SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
07. augustā, 2015
Lasīšanai: 17 minūtes
6
6

Valsts apmaksāta vakcinācija bērniem. Kāpēc nepieciešama? (II)

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Tā kā ikdienā ar lielāko daļu no vakcīnkontrolējamām infekcijas slimībām cilvēki saskaras ļoti reti, var šķist, ka ar tām 21.gadsimtā neviens neslimo, tās vairs nav tik bīstamas un pote ir lieka greznība, ja ne drauds bērna veselībai. Taču tas var izrādīties maldīgs priekšstats. Palielinoties cilvēku skaitam, kuri no vakcinācijas izlemj atteikties, samazinās kolektīvā imunitāte un risks saslimt ar Vakcinācijas kalendārā iekļautajām infekcijas slimībām palielinās.
īsumā
  • Latvija šobrīd tiek uzskatīta par brīvu zemi no poliomielīta, taču priekšstats – ja neviens neslimo, inficēties vairs nav iespējams, ir maldīgs.
  • Kopumā pasaulē vērojama epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās, kas palielina dažādu vīrusu ievešanas risku arī Eiropas Savienības valstīs.
  • Visaptveroša vakcinācija ir nepieciešama kopējai sabiedrības veselības aizsargāšanai, lai veidotos  t.s. kolektīvā imunitāte un nepieļautu infekcijas atgriešanos vai uzliesmojumu.
  • Lai gan difterija ir infekcijas slimība, ar kuru  attīstītā valstī nevienam nebūtu jāsaslimst, tās izplatība ir labs piemērs, kas atspoguļo nepietiekamas vakcinācijas aptveres riskus.

Raksta pirmajā daļā "Valsts apmaksāta vakcinācija bērniem" LV portāls skaidroja, kas ir obligātā vakcinācija un Vakcinācijas kalendārs. Šoreiz vairāk par pašām infekcijām, pret kurām veicama obligātā vakcinācija, to izplatību un riskiem, kas būtu jāņem vērā, apdomājot atteikšanos no vakcinācijas.

Kolektīvā imunitāte netieši pasargā nevakcinētās personas

Attīstītās valstīs, pie kurām vismaz šajā ziņā droši var pieskaitīt arī Latviju, patiešām saslimstība ar minētajām infekcijas slimībām ir zema un dažas no tām, piemēram, poliomielīts jeb bērnu trieka daļā pasaules pat tiek uzskatīts par izskaustu. "Arī Latvija šobrīd tiek uzskatīta par brīvu zemi no poliomielīta," stāsta Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste Edīte Tettere. "Latvijas teritorijā lielākās poliomielīta epidēmijas ar daudziem upuriem plosījās 1926.-1927., 1937.-1939., 1946.-1948. un 1955.-1958.gados."  Kopš imunizācijas pret poliomielītu uzsākšanas šī slimība Latvijā izzuda, un par vienu no pēdējām poliomielīta upurēm tiek uzskatīta ārste Rita Tērmane, kura inficējās, operējot bērnu, un nomira 1960.gadā.  

Tomēr maldīgs ir priekšstats – ja neviens neslimo, inficēties vairs nav iespējams. Piemēram, bērnu vakcinācija pret poliomielītu joprojām ir nepieciešama, jo pasaulē pastāv savvaļas poliovīrusu izplatīšanās risks no endēmiskajām valstīm – Afganistānas, Pakistānas un Nigērijas -, un infekcijas slimības nerespektē valstu robežas. Tāpēc mūsdienās, kad cilvēki ir ļoti mobili, neviena valsts nav pasargāta no tā, ka saslimšanas gadījumi var tikt ievesti no pasaules teritorijām, kur pie mums reti sastopamas infekcijas joprojām ir izplatītas. Papildu riskus rada pieaugošais bēgļu skaits. Kopumā pasaulē vērojama epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās  (piem., poliomielīta uzliesmojums karadarbības skartajā Sīrijā), kas palielina vīrusa ievešanas risku arī Eiropas Savienības valstīs.1

Turklāt bieži vien cilvēki neaizdomājas, ka saslimstības līmenis Latvijā ir zems, tieši pateicoties augstam imunizācijas līmenim (līdz 95% no populācijas). Tāpēc vakcināciju ir vērts apdomāt ne tikai, lai aizsargātu katru bērnu pret infekcijas slimībām - visaptveroša vakcinācija ir nepieciešama kopējai sabiedrības veselības aizsargāšanai, lai veidotos  t.s. kolektīvā imunitāte un nepieļautu infekcijas atgriešanos vai uzliesmojumu.  Proti, ja 90-95% sabiedrības vakcinācijas rezultātā ir izveidojusies imunitāte pret infekcijas slimību, tā vairs neizplatās no cilvēka uz cilvēku un iznīkst, nespējot nodarīt lielu postu arī situācijā, kad slimība valsts teritorijā tomēr tiek ievesta.  "Tādējādi kolektīvā imunitāte netieši pasargā arī nevakcinētas personas, piemēram, bērnus, kuriem vakcinācija kontrindicēta (medicīnisku iemeslu dēļ netiek veikta)," skaidro E.Tettere.

Saslimstība ar vakcinācijas kontrolētām slimībām

Matemātika ir vienkārša: jo vairāk bērnu nesaņem vakcināciju, jo vājāka kļūst kolektīvā imunitāte. Kā piemēru var minēt pēdējā laikā pieaugošos saslimstību ar masalām vairākās Eiropas valstīs, ko skaidro ar nepietiekamu imunizācijas līmeni. Arī Latvijā 2014.gadā tika reģistrēti 36 laboratoriski apstiprināti vietējas izcelsmes masalu gadījumi. "Saslimušie bija vecumā no četriem mēnešiem līdz 73 gadiem, tai skaitā pieci zīdaiņi vecumā no 4 līdz 11 mēnešiem, kuri vēl nebija sasnieguši vakcinācijas vecumu," liecina SPKC rīcībā esošie dati. 69% slimības upuru jeb 25 personas bija nepieciešams hospitalizēt. Tajā pašā gadā Latvijā tika reģistrēts arī viens laboratoriski apstiprināts vietējas izcelsmes masaliņu gadījums. "Taču, pateicoties pietiekami augstai imunizācijas aptverei un labam kolektīvās imunitātes aizsargefektam, masalu uzliesmojuma izplatīšanās tika ātri apturēta un nenotika tālāka masaliņu infekcijas izplatīšanās," norāda E.Tettere.

SPKC pārstāve uzsver: "Īstenojot imunizācijas politiku valstī, izdevies ievērojami samazināt un novērst vakcīnregulējamo infekcijas slimību izplatību"  (skatīt 1.tabulu). Atsevišķas slimības, piemēram, poliomielīts, tuberkulozes meningīts vai militārā tuberkuloze zīdaiņiem, pēdējos gados nav reģistrētas. Kopš 2000.gada Latvijā bērnu vidū nav reģistrēti nāves gadījumi no stinguma krampjiem, poliomielīta, masalām, masaliņām, epidēmiskā parotīta, vējbakām, pneimokoku infekcijas un ērču encefalīta. Diemžēl 2012. un 2013.gadā garais klepus kļuva par nāves cēloni diviem zīdaiņiem, savukārt vienam mazulim neizdevās uzvarēt cīņā ar b tipa Haemophilus influenzae infekciju.

"Maldīgs ir priekšstats – ja neviens neslimo, inficēties vairs nav iespējams."

Bēdīgāka situācija novērojama saistībā ar difterijas izplatību. Laikā no 1993.gada līdz 2011.gadam Latvijā no difterijas miruši 113 nevakcinēti cilvēki, tai skaitā 14 bērni, un infekcija joprojām ir aktuāla.  "Difterijas gadījumu skaits pieaudzis no diviem gadījumiem 2010.gadā līdz 13 gadījumiem 2014.gadā. No pērn reģistrētajiem gadījumiem 11 tika reģistrēti pieaugušo vidū, no kuriem divi iepriekš bija vakcinēti, bet 11 – nebija. Divi saslimšanas gadījumi ar difteriju tika reģistrēti bērniem (2 un 7 gadus veciem), kurus vecāki iepriekš nebija vakcinējuši," par slimības izplatību stāsta E.Tettere.  

Lai gan difterija ir infekcijas slimība, ar kuru  attīstītā valstī nevienam nebūtu jāsaslimst, tās izplatība ir labs piemērs, kas atspoguļo nepietiekamas vakcinācijas aptveres riskus. Šajā gadījumā daļa atbildības jāuzņemas pieaugušajiem, kuri neveic atkārtotu bezmaksas vakcināciju pret šo infekcijas slimību (3.pote vai balstvakcinācija ik pēc 10 gadiem), turklāt pieaugušo vakcinācijas līmenim pret difteriju un stingumkrampjiem ar katru gadu ir tendence samazināties. 2009.gadā pieaugušo vakcinācijas līmenis pret šīm bīstamajām slimībām bija 65%, turpretī 2013.gadā – 59,1%.2

1.tabula. Saslimšanas gadījumu skaits ar atsevišķām vakcīnregulējamām slimībām 1960. un 2014.gadā Latvijā3

Vakcīnregulējamā infekcijas slimība

1960. gads

2014. gads

Stingumkrampji

12

0

Difterija

209

13

Garais klepus

2495

81

Masalas

19744

36

Epidēmiskais parotīts jeb "cūciņa"

11714

11

Poliomielīts

17

0

Kopā

34191

141

Atteikumu no vakcinācijām īpatsvars pieaug

Samazinoties saslimstībai ar vakcīnregulējamām slimībām, pieaug arī vakcinācijas pretinieku skaits, atsaucoties gan uz ekoloģisku un "zaļu" dzīvesveidu, kur ķīmiski ražotiem medikamentiem nav vietas, tāpat nereti izskan neuzticība farmācijas industrijai.

"Gandrīz pret visām vakcinācijām atteikumu īpatsvars [..] ar katru gadu pieaug," secina SPKC. Stabili augsts ir atteikumu īpatsvars no vakcinācijas pret cilvēka papilomas vīrusu infekciju un vējbakām (attiecīgi 12,4%  un 5,9% - 2013.gadā). Par 3% atteikumu īpatsvars ir pieaudzis vakcinācijai pret pneimokoku infekciju. Arī vakcinācijai pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu atteikumu īpatsvars (2,3%), salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, uzrāda tendenci pieaugt. Taču no epidemioloģiskās drošības aspekta satraucoši, ka pieaug atteikumu īpatsvars arī no vakcinācijas pret tādām nopietnām infekcijas slimībām kā tuberkuloze (1,3%) un poliomielīts (2,1%).  Saskaņā ar ģimenes ārstu sniegto informāciju uz 2013.gada 31.decembri 1,8% jeb 26326 personas noformēja rakstisku atteikumu no vakcinācijas pret difteriju un stingumkrampjiem, savukārt 2011.gada 31.decembrī tie bija 22 tūkstoši (1,5%) personu. 4 Turklāt dati uzrāda tikai rakstiski noformētos atteikumus.

"Tieši infekciju slimību sarežģījumi ir tas lielākais drauds."

Ārstiem arvien bieži nākas atbildēt uz jautājumiem – vai tiešām mazam bērnam ir nepieciešamas visas Vakcinācijas kalendārā iekļautās potes? Kāds ir vakcīnu sastāvs? Kādas ir iespējamās komplikācijas, saņemot vakcīnu u.tml.? To visu vecākiem ir tiesības un vajag jautāt!

