SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Signe Krūzkopa
LV portāls
14. aprīlī, 2020
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Lauku attīstība
14
14

Dzīvnieks nav manta! Likums aizliedz pret to izturēties cietsirdīgi

FOTO: Freepik

Likumdevējs paredzējis divu veidu atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem – administratīvo atbildību un kriminālatbildību. No tiesu spriedumiem var secināt, ka cilvēks bieži vien uztver dzīvnieku tā, kā Civillikumā ir rakstīts: tas ir viņa īpašums, ar ko var rīkoties, kā vēlas, neapzinoties, ka pret dzīvnieku nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst spīdzināt vai atņemt dzīvību. Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs skaidro, kāda ir tiesu prakse, piemērojot Krimināllikuma 230. pantu – cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem.

īsumā
  • Dzīvnieku aizsardzības likumā ir dots pamata regulējums – ko ar dzīvnieku drīkst un ko nedrīkst darīt.
  • Likumdevējs ir noteicis, ka dzīvniekam dzīvību drīkst atņemt tikai noteiktā kārtībā, humānā veidā, konkrētos apstākļos.
  • Tiesa lielākoties skatījusi lietas par cietsirdīgu izturēšanos pret mājdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem.
  • Piemērojama divu veidu atbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem: administratīvā atbildība un kriminālatbildība.
  • Cilvēki bieži vien dzīvnieku uztver tā, kā rakstīts Civillikumā: tā ir viņu manta, īpašums. Līdz ar to viņi neizprot, ka pret šo dzīvnieku nav ļauts izturēties cietsirdīgi, nav ļauts to spīdzināt un nogalināt.

Dzīvnieku aizsardzības likums Latvijā ir spēkā jau 19 gadus, un tā ievadā likumdevējs norādījis, kādai jābūt sabiedrības attieksmei pret dzīvību: “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”

Dzīvnieku aizsardzības likuma izpratnē ir savvaļas dzīvnieki, medījamie un nemedījamie dzīvnieki, lauksaimniecības dzīvnieki, mājas (istabas) dzīvnieki, sporta, darba un atrakciju dzīvnieki, izmēģinājumu dzīvnieki un zooloģiskā dārza dzīvnieki. “Tiesas spriedumi par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem lielākoties attiecas uz mājdzīvniekiem un arī uz lauksaimniecības dzīvniekiem,” norāda J. Grīnbergs. 

Dzīvnieku aizsardzības likumā ir dots pamata regulējums – ko ar dzīvnieku drīkst un ko nedrīkst darīt. Likuma 4. panta 16 apakšpunktos dots uzskaitījums, kas ir aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem.

Likumā ir aizliegta:

  • dzīvnieka nogalināšana;
  • dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;
  • dzīvnieka atstāšana bez aprūpes vai bezpalīdzīgā stāvoklī;
  • dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana;
  • dzīvnieku cīņu organizēšana, dzīvnieku iesaistīšana šajās cīņās un šo cīņu atbalstīšana;
  • dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;
  • dzīvnieka izmantošana reliģiskos rituālos un izlozēs u. c.

“Likumdevējs pieļauj, ka dzīvniekam – gan lauksamniecības, gan mājsaimniecības dzīvniekam – tiek atņemta dzīvība, taču to var darīt, tikai ievērojot noteiktu kārtību, humānā veidā, konkrētos apstākļos. Piemēram, lauksaimniecības dzīvniekus var nogalināt, lai tos izmantotu pārtikā. Un arī tad, ja lauksaimniecības dzīvnieks tiek turēts ar mērķi to izmantot pārtikā vai iegūt no tā labumu, cilvēkam ir pienākums šo dzīvnieku aprūpēt, nodrošināt viņam atbilstošus apstākļus,” skaidro J. Grīnbergs.

Attiecībā uz mājdzīvniekiem prasības ir tādas pašas – cilvēkam jānodrošina atbilstoši dzīves apstākļi, aprūpe, jāierobežo nekontrolēta vairošanās u. tml. Noteiktos gadījumos arī mājdzīvniekam drīkst atņemt dzīvību, piemēram, iemidzinot pie veterinārsta, ja dzīvnieks kļuvis bīstams, ir neārstējami slims, ir klaiņojošs, atrasts smagā traumatiskā stāvoklī vai tamlīdzīgi,” uzsver J. Grīnbergs.

