Veselības aprūpes pieejamība atkarībā no nodokļu nomaksas

Likumprojekts "Veselības aprūpes finansēšanas likums", kuru Ministru kabinets atbalstīja 26. septembrī, ir lakonisks. Tas sastāv no 15 pantiem un pārejas noteikumiem, un tas varētu stāsies spēkā 2018. gada 1. janvārī. Likumprojekts paredz, ka no 2019. gada 1. janvāra pilnu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu saņemtu personas, kas veic sociālās iemaksas, un iedzīvotāju grupas, kuras ir atbrīvotas no šo iemaksu veikšanas. Tāpat pilnu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu saņemtu arī personas, kuras atbilstoši nodarbinātības formai nav sociālo iemaksu veicēji, bet būtu veikušas veselības apdrošināšanas iemaksas noteiktā apmērā.

Sāktas reformas

Likumprojekts ir izstrādāts saskaņā ar valdības rīcības plāna deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta (MK) iecerēto darbību – uzsāktas veselības nozares reformas, lai nodrošinātu veselības aprūpes sistēmas ilgtspēju un veselības nozares finansējuma stabilitāti, skaidrots likumprojekta anotācijā.

Tā mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes finansējumu (sasniedzot finansējuma apmēru 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2020. gadā), tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos.

Sākotnēji Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta pārejas noteikumos bija iekļauts, ka veselības aprūpes valsts finansējuma pieaugums nedrīkst būt mazāks par 235,8 miljoniem eiro 2018. gadā, 372,1 miljona eiro 2019. gadā un 442 miljoniem eiro 2020. gadā. Tomēr Ministru kabineta komiteja 25. septembrī nolēma konkrētās summas pievienot likumprojekta anotācijai, izņemot tās no likumprojekta. Šogad veselības aprūpes finansējums ir 786,2 miljoni eiro jeb 3,07% no IKP.

Arī 1% sociālās iemaksas

Vakar īpašā preses konferencē veselības ministre Anda Čakša skaidroja, ka likumprojektā ir ietverti visi veselības aprūpes finansēšanas avoti, starp kuriem ir arī tas, kas saistīts ar 1% no obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām novirzīšanu veselības aprūpei.

LV portāls publikācijā "Saeima pieņem nodokļu reformas likumus" jau rakstīja, ka ar grozījumiem likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" paaugstināta valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likme (pašreiz, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, likme ir 34,09%: darba devējs maksā 23,59%, no darba ņēmēja algas atskaita 10,50%). No nākamā gada likme būs 35,09%, par 0,5% tā palielināsies gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Likumā papildus noteikto obligāto iemaksu 1% novirzīs veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai.

Divi pakalpojumu grozi

"Likumprojekts skaidri parāda, kādā veidā nodokļu nomaksa ir sasaistīta ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu," teica A. Čakša.

Veselības aprūpes grozs tiek sadalīts divās daļās – tā sauktajā pilnajā un tā dēvētajā minimālajā grozā. Pirmais pienākas tiem iedzīvotājiem, kuri veic sociālās iemaksas, un tiem, kurus atbilstoši likumprojekta 11. pantam apdrošina valsts. Tiesības uz valsts obligāto veselības apdrošināšanu ir šādām apdrošinātām personām:

• bērni vecumā līdz 18 gadiem
• bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni un jaunieši līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;
• personas, kuras mācās vispārējās izglītības iestādēs, profesionālās pamatizglītības vai profesionālās vidējās izglītības iestādēs, vai ir pilna laika studējošie;
• bezdarbnieki, kuri ir reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā;
• orgānu donori;
• personas, kuras cietušas Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijā;
• personas, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi pirmsadopcijas periodā;
• personas, kuras saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu vai piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu;
• personas, par kuru ir veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, laulātie, kuri audzina bērnu vecumā līdz 7 gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem;
• personas, kuras saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas ir reģistrētas Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā;
• personas, kuras izstājušās no sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētām ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām, lai saņemtu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā;
• pilngadīgas personas, kas saņem Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētas grupu mājas pakalpojumus;
• personas, kuras saņem bērnu kopšanas vai vecāku pabalstu;
• personas, kurām likumā paredzētajā kārtībā noteikta I vai II grupas invaliditāte;
• personas, kuras saņem izdienas pensiju, valsts vecuma pensiju, speciālo valsts pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas,
• politiski represētās personas, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un 1991. gada barikāžu dalībnieki;
• mūki un mūķenes, kas dzīvo klosteros;
• personas, kuras ir cietušas no vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, un cilvēktirdzniecības upuri, kuru statusu apliecina procesa virzītāja lēmuma kopija vai tiesībaizsardzības institūcijas izziņa. Ministru kabinets nosaka periodu, kurā minētās personas ir uzskatāmas par apdrošinātām personām.
• apcietinātie un notiesātie, kuri sodu izcieš brīvības atņemšanas iestādē;
• personas, par kurām ir veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuras uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, un viņu bērni vecumā līdz 18 gadiem;
• personas, par kurām ir veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuras uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, laulātie ar termiņuzturēšanās atļaujām, kuri audzina bērnu vecumā līdz 7 gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem;
• Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa, kurš uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbināta persona, ģimenes loceklis.

Pilnais pakalpojumu grozs

Pilnais veselības aprūpes pakalpojumu grozs, kā skaidro Veselības ministrija, iekļauj ģimenes ārsta sniegto veselības aprūpi, zobārstniecības palīdzību, ārstu speciālistu sniegto aprūpi (sekundārā ambulatorā palīdzība), medicīnisko aprūpi mājās, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pakalpojumu un palīdzību steidzamās medicīniskās palīdzības punktos.

Pilnais grozs ietver arī diagnostiskos izmeklējumus, ārstniecību dienas stacionārā, valsts kompensējamos medikamentus, medicīnisko rehabilitāciju un stacionāro aprūpi (neatliekamā medicīniskā palīdzība slimnīcās, observācijas gultas, plānveida stacionārā palīdzība, neatliekamā medicīniskā palīdzība ambulatori slimnīcas uzņemšanas nodaļā).

Minimālais pakalpojumu grozs

Likumprojekta 7. pants savukārt paredz valsts apmaksātās medicīnas palīdzības minimumu, kurā ietilpst šādi veselības aprūpes pakalpojumi:

• neatliekamā medicīniskā palīdzība;
• dzemdību palīdzība;
• ģimenes ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi;
• zobārstniecības palīdzība akūtos gadījumos;
• veselības aprūpes pakalpojumi saslimšanas ar nozīmīgu ietekmi uz sabiedrības veselības rādītājiem vai apdraudējumu sabiedrības veselībai ārstniecībai (tajā skaitā psihiskas saslimšanas, tuberkuloze, difterija, hepatīts u.c.), kā arī šo saslimšanu ārstēšanai izrakstītās ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību.

Iespēja maksāt pašiem

A. Čakša skaidroja, ka ir paredzēta iespēja personām, kuras ir darbspējīgā vecumā un nav apdrošinātas, sistēmai pievienoties, veicot ikgadēju maksājumu. 2018. gads noteikts kā pārejas periods, lai iedzīvotāji, kas nav iekļāvušies normālā maksāšanas režīmā, veiktu konkrētus veselības apdrošināšanas iemaksu maksājumus.

Veselības apdrošināšanas iemaksu apmērs kalendārā gadā patlaban ir noteikts likumprojekta anotācijā:

• 2018. gadā – 1% no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša darba algas;
• 2019. gadā – 3% no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša darba algas;
• no 2020. gada – 5% no divpadsmitkārtīgas minimālās mēneša darba algas.

Tas nozīmē, ka tie iedzīvotāji, par kuriem netiek veiktas sociālās iemaksas, veselības apdrošināšanu nākamgad varēs iegūt, maksājot 1% no minimālās mēnešalgas (tā 2018. gadā plānota 430 eiro mēnesī) jeb 4,30 eiro mēnesī. Savukārt 2020. gadā maksājums varētu būt 21,5 eiro mēnesī, ja vien netiks celta minimālā alga.

Likumprojekta anotācijā minēts, ka iemaksas 1% apmērā nākamgad varētu veikt aptuveni 300 000 nodokļu nemaksātāju, tādējādi indikatīvi prognozējot 15,48 miljonus eiro ieņēmumus.

Strādās pie apdrošināšanas likumprojekta

A. Čakša skaidroja, ka Veselības ministrija kopā ar Finanšu un Labklājības ministriju papildus strādās pie Apdrošināšanas likumprojekta, kas norādītu apdrošināšanas principus, kādā veidā veidojas apdrošināšanas gadījums un pēc kādiem algoritmiem notiek šo pakalpojumu sniegšana. Paredzēts, ka likumprojektu izstrādās līdz nākamā gada beigām.

Patlaban šo likumu aizstāj Ministru kabineta noteikumi Nr. 1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība", kas nosaka veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomus, kuri tiek apmaksāti no valsts budžeta un pakalpojuma saņēmēja līdzekļiem, samaksas kārtību par minētajiem pakalpojumiem, kā arī kārtību, kādā veidojamas plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindas.