Kas bija Satversmes sapulce, un kāds bija tās veikums

1920.gada 1.maijā Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi pēc vēlēšanām, kuras notika 17. un 18.aprīlī, raisot neierasti plašu vēlētāju atsaucību. Nobalsot devās 85 procenti balsstiesīgo jeb 677 084 cilvēku. Visplašāko vēlētāju atbalstu guva sociāldemokrāti, iegūstot 57 mandātus no kopumā 150 deputātu vietām. Otrā vietā ar 26 vietām ierindojās Latviešu zemnieku savienība.

Satversmes sapulces uzdevums bija "radīt valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm". Salīdzinoši īsā laikā bija jāizstrādā un jāpieņem valsts konstitūcija, jāsagatavo pamats pirmajām Saeimas vēlēšanām, jāpieņem valsts simboli: himna, karogs, ģerbonis. Sevišķi nozīmīgs uzdevums bija agrārā reforma, ko gaidīja tūkstošiem latviešu, lolojot seno sapni par savu stūrīti zemes, kura līdz šim piederējusi nīstajiem vāciešiem.

Satversmes sapulces uzdevumos ietilpa arī radīt stabilu finanšu sistēmu, valsts pārvaldes iestādes, izveidot tiesu sistēmu. Līdztekus likumdošanas darbam bija jāpanāk Latvijas starptautiskā atzīšana un jāvienojas ar kaimiņvalstīm par valsts robežām. Par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, kurš pildīja arī Valsts prezidenta funkcijas. 1920.gada 27.maijā Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti. Tajā noteica, ka Latvija ir neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu, kuras pamatā ir tautvaldības princips.

Radīja Satversmi

Jau 1920.gada 5.maijā Satversmes sapulce konstitūcijas izstrādāšanai izveidoja komisiju sociāldemokrāta Marģera Skujenieka vadībā. Bija skaidrs, ka Latvijai nepieciešama izteikti demokrātiska pārvaldības sistēma, tādēļ par paraugu tika ņemtas tādu valstu konstitūcijas, kuras vispilnīgāk atbilda šim uzstādījumam, galarezultātā visvairāk aizgūstot no Francijas un Vācijas pamatlikumiem.

Diskusiju centrā izvirzījās Valsts prezidents un tam atvēlamās pilnvaras. Zemnieku savienība uzstāja uz tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām, bet sociāldemokrāti, lielā mērā baidoties arī no Kārļa Ulmaņa autoritārā politikas stila, – uz Saeimas vēlētu valsts galvu. Pastāvot bažām radīt mehānismu, kas vienam cilvēkam dotu pārāk lielu varu, virsroku guva izteikti parlamentārs konstitūcijas modelis.

"Diskusiju centrā izvirzījās Valsts prezidents un tam atvēlamās pilnvaras."

Viens no projektiem, kuru izstrādāja Fēlikss Cielēns, paredzēja vispār atteikties no Valsts prezidenta institūcijas, tā vietā piedāvājot apvienot prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja funkcijas vienā amatā. 1922.gada 15.februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas Satversmi. Tajā kā augstākais varas nesējs tika noteikta "Latvijas tauta". Konstitūcija paredzēja, ka Valsts prezidentu ievēlē Saeima, kura arī apstiprina valdību un var to atlaist, izsakot neuzticību Ministru prezidentam.

Prezidentam tika dotas tiesības uzlikt veto parlamenta pieņemtajiem likumiem, taču Saeima ar absolūto balsu vairākumu varēja to atcelt. Ja prezidents ierosinātu parlamenta atlaišanu, par šo iniciatīvu būtu rīkojama tautas nobalsošana. Satversmi mainīt varēja tikai ar divu trešdaļu parlamentāriešu balsīm. 1922.gada 9.jūnijā Satversmes sapulce pieņēma Vēlēšanu likumu. Saeimas ievēlēšana tika noteikta tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās uz trīs gadu termiņu. Atbilstoši izteikti demokrātiskajam pārvaldības uzstādījumam, netika noteikta procentu barjera pārstāvniecībai Saeimā. Satversmes sapulce domstarpību dēļ tā arī nepieņēma sākotnēji iecerēto konstitūcijas otro daļu par pilsoņu pamattiesībām.

Zemi atdeva Latvijas pilsoņiem

Sevišķi svarīgs jaunajai valstij bija zemes piederības jautājums. Pēc Brīvības cīņām nebija iedomājams, ka vācu muižniecība varētu saglabāt savas zemes iepriekšējā apmērā, jo latviešu vidū valdīja spēcīga pārliecība par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Turklāt plaša bezzemnieku kārta Latvijā radītu bīstamu sociālu spriedzi. Agrārās reformas izstrādāšanai Satversmes sapulce izveidoja lielāko parlamenta komisiju 40 locekļu sastāvā. Šis process neritēja gludi. Galvenie strīdus jautājumi: cik daudz zemes katram pretendentam dot? To darīt par velti vai samaksu? Vai vācu muižniekiem zemes atsavināšana ir jākompensē?

"Latviešu vidū valdīja spēcīga pārliecība par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu."

Vācbaltu muižniekiem bez samaksas atsavināja zemi, kas pārsniedza 100 ha. Valsts zemes fondā ieskaitīja 3,4 miljonus ha zemes, no kuriem 2,7 miljonus nacionalizēja privātajām muižām. Agrārlikums tiesības uz valsts fonda zemi deva ikvienam 18 līdz 65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes vai arī tās bija mazāk par 22 hektāriem. Zemnieku skaits pieauga no 141 tūkstoša 1920.gadā līdz 276 tūkstošiem 1935.gadā. Agrārā reforma Latvijā kopumā ilga līdz pat 1937.gadam un radīja divējādas sekas: daudzi valsts iedzīvotāji tika pie savas zemes un iztikas avota, taču iespēja iegūt zemi katram Latviju padarīja par agrāru valsti ar daudzām konkurēt nespējīgām sīksaimniecībām.

Sasniedza ārpolitiskos mērķus

Satversmes sapulces darbības laikā 1920.gada 11.augustā Latvija panāca Miera līguma noslēgšanu ar Krieviju, līdz ar kuru tā atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas "zemi un tautu". 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome, kurā ietilpa Lielbritānija, Francija, Beļģija, Itālija un Japāna, vienbalsīgi un bez jebkādām atrunām atzina Latviju de iure, bet septembrī mūsu valsti uzņēma Tautu Savienībā. 20.gadu sākumā Latvija, ne bez daudzām domstarpībām, galvenajos vilcienos bija vienojusies par savām robežām ar kaimiņvalstīm. 1921.gada 15.jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas karogu un ģerboni".

Satversmes sapulce, neraugoties uz tās politisko sadrumstalotību, divarpus gados kopumā sekmīgi atrisināja tai domātos uzdevumus, pieņēma 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 143 pārvaldes aktus. Satversmes sapulce darbojās līdz 1922.gada 7.novembrim, kad likumdevēja funkcijas sāka 1.Saeima.