Taču arī mediķu vidū viedoklis nav viennozīmīgs. Pēc ārsta pediatra un homeopāta Edgara Medņa domām, "iespējams, ir vērts vakcinēties pret nāvējošām un paliekošu darbnespēju izraisošām slimībām, no kurām dažkārt nevar izvairīties, lai kā piesargātos.  Piemēram, stinguma krampji, poliomielīts, difterija". Vienlaikus bērnu ārsts neslēpj šaubas par visu Vakcinācijas kalendārā iekļauto pošu, piemēram, vakcināciju pret rota vīrusa un cilvēka papilomas vīrusa infekciju, kas var izraisīt dzemdes kakla vēzi, lietderību.

Viedokļi šajā ziņā dalās, un, pieņemot lēmumu vakcinēt bērnu vai nē, droši vien pareizākais ir konsultēties ar ārstu, kura profesionālajai pieredzei uzticaties.

Slimību izraisītās komplikācijas – lielākais drauds

Tomēr jāpatur prātā, ka Vakcināciju kalendārā iekļautās slimības, tai skaitā vējbakas, rota vīruss un "cūciņa", ko liela daļa pieaugušo bērnībā ir izslimojuši, nav pavisam nekaitīgas. Fakts, ka nevienam pazīstamam nekas ļauns nav noticis, nav tāds, uz ko, pieņemot tik nopietnus lēmumus par savu bērnu nevakcinēšanu, vajadzētu paļauties. Statistika liecina, ka "visām infekcijas slimībām mēdz novērot sarežģījumus," norāda SPKC pārstāve E.Tettere.

Piemēram, it kā nekaitīgā rota vīrusa gadījumā lielākais drauds ir atūdeņošanās un sarežģījumi, kuri veidojas sakarā ar organisma izmaiņām iekšējā vidē un elektrolītu disbalansu. Diemžēl Latvijā ir reģistrēti arī šī vīrusa izraisīti nāves gadījumi – pēdējie divi 2010. un 2002.gadā (vienā gadījumā rota vīruss nav bijis tiešais nāves cēlonis, bet blakus stāvoklis, kas veicinājis nāves iestāšanos). Slimības bīstamība ir iemesls, kāpēc vairāk kā 90% saslimušo līdz viena gada vecumam nonāk slimnīcā un ārstēšanās bieži vien ir smaga un ilgstoša. Tās laikā mazulis ļoti cieš, un tās ir daudzas, garas mokošas dienas gan bērniņam, gan vecākiem. Turklāt vīruss ir ļoti lipīgs, un pastāv liels risks saslimt ģimenes locekļiem.  "Vējbakām var novērot niezošo un tādēļ sakasīto izsitumu pūslīšu inficēšanos un ir iespējama infekcijas attīstība līdz plašiem ādas un zemādas infiltrātiem, nekrozēm, abscesiem, nekrotizējošiem fascijas iekaisumam, osteomielītam. Iespējams arī parenhimatozo orgānu (aknu, nieru) bojājums, trombocitopenija, encefalīts un citas komplikācijas, no kurām vismaz vējbaku infekcijas izplatības gadījumos savu bērnu var pasargāt. "Cūciņas" gadījumā vīruss var izraisīt ne tikai bojājumu pieauss siekalu dziedzerī, bet neatgriezeniskus bojājumus citos iekšējos sekrēciju dziedzeros – aizkuņģa dziedzerī, sēkliniekos, olnīcās. 15% gadījumu epidēmiskā parotīta vīruss var ietekmēt nervu sistēmu, izraisot vīrusu meningītu," klāsta SPKC pārstāve.

Vakcinēti bērni ar vakcīnregulējamām slimībām saslimst ievērojami retāk. Tiesa, pote nepasargā no saslimšanas pilnīgi visos gadījumos. "Tomēr vakcīna noteikti samazina slimības izpausmes un komplikāciju attīstības iespēju," skaidro E.Tettere. "Tieši minēto slimību sarežģījumi ir lielākais drauds!" 

Infekcijas slimības, pret ko saskaņā ar Vakcinācijas kalendāru obligāti veicama vakcinācija5

Infekcijas slimība (ierosinātājs) Vakcinācijas uzsākšana Latvijā Vakcinācijas shēma Iespējamās komplikācijas pēc saslimšanas
Tuberkuloze Tuberkulozes nūjiņa apkārtējā vidē izplatās pa gaisu - infekciozam, neārstētam plaušu tuberkulozes slimniekam klepojot, šķaudot un pat runājot vai elpojot). 1937 Vakcīnu ievada jaundzimušajam 2.-5.dzīves dienā Tuberkuloze visbiežāk lokalizējas plaušās, bet var skart arī smadzeņu apvalkus, ausis, acis, limfmezglus, nieres un kaulus. Iespējams letāls iznākums.
Difterija
Difterijas baktērija iekļūst organismā, ieelpojot gaisu, kas satur mikroskopiskus pilienus ar baktērijām, kuras runājot, klepojot vai šķaudot izplata difterijas slimnieks vai baktēriju nēsātājs.
1930.gados Līdz gada vecumam trīs vakcīnas devas (pamatimunizācija).
4.deva - līdz 15 mēnešu vecumam.
5.deva – 7 gadu vecumā.
6.deva – 14 gadu vecumā.
Balstvakcināciju veic ik pēc 10 gadiem.
Baktērijas izdalītais toksīns var izplatīties pa visu organismu, skart dažādus iekšējos orgānus un izraisīt smagas komplikācijas, piem., sirds un nieru audu iekaisumu, paralīzi. 20% mirstība.
Poliomielīts jeb "bērnu trieka"
(poliomielīta vīrusi izplatās kontakta ceļā – netīrām rokām, pārtiku, ūdeni).
1957 Vakcinācijas shēma tāda pati kā vakcinācijai pret difteriju. Skar nervu šūnas, kas atbild par kustībām. Smagos gadījumos novēro meningītu, paralīzi, kas var saglabāties visu mūžu. Iespējams letāls iznākums.
Stingumkrampji Baktērija, kuras sporas atrodas augsnē. Pat nenozīmīgi ādas ievainojumi vai nobrāzumi saskarē ar šo baktēriju var radīt inficēšanās risku. 1958 Vakcinācijas shēma līdz 7 gadiem (ieskaitot) tāda pati kā vakcinācijai pret difteriju. Baktērija skar nervu sistēmu. Var būt muskuļu pārrāvumi, kaulu lūzumi, elpošanas muskulatūras paralīze. Letāls iznākums 50% gadījumu.
Garais klepus
Gaisa pilienu infekcija, ar kuru bērni viegli cits no cita inficējas, sevišķi bērnudārzos un skolās.
1958 Vakcinācijas shēma līdz 7 gadiem (ieskaitot) tāda pati kā vakcinācijai pret difteriju. Bīstama slimība pirmajā dzīves gadā nepotētiem zīdaiņiem, jo nereti veidojas komplikācijas – plaušu karsonis, galvas smadzeņu iekaisums, krampji. Var būt letāls iznākums.
Masalas
Loti lipīga vīrusu infekcijas slimība, kas izplatās gaisa pilienu un tieša kontakta ceļā.
1968 Vakcīna jāsaņem 12-15 mēnešu vecumā. Revakcinācija veicama 7 gadu vecumā. Masalu vīruss var izraisīt galvas smadzeņu iekaisumu ar krampju lēkmēm, atstājot sekas – dzirdes zudumu, garīgu atpalicību. Augsts mirstības līmenis.
Epidēmiskais parotīts jeb "cūciņa"
izplatās gaisa pilienu un kontakta ceļā.
1983 Vakcīna jāsaņem 12-15 mēnešu vecumā. Revakcinācija veicama 7 gadu vecumā. Var būt komplikācijas – smadzeņu apvalka iekaisums, dzirdes pavājināšanās, sēklinieku un olnīcu iekaisums un ar to saistīta neauglība u.c.
Masaliņas
Masaliņu ierosinātājs ir rubivīruss, kas izplatās gaisa pilienu un kontakta ceļā.

 

1993 Vakcīna jāsaņem 12-15 mēnešu un 7 gadu vecumā. Nevakcinētām vai nerevakcinētām meitenēm – 12 gadu vecumā. Infekcijas slimība nav smaga, ja to izslimo bērnībā.  Taču, ja sieviete, kurai nav imunitātes, inficējas grūtniecības laikā, masaliņu vīruss ir ļoti bīstams gaidāmajam bērnam (sirdskaite, kurlums, aklums, garīga atpalicība u.c.).
b tipa Haemophilus influenzae infekcija
iekļūst organismā caur elpceļiem gaisa pilienu veidā.
1994 Četras kombinētās vakcīnas devas pirmo 15 mēnešu laikā Maziem bērniem var izraisīt strutainu smadzeņu plēves iekaisumu (meningītu). Iespējams letāls iznākums.
B hepatīts (slimība tiek pārnesta tieša kontakta ceļā ar asinīm vai citiem organisma šķidrumiem, kas satur pat niecīgu asins daudzumu (piemēram, kopīgi higiēnas piederumi). 1997 Vecumā no diviem līdz 15 mēnešiem četras vakcīnas devas. Riska grupas bērniem, kas dzimuši mātei, kuras ir HBsAg vīrusa nēsātājas vai nebija pārbaudītas grūtniecības laikā, pirmā deva tiek ievadīta 12 stundu laikā pēc dzimšanas. Nepotētus bērnus vakcinē 14 gadu vecumā, veicot trīs potes. Izraisa aknu bojājumus – hronisks aknu iekaisumu, cirozi, aknu vēzi.
Vējbakas
(vīruss, kas izdalās caur elpceļiem, parasti inficējas no slima cilvēka tieša kontakta veidā).
2008 12-15 mēnešu vecumā Var izraisīt pneimoniju, encefalītu, nieru iekaisumu u.tml.
Cilvēka papilomas vīrusa infekcija
(inficēšanās notiek dzimumkontaktu ceļā).
2010 12 - 14 gadus vecām meitenēm imunitātes izstrādei pietiek ar 2 potēm. Ja vakcināciju uzsāk 15 gados, nepieciešamas 3 potes. Slimība lielākoties noris bez simptomiem, bet ilgstoša inficēšanās ar CPV ir priekšnoteikums saslimšanai ar dzemdes kakla vēzi.
Pneimokoku infekcija (pneimokoks jeb baktērija, kas organismā iekļūst caur elpceļiem). 2010 Pirmo 15 mēnešu laikā trīs vakcīnas devas Pneimokoki var izraisīt vidusauss un deguna blakusdobumu iekaisumus, pneimonijas, kā arī meningītu, sepsi, retāk – sirds bojājumus, kaulu smadzeņu un mīksto audu infekciju. Iespējamas smagas komplikācijas vai letāls iznākums. 
Rota vīrusa infekcija
(vīruss izdalās ar fekālijām un izplatās kontakta, kā arī gaisa pilienu ceļā).
2015 Vakcīna ir pilienveida, to iepilina bērnam mutē. Vakcinē, sākot no 2 mēnešu vecuma. Divu vakcināciju kurss jāpabeidz līdz 24 nedēļu vecumam.  Raksturīgs gremošanas trakta iekaisums, organisma saindēšanās un dehidratācija (atūdeņošanās). Atūdeņošanās var izraisīt nopietnas veselības problēmas (traucēta asins cirkulācija, nieru darbības traucējumi, smadzeņu tūska).

1Slimību profilakses kontroles centra "Epidemioloģijas biļetens", Nr.47 (1373), 18.lpp.

2Turpat, 15.lpp.

3Slimību profilakses un kontroles centra dati.

4Slimību profilakses kontroles centra "Epidemioloģijas biļetens", Nr.47 (1373), 15.-17.lpp.

5Avots: Slimību profilakses un kontroles centra informatīvais materiāls "Vecākiem par bērnu vakcināciju".

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU