Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Valsts kanceleja
Tiesību normu un dažādu atvasināto tiesību aktu pieņemšana ir daudzpakāpju process. Tiesību norma sevī nes daudz informācijas, kura ir jāprot izlasīt un pareizi iztulkot. Pirms pāris nedēļām stājās spēkā MK rīkojums Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ar mērķi “apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazināt novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību”.
Kas piešķir Ministru kabinetam tiesības izsludināt ārkārtējo situāciju un ļauj pieņemt noteiktus ierobežojumus, un kā šajā laikā darbojas pārējie normatīvie akti?
Tiesību normas pēc to izlasīšanas mums ne vienmēr šķiet pilnīgas, saprotamas un pašpietiekamas. Gluži pretēji – tās bieži šķiet sarežģītas, turklāt ir veidotas īpašā juridiskā leksikā, kas uztveri vēl vairāk apgrūtina. Jāatzīst uzreiz, ka ar likuma, noteikumu vai citu normatīvo aktu pantu, punktu vienkāršu izlasīšanu diemžēl būs nepietiekami, lai pilnībā izprastu likumdevēja gribu, un tāpēc risinājums būs speciālista, jurista, palīdzība tiesību normas interpretēšanā.
Dodot vispārēju ieskatu tiesību normu tulkošanā, pirmām kārtām ir jānorāda, ka katru tiesību normu juristi skata no četriem aspektiem: gramatiskā, sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā.
Tās ir četras juridiskās analīzes metodes, kuras jurists izmanto, lai tiesību normu ne vien pareizi iztulkotu, bet arī saprastu, ka tā ir pieņemta atbilstošā kārtībā un ir spēkā. Arī praktiski, pareizi iztulkojot tiesību normu, tiek rasts skaidrojums par to, kādas tiesības norma piešķir un kādas – ierobežo.
Gramatiskā metode tiek izmantota, analizējot tiesību normās ietvertus vārdus un terminus. Piemēram, Epidemioloģiskās drošības likumā ir definēts termins “epidēmija – infekcijas slimības izplatīšanās tādos apmēros, kas pārsniedz konkrētai teritorijai raksturīgu saslimstības līmeni, vai arī slimības parādīšanās un intensīva izplatīšanās teritorijā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta”.
Vai arī termins “ārkārtēja situācija” ir definēts likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. pantā: “Ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.”
Sistēmiskā metode – tiek izmantota, lai pārbaudītu tiesību normas atrašanās vietu citu tiesību normu sistēmā. Tas nozīmē saprast, uz kādu citu tiesību normu pamata konkrētā norma ir pieņemta.
Teleoloģiskā metode – norāda uz tiesību normas mērķi. Katrā tiesību normā ir norādīts mērķis, ar kādu tā ir pieņemta. Piemēram, MK rīkojums Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ir pieņemts ar mērķi “apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazināt novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību”.
Vēsturiskā metode – ar šo metodi pārbauda vēsturiskos faktus, kas sekmēja noteikto tiesību normu pieņemšanu. Tiek izvērtēta pasaules situācija, valsts situācija, ekonomiskais stāvoklis, epidemioloģiskais stāvoklis u. c. aspekti, kas ir saistoši noteiktai tiesību nozarei, kuru skar pieņemtā tiesību norma.
Iepazīstoties ar konkrētu normatīvo aktu, ne mazāk būtiski ir ņemt vērā, kas ir atbildīgā persona par normatīvā akta izstrādi un pieņemšanu.
Latvijas Republika ir demokrātiska, konstitucionāla un tiesiska valsts: “Viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem ir varas dalīšanas princips. Tas nozīmē, ka valsts vara funkcionāli ir sadalīta trīs daļās – likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā.”
Latvijas tiesību sistēmā šis princips ir ietverts Satversmes 1. pantā. Šis pants noteic, ka “Latvija ir [..] demokrātiska republika”. 1
Satversmes V nodaļa paredz, ka tiesību normas un likumi vispārējā kārtībā tiek pieņemti Saeimā trijos lasījumos. Detalizēts “Tiesību aktu izstrādes ceļvedis” ir pieejams Valsts Kancelejas tīmekļa vietnē.
Attiecībā uz Ministru prezidenta darbību turpat, likuma 6. pantā, ir noteikts, ka: “Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un nosaka tā galvenās politiskās vadlīnijas, kā arī nodrošina, ka tiek izstrādāta un īstenota Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību un rīcības plāns tās īstenošanai.
Ministru prezidents bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Ministru kabinetu, kā arī var pastāvīgi vai uz laiku uzņemties viena ministra pienākumu pildīšanu.”
Likuma 28. pantā ir noteikts, ka: “Ministru kabinets jautājumus izskata kārtējā vai ārkārtas sēdē. Ministru kabineta kārtējo sēdi sasauc un sēdes darba kārtību nosaka Ministru prezidents. Ministru kabineta ārkārtas sēdi jebkurā laikā un vietā var sasaukt un tās darba kārtību noteikt Valsts prezidents vai Ministru prezidents.”
Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantā ir noteikts, ka “Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus — noteikumus tikai tādā gadījumā, ja likums Ministru kabinetu tam ir īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus”. Turpat, 33. pantā, papildus ir noteikts, ka “Ministru kabinets un Ministru kabineta loceklis, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma, Administratīvā procesa likuma un citu normatīvo aktu prasības, izdod administratīvos aktus, pieņem politiskus lēmumus, pārvaldes lēmumus un citus tiesību aktus”.
Ministru kabineta rīkojums Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, ko ir parakstījis Ministru prezidents K. Kariņš un veselības ministrs D. Pavļuts un kas stājās spēkā 2021. gada 9. oktobrī, ir pieņemts leģitīmi, ievērojot noteiktās procedūras un tiesību normas, līdz ar to tas ir saistošs, un tas ir jāievēro viesiem Latvijas iedzīvotājiem. To apstiprina arī nozares eksperti, skaidrojot savu viedokli.
Kitija Bite, Dr. iur., Bc. paed., Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docente, Akadēmiskās šķīrējtiesas priekšsēdētāja: “Ārkārtējā situācija valstī tiek regulēta ar likumu “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, kas nosaka, ka ārkārtējo situāciju kā īpašu tiesisko režīmu var izsludināt, lai nodrošinātu nacionālo drošību. Ārkārtējās situācijas laikā likums atļauj noteikt valsts pārvaldes, pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un to ierobežojumus. Likums deleģē īpašās tiesības un pienākumus noteikt Ministru kabinetam likumā noteiktajā kārtībā.
No iepriekš minētā ir secināms, ka:
Anete Suharževska, Satversmes tiesas konsultante: “Tas, kāpēc šis rīkojums ir jāievēro, ir noteikts likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. un 5. pantā. Proti, Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Papildus norādāms, ka iepriekš minētā likuma 10. pants paredz Saeimas tiesības nepiekrist Ministru kabinetam.”
Uldis Ķinis, Dr. iur, Rīgas Stradiņa universitātes Asoc. prof.: “Kamēr Saeima šo MK lēmumu par ārkārtējo stāvokli nav atzinusi par nelikumīgu vai Satversmes tiesa nav atzinusi šo normu par antikonstitucionālu, tā ir atzīstama par leģitīmu.”
Likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” ir pieņemts un ir stājies spēkā jau 2013. gadā, tātad krietni pirms Covid-19 izraisītās pandēmijas.
Likuma mērķis ir noteikts tā 1. pantā: “Likuma mērķis ir nodrošināt nacionālo drošību valsts apdraudējuma gadījumā.”
Likuma 2. pantā ir noteikts tas, ka saskaņā ar šo likumu ir iespējams noteikt arī ierobežojumus “valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības, to ierobežojumus, īpašos pienākumus un tiesiskuma nodrošināšanu šo tiesisko režīmu spēkā esamības laikā”.
Tātad bez ārkārtējās situācijas izsludināšanas MK rīkojumā Nr. 720 noteiktos ierobežojumus nebūtu iespējams noteikt.
MK rīkojums Nr. 720 ir pieņemts un ir spēkā, tieši pamatojoties likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 4. un 5. pantā noteiktajā: “Ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.
Ārkārtējo situāciju var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.”
Savukārt likuma 6. pantā ir noteikts, ka “ārkārtējās situācijas izsludināšanu var pieprasīt:
Pašreiz izsludināto ārkārtējo situāciju ir pieprasījusi Veselības ministrija, pamatojoties uz situāciju slimnīcu noslodzē ar Covid-19 pacientiem, lielo smagā stāvoklī esošo slimnieku skaitu, kā arī strauji pieaugošo mirstību.
Likuma 10. pantā ir noteikta Saeimas kompetence lemt par ārkārtējās situācijas pamatotību: “Saeimas Prezidijs Ministru kabineta lēmumu par ārkārtējo situāciju vai par tādiem grozījumiem lēmumā par ārkārtējo situāciju, kuri nosaka papildu teritoriālos vai tiesību ierobežojumus, kā arī par izsludinātās ārkārtējās situācijas pagarināšanu nekavējoties iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā.
Ja, izskatot šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu, Saeima to noraida, attiecīgais lēmums zaudē spēku, un saskaņā ar to ieviestie pasākumi nekavējoties tiek atcelti.”
Saeima ir atbalstījusi Ministru kabineta rīkojumā Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” noteikto, to apstiprinot savā oficiālajā lēmumā “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, kas ir stājies spēkā līdz ar publikāciju oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” 14. oktobrī: “Daru zināmu, ka Saeima šā gada 14. oktobra sēdē nolēmusi atbalstīt Ministru kabineta lēmumu izsludināt ārkārtējo situāciju no 2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada 11. janvārim, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, atbilstoši Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumā Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” noteiktajam.”
Pamatojoties iepriekšminētajā, rīkojums ir saistošs izpildei visiem Latvijas iedzīvotājiem.
1 Latvijas Republikas Satversmes tiesa » Ultra vires principa izpratne un tā piemērošana Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumos
