Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
“Ja uzdrošināsies prasīt uzturlīdzekļus, atņemšu bērnu!” Lai gan šādiem draudiem nekāda tiesiska pamata nav, strīdu karstumā loģika reti ir sabiedrotā. Tomēr šāda iebiedēšanas taktika, risinot vecāku strīdus par bērna aizgādību, nav retums, ko apliecina ne tikai LV portālam iesūtītie lūgumi pēc e-konsultācijas, bet arī uzrunātie speciālisti, kas ar krīzē nonākušām ģimenēm strādā ik dienu. Viņuprāt, viens no iemesliem, kāpēc dažkārt vecāki ļauj sevi nostādīt ķīlnieka lomā, ir izpratnes trūkums par savām un bērna tiesībām.
Nesen LV portālā pēc padoma vērsās jauna sieviete, kas ilgstoši nespēja atrisināt strīdu ar meitas tēvu par uzturlīdzekļu piedziņu. Bijušais kopdzīves partneris bija emocionāli vardarbīgs, mēdza gan bērna, gan radinieku klātbūtnē sievieti saukt par sliktu māti, izmantoja katru izdevību izsmiet un kritizēt, tā iedragājot ticību saviem spēkiem, īpaši brīžos, kad bērns, jūtot mammas saspringumu, sāka niķoties publiskās vietās. Dzīvojot mazpilsētā, sievietei bija sajūta, ka visi rāda ar pirkstu uz viņas kļūdām. Bērna tēvs materiāli nepalīdzēja. Nepatīkamo emociju buķeti pastiprināja bailes vērsties pēc palīdzības, jo, pieminot vārdu “uzturlīdzekļi”, izskanēja draudi “bērnu atņemt”. “Vai tas vispār ir iespējams?” viņa vaicāja.
Jānorāda, ka jautājumi saistībā ar dzīves situācijām, kad vienam no vecākiem otra puse piedraud “atņemt bērnu”, LV portāla e-konsultāciju sadaļā tikuši iesūtīti arī iepriekš. “Praksē diezgan bieži nākas dzirdēt klientu stāstus par to, ka viens no vecākiem manipulē ar otru, draudot “atņemt bērnu” savu prasību neizpildes gadījumā,” atzīst arī resursu centra sievietēm “Marta” pārstāve Gundega Tentere.
Lielākoties šādi draudi ir apzināta vai neapzināta iebiedēšanas taktika, lai atturētu otru pusi uzsākt savu un kopīgā bērna tiesību aizsardzību, piemēram, piedzenot uzturlīdzekļus bērna uzturam.
“Visbiežāk cilvēki, kuri sola “atņemt bērnus”, ir tukši draudētāji, kuri sliktākajā gadījumā uz neilgu laiku spēj radīt haosu ģimenē un ierobežot saskarsmi otram vecākam ar bērniem,” secina zvērināta advokāte Dana Rone. “Nedomāju, ka vecākam, kas nav iesaistījies bērna ikdienas aprūpē, ir reāli panākt, ka bērna dzīvesvieta tiek noteikta pie viņa,” līdzīgās domās ir arī centra “Marta” pārstāve.
Zvērinātas advokātes D. Rones novērojumi liecina, ka šie draudētāji visbiežāk paši ir saņēmuši zemas kvalitātes padomus no draugiem vai kolēģiem, kuriem nav izpratnes nedz par tiesību aktiem, nedz tiesu praksi. Diemžēl lielākoties pietiekamas izpratnes nav arī otrai pusei, tāpēc situācijās, kad bērna māte nepārzina savas un bērna tiesības, ir emocionāli iespaidota, šāda taktika mēdz būt gana efektīva un tālāka rīcība, lai aizstāvētu ne tikai savas, bet galvenokārt kopīgā bērna intereses, neseko.
“Ja tiek izteikti draudi bērnu vecākam “atņemt”, vecāks var justies tik izmisis un bezspēcīgs, ka turpina sadzīvot ar spriedzes situāciju un konfliktu nerisina – bez atbalsta un palīdzības šādas situācijas pārtraukt kļūst arvien sarežģītāk,” secina arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI).
Brīdī, kad pasaulē nāk jauna dzīvība, abiem bērna vecākiem neatkarīgi no tā, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, ir jāapzinās, ka vismaz turpmākos 18 gadus viņus vieno kopīgi pienākumi un tiesības attiecībā pret bērnu.
Civillikuma 177. pants noteic, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs – neatkarīgi no tā, vai viņi bijuši laulāti vai nē, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.
Civillikuma 177. pantā teikts, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.
Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka, piemēram, izlemt, kur bērns dzīvos, māte nevar vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.
Taču Civillikuma 178. pants paredz, ka vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.
Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.
Tātad, ja vecākiem ir strīds par bērna dzīvesvietu un aizgādību, tas jāizšķir tiesā, vienai no pusēm – bērna mātei vai tēvam – ceļot prasību par ikdienas aizgādības un bērna dzīvesvietas noteikšanu.