Par cietsirdīgu izturēšanos paredzēta divu veidu atbildība

“Likumdevējs paredzējis divu veidu atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Pirmkārt, ir administratīvā atbildība, kurā ietilpst tā saucamie “maigākie” pārkāpumi. Šī atbildība noteikta, piemēram, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106. pantā par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas, pārvadāšanas prasību pārkāpšanu un 106.pantā, kas paredz atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un dzīvnieka nogalināšanas prasību pārkāpšanu. Taču Administratīvo pārkāpumu kodekss par šādiem pārkāpumiem neparedz tādas sekas kā Krimināllikums. Tie ir gadījumi, kad dzīvnieks ir ievainots, traumēts, pārkāpti turēšanas noteikumi vieglā formā. Par šādiem pārkāpumiem iestājas administratīvā atbildība, bet ne kriminālatbildība.   

Savukārt kriminālatbildība ir paredzēta Krimināllikuma 230. pantā. Tā paredzēta par cietsirdīgu izturēšanos pret jebkādu dzīvnieku neatkarīgi no tā, vai tas ir mājdzīvnieks vai lauksaimniecības dzīvnieks. Šajā gadījumā, lai veidotos noziedzīgā nodarījuma sastāvs, ir jābūt sekām – dzīvnieka bojāejai vai sakropļošanai. Noziedzīgā nodarījuma sastāvu veido arī dzīvnieka spīdzināšana. Tas ir formāls nozieguma sastāvs, kad nav noteiktu seku. To, vai ir notikusi dzīvnieka spīdzināšana, nosaka, izvērtējot faktiskos apstākļus.

Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras dēļ tas gājis bojā vai sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Krimināllikuma 230. panta otrajā daļā ir iekļautas papildu kvalificējošās pazīmes, piemēram, ja attiecīgais noziedzīgais nodarījums veikts nepilngadīgo klātbūtnē, publiskā vietā, personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās vai ja ar to radīts būtisks kaitējums. Tādā gadījumā likums ir krietni bargāks, jo paredz sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Tiesā nonākušās lietas nav vienkāršas

Nereti tiek norādīts, ka tiesas piemērotie sodi par šādiem pārkāpumiem ir maigi.  Taču itin bieži lieta līdz tiesai nemaz nenonāk. Viens no iemesliem – šādas lietas nav vienkāršas nedz pirmstiesas, nedz iztiesāšanas procesā, secina Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs.

J. Grīnbergs vērš uzmanību – lai varētu inkriminēt Krimināllikuma 230. pantu, gandrīz katrā lietā ir jāveic ekspertīze. Piemēram, ja dzīvnieks ir sakropļots vai nogalināts, nepietiek ar to vien, ka policists un kaimiņiene, kas rakstījusi iesniegumu, saprot, ka saimnieks dzīvnieku ir nositis. Ir nepieciešama veterinārsta – eksperta – slēdziens, ka nāves iemesls ir cietsirdīga izturēšanās.

Tas nozīmē, ka jāveic dzīvnieka sekcija, lai noskaidrotu nāves iemeslu, taču tie ir izdevumi, kas tajā brīdī jāsedz policijai. Ja tiek celta apsūdzība un ir notiesājošs spriedums, tie ir procesuālie izdevumi, kurus tiesai būtu pienākums piedzīt par labu policijai, proti, šajā gadījumā Iekšlietu ministrijai. Taču, lai lieta vispār nonāktu līdz tiesai, vispirms ir nepieciešams gan laika, gan mantiskais ieguldījums, norāda tiesnesis.

2019. gadā Latvijā no 11 spriedumiem 4 lietās piemērots piespiedu darbs (no 210 līdz 300 stundām). 7 lietās piemērots brīvības atņemšanas sods. No septiņām lietām, kurās piemērota brīvības atņemšana, 2 lietās piespriesta nosacīta brīvības atņemšana, 5 – brīvības atņemšana no 1 mēneša līdz 4 mēnešiem.

Vai un kāpēc sodi ir maigi

“Pirms sāku pētīt, domāju, ka piespriestie sodi būs bijuši maigāki, taču, manuprāt, aina tomēr nav tik slikta un pārmest tiesai maigu sodu politiku nav pamata. Jā, ir redzams, ka tiesa iepriekšējos gados vairumā gadījumu ir piemērojusi ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodus. Taču gribētu atzīmēt – lai gan no malas šķiet, ka nosacīts sods nekas nav, tas tomēr ir brīvības atņemšanas sods ar diezgan ierobežojošām sekām un nosacījumiem, kas noteiktajā termiņā ir jāpilda. Ja tos nepilda, vainīgā persona var nonākt cietumā,” uzsver tiesnesis.

“Tāpat var teikt, ka viens mēnesis cietumā nekas nav, taču man kā tiesnesim šāds sods neliekas mazs. Protams, ja salīdzina ar sodiem, kādus piemēro par dzīvības atņemšanu cilvēkam, sods par dzīvnieka nogalināšanu ir maigāks,” piekrīt J. Grīnbergs.

Tomēr Krimināllikuma 230. pants tiek kvalificēts kā mazāk smags noziegums. “Ja tiesnesim šāda mazāk smaga nozieguma gadījumā lūdz piemērot brīvības atņemšanu, ir nepieciešams īpašs pamatojums, kāpēc. Kāds ir pamatojums tam, ka cilvēkam, kas, iespējams, iepriekš nekad nav bijis sodīts, būtu jāpiemēro bargākais paredzētais sods? Piemēram, tā varētu būt apsūdzētā personība, kādi īpaši noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi un citas nianses. Tiesnesis tomēr ir ielikts zināmos rāmjos – viņa spriedumu pārsūdzības gadījumā pētīs apgabaltiesa, tad kasācijas instance, izvērtējot, vai tiesnesis ir rūpīgi ievērojis Krimināllikumā noteikto. Ja secinās, ka nav ievērojis, spriedumu var pat atcelt. Līdz ar to ir jābūt spēcīgai argumentācijai,” norāda Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs.

“Tāpat, nosakot soda apmēru, tiek ņemti vērā dažādi citi apstākļi, piemēram, vai tas bija viens sitiens vai daudzi. Kāds ir nozieguma raksturs, cik nežēlīgs ir nodarījuma veids: vai tā ir bijusi spīdzināšana ilgtermiņā vai viens nesavaldīgs sitiens, kas rezultējies ar dzīvnieka nāvi. Šie apstākļi tiek ņemti vērā. Svarīga ir arī apsūdzētā attieksme pret notikumu – vai cilvēks nožēlo nodarīto. Tad tiesnesis var izvērtēt, cik patiesa ir nožēla, vai viņš tam spēj noticēt vai ne,” skaidro J. Grīnbergs.

Cilvēki uztver dzīvnieku kā īpašumu, mantu

Lietās, kas nonāk tiesā, pārsvarā ir gadījumi, kad no cilvēku vardarbības ir cietuši mājdzīvnieki – kaķi vai suņi. Visbiežākie vardarbības iemesli: nepatika, neiecietība, nesavaldība, dzīvnieks ir kļuvis par traucēkli. Bieži vien šie pārkāpumi izdarīti alkohola reibumā.

“Pirmkārt, no spriedumiem, kurus šī temata izpratnei esmu aplūkojis, var secināt, ka cilvēki dzīvnieku nereti uztver tā, kā Civillikumā rakstīts, – kā savu mantu, īpašumu. Cilvēkiem trūkst izpratnes, ka pret dzīvnieku ir aizliegts izturēties vardarbīgi. Tas nekas, ka tas ir tavs suns, ka viņš kādu rītu varbūt traucē gulēt. Nevienam nav tiesības dzīvniekam nodarīt sāpes, sakropļot vai nogalināt viņu,” uzsver J. Grīnbergs.

Otrs secinājums: trūkst izpratnes par to, ka nedrīkst izmantot vardarbību arī pret svešu dzīvnieku, kas ienācis teritorijā. Klasisks gadījums: svešs suns ienācis īpašumā, nav agresīvs, nevienu neapdraud, taču persona – teritorijas īpašnieks – dzīvnieku nogalina.

Vienā no tiesas spriedumiem ir aprakstīts gadījums, kad suns, dabisku dziņu dzīts, bija atnācis pie kucītes svešas mājas pagalmā, taču saimnieks atnākušo suni sašāvis. Sekas – dzīvnieka sakropļošana. Cits gadījums – suns ienācis pagalmā, kur saimniekam atrodas mājlopi, nebija tos apdraudējis, taču saimnieks svešo suni nežēlīgā veidā nogalinājis, nositis. “Šādas darbības nav tiesiskas,” uzsver tiesnesis.

Normatīvie akti suņa īpašniekam uzliek par pienākumu nodrošināt, lai viņa dzīvnieks neapdraudētu cilvēkus un citus dzīvniekus – sunim jābūt saimnieka uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.

Krimināllikuma 230.1 pantā ir noteikts, ka par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tādēļ cietušajam nodarīts viegls vai vidēji smags miesas bojājums, soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās dēļ cietušajam nodarīts smags miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ir noteikti gadījumi – ja dzīvnieks, suns, ir acīmredzami bīstams un apdraud cilvēku. Saskaņā ar Krimināllikuma 32. pantu galējā nepieciešamība ir darbība, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Galējā nepieciešamība izslēdz kriminālatbildību. Savukārt Krimināllikuma 29. pants definē nepieciešamo aizstāvēšanos – personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma. Tāpat personai ir tiesības vērsties pēc palīdzības pie citām personām. Kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.

“Nevar nesamērīgi aizsargāties pret dzīvnieku, ja tam nav būtiska pamata. Bieži vien, pēc cilvēka domām, dzīvnieks ir šķietami mazvērtīgs un ar viņu var rīkoties, kā grib,” secina J. Grīnbergs.

Normatīvais regulējums vēl pilnveidojams

Ne vienmēr jābūt kādam konkrētam dzīvnieka īpašniekam, kas piesakās, ka viņa dzīvnieks ir cietis. Lielākoties cietušie ir un tiesa piedzen arī morālo kaitējumu, jo konkrētajam dzīvnieka saimniekam, kura dzīvnieks ir sakropļots vai nosists, šis dzīvnieks ir bijis mīļš.

Taču bieži vien pietiek ar to, ka tiek uzrakstīts iesniegums policijā, ja ir konstatēta vardarbība pret dzīvnieku arī tad, ja iesnieguma rakstītājs nav konkrētā dzīvnieka saimnieks. Cietsirdība var izpausties arī bezdarbībā – dzīvnieka atstāšana bezpalīdzības stāvoklī: bez ūdens, ēdiena, ilgtermiņā piesietu, neslauktu, aukstumā un tā tālāk.  

Dzīvnieku aizsardzības likuma 4. panta otrajā daļā ir noteikts, ka personai ir aizliegts turēt dzīvnieku, ja tā ir sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku. 

“Lai arī šai likuma redakcijai acīmredzot ir cēls mērķis pasargāt dzīvniekus no cilvēkiem, kuri ir parādījuši savu nespēju uztvert dzīvnieku kā dzīvu būtni un par to rūpēties, tomēr praksē tā nedarbojas. Tā ir deklaratīva norma. Nav tāda reģistra vai sistēmas, kurā tiktu ierakstītas sodītās personas. Līdz ar to nav arī mehānisma, kā šo aizliegumu praktiski kontrolēt. Protams, dzīvnieku aizsardzības organizācijas šo aizliegumu atbalsta un nevēlas, ka tas tiktu izslēgts no likuma. Tādējādi likumdevējam vai izpildvarai būtu jāparedz šāda reģistra izveide un iespēja aizlieguma izpildi kontrolēt,” savās pārdomās dalās J. Grīnbergs.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU