Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Politisko partiju biedru skaits un to īpatsvars sabiedrībā attīstītajās valstīs samazinās, tādējādi, lai nodrošinātu partijām iespēju darboties atbilstoši labai demokrātijas praksei, valstīm no publiskajiem apcirkņiem nākas piemaksāt arvien vairāk.
FOTO: Freepik
Politisko partiju darbības nodrošināšanai nepieciešams atvēlēt būtiski vairāk valsts līdzekļu, nolēmusi valdība. LV portāls skaidro, kāpēc un pēc kādiem principiem šīm organizācijām jāsaņem valsts nauda.
Valdība finansējuma palielināšanu politiskajām partijām atbalstījusi, izskatot Tieslietu ministrijas (TM) vadītās darba grupas sagatavoto atzinumu par iespējamām izmaiņām līdzšinējā politisko organizāciju finansēšanas modelī.
TM vadītā darba grupa piedāvā turpmāk piešķirt garantētus 190 000 eiro gadā katrai partijai, kas pārvarējusi 2% barjeru Saeimas vēlēšanās. Papildus partijas saņemtu vismaz divus eiro par katru vēlēšanās iegūto balsi un 10 eiro par katru partijas biedru.
Patlaban 2% slieksni pārvarējušās partijas gadā no valsts saņem 0,71 eiro par katru vēlēšanās saņemto balsi. Valsts budžeta finansējumu piešķir uz četriem gadiem un izmaksā, sākot ar nākamo kalendāra gadu pēc Saeimas vēlēšanām. Cits valsts finansējums partijām pašlaik nav paredzēts.
Valsts finansējums politisko partiju darbības nodrošināšanai, paredzot to Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, Latvijā tika ieviests 2012. gadā. Patlaban tā apmērs vairākkārt atpaliek no tā, cik valsts naudas partijām atvēl Igaunijā un Lietuvā. Valsts budžeta līdzekļu palielinājumu politiskajiem spēkiem atbalsta arī partiju tēriņu uzraugs – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kurš norāda, ka nepieciešams kontrolēt, vai saņemtais finansējums ticis izlietots atbilstoši, un iesaka samazināt atļauto fizisko personu ziedojumu apmēru.
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 2. panta 1. daļā paredzētie politisko partiju finansēšanas atļautie avoti ir:
Būtiskāko ienākumu daļu politiskajām partijām veido tikai pirmie trīs no uzskaitītajiem finansējuma avotiem. Dāvinājumus (ziedojumus) partijām drīkst veikt:
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 7.4 pants nosaka, ka valsts budžeta finansējumu politiskā organizācija (partija) ir tiesīga izlietot:
“Pietiekams finansējums politiskajām partijām nepieciešams, lai tās spētu pildīt funkcijas, kādas tām nepieciešamas demokrātiskā sabiedrībā, – veidotu kvalitatīvu politisko piedāvājumu, īstenotu savu programmu, izstrādātu jaunas politiskās iniciatīvas, piesaistītu biedrus, uzturētu saikni ar vēlētājiem un sabiedrību kopumā, nevis aktivizētos tikai priekšvēlēšanu laikā, jo visus pieejamos līdzekļus būtu akumulējušas tieši šim periodam,” skaidro politoloģe, domnīcas “Providus” direktore Iveta Kažoka. Līdzšinējais partiju finansēšanas modelis to nespēja nodrošināt, tāpēc tas bija jāmaina. Par izlietoto finansējumu politiskajām partijām katru gadu ir jāiesniedz atskaites KNAB.
Kopš Otrā pasaules kara, bet jo īpaši, sākot ar 20. gadsimta 80. gadiem, politisko partiju biedru skaits un to īpatsvars sabiedrībā industriāli attīstītajās valstīs samazinās. Šobrīd tas vidēji ir 5% no balsstiesīgo iedzīvotāju kopskaita, bet Latvijā vēl zemāks, skaidro politologs Jānis Ikstens. Tādējādi mūsdienu politiskās partijas lielākoties nav masu organizācijas un nevar iztikt tikai ar salīdzinoši nelieliem biedru maksājumiem. Tādējādi tās kļūst pārmērīgi atkarīgas no ziedojumiem un rodas risks koruptīvām attiecībām starp partiju un ziedotājiem. Proti, partijas var nonākt situācijā, kad tās pieņem lēmumus savu ziedotāju, nevis vēlētāju interesēs. Pastāvīgs valsts finansējums politiskajām partijām samazina šāda riska iespējamību, jo mazina vajadzību piesaistīt ziedojumus.
Jau 2014. gadā Valsts prezidenta Andra Bērziņa izveidotā Ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei nāca klajā ar ziņojumu, kurā atzina, ka joprojām, par spīti piešķirtajam valsts finansējumam, pastāv politisko partiju atkarība no privātiem sponsoriem un valsts sagrābšanas risks. Ekspertu grupa arī secināja, ka “pašreizējās dotācijas sedz vien mazu daļu no nepieciešamā. Pirmšķietami šāds finansējuma līmenis nav pietiekams, lai būtiski samazinātu politisko partiju atkarību no privātiem ziedojumiem”.
Atkarībā no izvēlētā valsts finansējuma sadales principa valsts finansējuma īpatsvars politisko partiju kopējos ienākumos var būt atšķirīgs. 12. Saeimā pārstāvētajām partijām valsts finansējuma īpatsvars to kopējos ienākumos bija tikai aptuveni 20%. Vidēji attīstītajās valstīs šis rādītājs ir 60–80%, skaidro I. Kažoka. Pieņemot, ka partiju pašu ienākumi (bez valsts finansējuma) paliktu 2014.–2017. gada līmenī, darba grupas piedāvātajā jaunajā modelī valsts finansējums veidotu aptuveni 61% no partijām pieejamā finansējuma.
Darba grupas aprēķini liecina, ka 2018. gadā politiskai partijai, kurai ir vismaz 500 biedri, lai nodrošinātu savu pamatdarbību minimumu gadā, kad nav vēlēšanu, nepieciešami aptuveni 190 000 eiro. Salīdzinājumam – Čehijā katra politiskā partija, kura pārvar noteiktu slieksni, saņem sākotnējo finansējumu 218 019 eiro apmērā, Zviedrijā – 532 800 eiro apmērā. Turklāt šajās valstīs nav prasības politiskajām partijām pulcināt vismaz 500 biedru, lai tās varētu piedalīties vēlēšanās, teikts TM darba grupas atzinumā.
Patlaban valsts finansējumu var piešķirt tikai tām politiskajām partijām, kuras Saeimas vēlēšanās ieguvušas vairāk nekā divu procentu vēlētāju atbalstu. Izvērtējot iepriekšējo vēlēšanu pieredzi, darba grupa nesaskatīja vajadzību šo slieksni samazināt, atzīstot, ka tas ir Latvijas apstākļiem samērīgs un atbilstošs citu ar Latviju salīdzināmu valstu praksei. “Arī jaunām vai mazām partijām ir garantēta bezmaksas priekšvēlēšanu aģitācija, kā arī iespēja piedalīties vismaz dažos priekšvēlēšanu diskusiju raidījumos. Turklāt būtu svarīgi mazināt risku, ka kāda politiskā partija piesakās dalībai vēlēšanās bez motivācijas iekļūt Saeimā, bet vienīgi tādēļ, lai kvalificētos valsts finansējumam,” teikts darba grupas atzinumā. Tajā konstatēts: šāds risks būtu ievērojami lielāks arī tad, ja politiskajai partijai Saeimas vēlēšanās vajadzētu gūt tikai 1% vēlētāju atbalsta.
Pirmkārt, jaunizveidotām, parlamentā neievēlētām partijām ir jānodrošina iespēja pašām sevi finansēt, skaidro I. Kažoka. Otrkārt, nelieli ziedojumi motivē partiju neatrauties no sabiedrības un piesaistīt jaunus biedrus. Treškārt, kā norāda politoloģe, šāda prakse būtu antikonstitucionāla, jo apdraudētu partiju neatkarību no valsts, kā to 1992. gadā lēmusi Vācijas konstitucionālā tiesa. Tāpēc šobrīd Vācijas partiju finansēšanas sistēma ir veidota tā, lai publiskais un privātais finansējums partijām būtu pēc iespējas līdzsvarots.
Par TM vadītās darba grupas iniciatīvas turpmāko virzību lems Saeima. 2017. gadā tā uzdeva valdībai izstrādāt atzinumu par finansiālajiem un tiesiskajiem nosacījumiem iespējamai valsts budžeta finansējuma palielināšanai politiskajām organizācijām.
