolēmumu izpilde nav vienīgā funkcija, ko veic zvērināti tiesu izpildītāji. Papildus funkcijām nolēmumu izpildē zvērināti tiesu izpildītāji pēc ieinteresēto personu lūguma var veikt arī dokumentu piegādi, fiksēt faktus un citas Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmajā daļā minētās amata darbības. Ar faktu fiksēšanu tiesu izpildītāji nodarbojas jau sen. Tomēr jāatzīst, ka Latvijā faktu fiksēšana, salīdzinājumā ar citām valstīm, piemēram, Franciju, Nīderlandi, Luksemburgu, nav plaši izmantota. Iemesls tam varētu būt informācijas un izpratnes trūkums sabiedrībā par to, kādas priekšrocības fakta fiksēšana piedāvā.”
Nolēmumu izpilde nav vienīgā funkcija, ko veic zvērināti tiesu izpildītāji.
Minēto apstiprina arī zvērināts advokāts Jānis Lapsa: “Lai gan nevienam pierādījumam saskaņā ar Civilprocesa likumu nav iepriekš noteikta spēka, visu var apstrīdēt tiesā, faktu fiksēšana visbiežāk arī kalpo kā rakstveida pierādījums tiesā vai citā strīdu izšķiršanas institūcijā. Tāpēc zvērināti advokāti atbilstošās situācijās arī līdz šim ir izmantojuši zvērinātu tiesu izpildītāju pakalpojumu – fakta fiksēšanu – un iesaka to saviem klientiem.”
Fakta fiksēšana ir vizuāli redzamo un uztveramo apstākļu juridiska nostiprināšana. Šādu darbību tiesu izpildītājs veic pēc ieinteresētās personas rakstveidā izteikta lūguma, notikuma vietā aprakstot aktā konkrētus faktiskos apstākļus – lietas, parādības, stāvokļus vai darbības –, kas ir uztveramas ar cilvēka maņu orgāniem, tostarp, izmantojot tehniskos līdzekļus vai mērierīces, un formulējot tos vārdos. Par ieinteresēto personu ir uzskatāma fiziska vai juridiska persona, kas pati vai ar pārstāvja (piemēram, zvērināta advokāta) palīdzību vēršas pie tiesu izpildītāja ar rakstisku lūgumu fiksēt faktu.
“Saņemot lūgumu par fakta fiksēšanu, zvērināts tiesu izpildītājs vārdos formulēs un ierakstīs aktā tikai to, ko pats redzēs, dzirdēs vai kā citādāk uztvers, vai ko nolasīs no mērierīču rādītājiem konkrētajā fakta fiksēšanas vietā un brīdī, piemēram, tā var būt informācija (liecības, dokumenti, tai skaitā elektroniskajā vidē), darbības, objekta vizuālais stāvoklis u. c. Tiesu izpildītājs var fiksēt informāciju tīmekļa vietnēs, mobilajās sakaru iekārtās, kā arī lietu faktiskos stāvokļus dabā. Sastādītais akts var tikt izmantots kā rakstveida pierādījums tiesā vai citā strīdu risināšanas institūcijā, kā arī var būt noderīgs dažādu citu strīdu risināšanā.
Fakta fiksēšana ir tikai novērotās lietas, darbības vai situācijas aprakstīšana, un zvērinātam tiesu izpildītājam, fiksējot faktu, nav vairāk tiesību kā personai, kura lūgusi šī fakta fiksēšanu. Proti, tiesu izpildītāja loma fakta fiksēšanā ir pasīva – viņš novēro un veic pierakstus vai ierakstu. Turklāt tiesu izpildītājam ir aizliegts interpretēt redzēto vai izdarīt no tā kādus secinājumus, jo secinājumu izdarīšana, pamatojoties uz atspoguļoto, ir tā subjekta, piemēram, tiesas, kompetence, kas, pamatojoties uz iesniegto aktu, pieņems lēmumu strīda lietā,” skaidro I. Kruka, piebilstot, ka fakta fiksēšana var notikt audioierakstā vai videoierakstā, kā arī var tikt veikti fotouzņēmumi efektīvākai fakta fiksēšanas vizualizācijai.
Tiesu izpildītāja loma fakta fiksēšanā ir pasīva – viņš novēro un veic pierakstus vai ierakstu.
Savukārt situācijā, ja ar cilvēka maņu orgānu uztverto un tiesu izpildītājam pieejamo mērierīču rādījumiem nepietiek, kā arī pastāv šķēršļi, lai fiksētu konkrēto faktu, tiesu izpildītājs atsaka šī fakta fiksēšanu.
Piemēram, ieinteresētā persona ir lūgusi fiksēt faktu par dzīvoklī esošajām mantām, taču konkrētā dzīvokļa īpašnieks atsakās ielaist īpašumā tiesu izpildītāju. Šāda fakta fiksēšana nevar notikt piespiedu kārtā, un šajā gadījumā tiesu izpildītājam nav piešķirts valsts varas deleģējums uz piespiedu darbību veikšanu, piemēram, telpu piespiedu atvēršanu. Tiesu izpildītājam ir tikpat daudz tiesību piekļūt telpām, mantai un citām vietām, kā tai personai, kura lūgusi konkrēto faktu fiksēt. Vienīgā lieta, kas atšķir tiesu izpildītāju no ieinteresētās personas, ir tā, ka tam, ko ar savām maņām uztver un fiksē tiesu izpildītājs, ir juridiska nozīme.
I. Kruka stāsta, ka praksē nereti ir situācijas, kad tiesu izpildītājs no komunikācijas ar ieinteresēto personu secina, ka konkrētajai situācijai fakta fiksēšana nebūs pats atbilstošākais pierādījumu fiksēšanas veids. Atruna par šādiem gadījumiem ietverta arī MK noteikumu Nr. 867 “Kārtība, kādā zvērināts tiesu izpildītājs fiksē faktus” 9. punktā –, ja zvērināts tiesu izpildītājs uzskata, ka iesniegumā norādīto mērķi, kura sasniegšanai iesniedzējs lūdz fiksēt faktu, var sasniegt vienkāršāk, ātrāk vai kvalitatīvāk ar citiem līdzekļiem, zvērināts tiesu izpildītājs par to informē iesniedzēju. “Tādējādi, ja tiesu izpildītājs saprot, ka ar citiem līdzekļiem personas vēlamo mērķi būs iespējams sasniegt labāk, tad par to ieinteresētā persona tiek informēta. Taču, ja persona tik un tā vēlas fiksēt faktu, tad savas kompetences robežās tiesu izpildītājs šo darbību var veikt.”
Fakta fiksēšana var noderēt šādās situācijās:
Fakta fiksēšanas mērķis ir palīdzēt ieinteresētajai personai pierādīt konkrēta fakta esību. Turklāt fakta fiksēšanas mērķim jābūt tiesiskam, un tiesu izpildītājs nav tiesīgs fiksēt ieinteresētās personas prettiesiskas darbības.
“Fakta fiksēšanas mērķim ir jābūt skaidri un konkrēti formulētam, proti, tādam, lai tiesu izpildītājam nerastos šaubas par to, ka akts par fakta fiksēšanu tiks vai varētu tikt izmantots prettiesiskiem vai pat ļaunprātīgiem mērķiem. Tāpat tiesu izpildītājs atbilstoši MK noteikumu 10. punktam var atteikt fakta fiksēšanu, ja, ierodoties iesniegumā norādītajā fakta fiksēšanas vietā, konstatē, ka faktiskie apstākļi neatbilst iesniegumā norādītajiem apstākļiem, un līdz ar to zvērinātam tiesu izpildītājam rodas pamatotas šaubas par fiksējamā fakta vai fakta fiksēšanas mērķa tiesiskumu,” norāda I. Kruka.
Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa nosaka – katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Tādējādi katra persona rūpējas par kvalitatīvu savu pierādījumu nodrošināšanu.
Gan advokāts J. Lapsa, gan tiesu izpildītāja I. Kruka atzīst, ka tiesu izpildītāja sastādītie akti par fakta fiksēšanu nav nostiprināti kā obligāts pierādījuma veids nevienā no pašreiz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Tas nozīmē, ka lietas izskatīšanas gaitā institūcijas nevar prasīt lietas dalībniekiem iesniegt ZTI fiksētus faktus. Tāpat normatīvajos aktos nav nostiprināta zvērinātu tiesu izpildītāju sagatavoto aktu par fakta fiksēšanu augstvērtīgāka nozīme nekā citiem pierādījumiem. Tomēr abi atzīst, ka izmantot šo maksas pakalpojumu būs drošāk, jo tiek prezumēts, ka tiesu izpildītāja kā tiesu sistēmai piederīgas personas, kura amata darbībās ir pielīdzināta valsts amatpersonai, aktam par fakta fiksēšanu būs lielāka nozīmē nekā personas vienkārši iesniegtiem novērojumiem.
LZTI padomes priekšsēdētāja skaidro, ka ieinteresētajai personai jāvēršas pie zvērināta tiesu izpildītāja tā prakses vietā, iesniedzot rakstveida iesniegumu. Īpašas veidlapas fakta fiksēšanas pieteikumam nav, tomēr MK noteikumos ir detalizēti atrunātas iesniegumā iekļaujamās ziņas. Proti, MK noteikumu 5. punkts paredz iesnieguma saturā norādīt:
Fakta fiksēšanas pakalpojuma izmaksas nosaka MK noteikumu Nr. 451 “Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju amata atlīdzības taksēm” 8.2. punkts. Tie ir 70 eiro.
Ja fakta fiksēšana ilgst ilgāk par stundu, papildus maksājami 50 eiro par katru nākamo stundu. Savukārt nepieciešamo izdevumu apmērs, piemēram, nokļūšana uz fakta fiksēšanas vietu, tiek noteikts atbilstoši MK noteikumiem Nr. 9 “Noteikumi par izpildu darbību veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem”.