Der zināt, ka Civilprocesa likuma 244.10 panta pirmā daļa paredz iespēju noteikt pagaidu risinājumu, kas būs spēkā līdz lietas izskatīšanas beigām. Proti, pēc puses lūguma tiesa vai tiesnesis pieņem lēmumu, ar kuru līdz sprieduma taisīšanai nosaka bērna dzīvesvietu, bērna aprūpes kārtību, saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, uzturlīdzekļus bērnam, kā arī aizliegumu bērna izvešanai no valsts. “Tādējādi, pastāvot strīdam starp vecākiem par bērna dzīvesvietu, gan mātei, gan tēvam, ceļot prasību tiesā, ir tiesības lūgt pieņemt tūlītēju pagaidu lēmumu par bērna dzīvesvietu,” norāda VBTAI.
Tikmēr centra “Marta” pārstāve atgādina, ka gadījumā, ja bērna tēvs izsaka draudus un nomelno bērna māti, sieviete var lūgt tiesu piemērot aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, kas aizliegs personai kontaktēties un izmantot personas datus līdz noteiktam termiņam. Plašāka informācija LV portāla skaidrojumā par to, kā iesniegt tiesā prasību par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (tai skaitā emocionālu).
VBTAI atgādina, ka līdz brīdim, kamēr tiesa nav izšķīrusi strīdu starp vecākiem, bērna tēvam ir tādas pašas tiesības realizēt bērna aprūpi kā bērna mātei. Tāpēc situācijās, kad vecāks draud “atņemt bērnu”, nogaidīšanas taktika nav pareizākā rīcība, norāda arī LV portāla aptaujātie speciālisti.
“No juridiskā viedokļa ieteicams šādai provokācijai nepakļauties un iestāties par sava bērna interešu aizsardzību,” norāda G. Tentere.
“Šādos gadījumos būtu jāuzticas tiesas un bāriņtiesas kompetencei, kam būtu jāizpēta situācija no bērna labāko interešu nodrošināšanas skatupunkta, kas prevalē pār vecāku subjektīvām iegribām,” uzskata centra “Marta” pārstāve.
“Advokāti bieži šādos gadījumos iesaka negaidīt un pašai apdraudētajai personai pirmajai celt prasību tiesā par atsevišķas aizgādības un bērna dzīvesvietas noteikšanu, par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu un uzturlīdzekļu piedziņu. Šāda proaktīva rīcība ir labāka nekā dzīvošana ilgstošās bailēs no iespējamā apdraudējuma,” uzsver D. Rone.
Tāpēc viņa iesaka vecākiem, kuri saņēmuši tamlīdzīgus draudus, nekavējoties pierakstīties uz juridisku konsultāciju pie advokāta, kurš specializējies ģimenes tiesībās. Tas ir nepieciešams, jo, tikai iepazīstoties ar konkrēto situāciju, iesaistītajām personām, gadījuma nopietnību un citiem apstākļiem, advokāts varēs sniegt vislabāko ieteikumu turpmākai rīcībai.
Der zināt, ka personām, kuras ir ieguvušas maznodrošinātas vai trūcīgās personas statusu, ir tiesības saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību civiltiesisku strīdu risināšanai. Plašāk Juridiskās palīdzības administrācijas mājaslapā vai zvanot uz bezmaksas informatīvo tālruni 80001801.
Civillikums paredz, ka vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē abu vecāku objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas) un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem (pieķeršanās tiem un citi apstākļi).
Ja vecāks ir vardarbīgs, pārmērīgi lieto alkoholu, ir izteicis draudus, nemaksā uzturlīdzekļus un nepiedalās bērna ikdienas aprūpē, šie apstākļi iespēju robežās ir jāpierāda. Saglabāta sarakste vai audioieraksti ar izteiktiem draudiem, liecinieku liecības, iesniegumi policijā par izteiktiem draudiem šādās situācijās lieti noderēs, lai apliecinātu vecāka patieso dabu un nolūkus.
Jāuzsver, ka aizgādības tiesības vecākiem bez nopietna iemesla neatņem. Civillikuma 200. pantā ir noteikts, ka atņemt aizgādības tiesības kādam no vecākiem pavisam var tikai tad, ja viņa vainas dēļ ir apdraudēta bērna veselība un dzīvība vai vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību.
“Līdz ar to bērnus atņem tādiem vecākiem, kuri nespēj parūpēties par saviem bērniem būtisku trūkumu dēļ, piemēram, smagas slimības, narkotiku vai alkohola lietošanas, vardarbības pret bērniem, amorāla dzīvesveida vai citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ,” skaidro zvērināta advokāte D. Rone. “Tāpēc, ja vecāks, lai kādā trūkumā būtu, tomēr atbildīgi audzina bērnus un cenšas kaut ar sociālo iestāžu atbalstu viņus aprūpēt, bērnus “atņemt” nav pamata,” viņa uzsver. Tikmēr otram vecākam ir absolūts un neapstrīdams pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā. Plašāk LV portāla skaidrojumā par minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kabatas naudu un periodu vasaras brīvlaikā.
